Līdzība par kalpu, kurš nevēlējās piedot

Kādu dienu Pēteris uzdeva Jēzum svarīgu jautājumu. Viņš vēlējās saprast, cik reizes viņam vajadzētu piedot cilvēkiem, kuri grēko. „Vai ir diezgan septiņas reizes?” Pēteris jautāja. Jēzus atbildēja uz Pētera jautājumu, pastāstot viņam kādu stāstu jeb līdzību.

Mateja 18:15–21

Šajā stāstā bija kāds ķēniņš, kuram bija daudz kalpu. Viens no tiem bija parādā ķēniņam desmit tūkstošus talentu. Tā bija ļoti liela naudas summa!

Mateja 18:23–24

Kalps nespēja atmaksāt ķēniņam. Ķēniņš teica, ka viņš pārdos kalpu un viņa ģimeni, lai atgūtu parādu.

Mateja 18:25

Kad kalps to dzirdēja, viņš nokrita ceļos. Viņš lūdzās ķēniņam dot viņam vairāk laika. „Esi pacietīgs pret mani,” viņš teica, „un es tev visu atmaksāšu.”

Mateja 18:26

Ķēniņš apžēlojās par kalpu. Viņš nolēma viņam piedot. Kalpam nauda nebija jāatmaksā. Viņš varēja brīvi doties projām!

Mateja 18:27

Tad kalps aizgāja un sastapa kādu vīru, kurš tam bija parādā nelielu naudas summu. Viņš to satvēra un teica: „Maksā, ko esi parādā.”

Mateja 18:28

Vīrietis nokrita ceļos. „Esi pacietīgs pret mani,” viņš teica, „un es tev visu atmaksāšu.” Taču kalps viņam nepiedeva. Viņš to nosūtīja uz cietumu.

Mateja 18:29–30

Kad ķēniņš uzzināja, kas bija noticis, viņš pasauca šo kalpu. Ķēniņš viņam atgādināja, ka bija viņam atlaidis ļoti lielu parādu. Viņš tam teica, ka arī viņam vajag piedot tam vīram, kurš viņam ir parādā.

Mateja 18:31–33

Mums visiem ir parāds, ko mēs paši nekad nespētu atmaksāt. Jēzus paskaidroja Pēterim, ka Dievs mums piedod, tāpēc mums ir jāpiedod arī citiem. Un mums nevajadzētu apstāties pēc septiņām reizēm, bet vienmēr būtu jābūt gataviem piedot.

Mateja 18:22, 34–35; skat. arī Mateja 6:14; Mācības un Derību 64:9–10