Jēzus māca Kalna sprediķi

Jēzus ar Saviem mācekļiem devās uz kalnu pie Galilejas jūras. Tur Jēzus viņiem mācīja, kā mēs varam būt laimīgi un kļūt līdzīgāki mūsu Debesu Tēvam.

Mateja 5:1–2

Jēzus mācīja, ka cilvēki ir svētīti un laimīgi, ja viņi ir pazemīgi, šķīsti sirdī un cenšas darīt pareizo. Cilvēki, kuri piedod citiem, var saņemt piedošanu. Miera nesēji tiks saukti par Dieva bērniem.

Mateja 5:3–9

Jēzus teica, ka Viņa mācekļi ir pasaules gaisma — kā pilsēta, kas stāv kalnā, ko ikviens var redzēt. Mums nevajadzētu slēpt savu gaismu.

Mateja 5:14

Sekojot Jēzum, mēs esam kā svece, kas dod gaismu visiem, kas atrodas telpā. Mūsu labie darbi var palīdzēt cilvēkiem ticēt Debesu Tēvam.

Mateja 5:15–16

Jēzus teica, ka mums ir jāmīl visi — arī tie, kas nemīl mūs. Mums ir jālūdz par viņiem. Jēzus mācīja, ka mums jācenšas būt tādiem kā mūsu Debesu Tēvs. Viņš mācīja — kad mēs palīdzam citiem, mums nevajadzētu visiem stāstīt par savu labo rīcību. Dievs redz labo, ko mēs darām, un Viņš mūs svētīs.

Mateja 5:38–48; Mateja 6:1–4

Kad mēs lūdzam Dievu, mums nevajadzētu uztraukties par to, ko citi cilvēki par mums domā. Mums nevajadzētu katru reizi teikt vienus un tos pašus vārdus, ja mēs patiesībā tā nedomājam. Mums ir jārunā no sirds. Debesu Tēvs dzird mūsu lūgšanas un zina, kas mums ir nepieciešams. Pat ja neviens cits mūs nedzird, Viņš sadzirdēs.

Mateja 6:5–8

Jēzus mācīja, ka mums nevajadzētu domāt, ka esam labāki par citiem cilvēkiem. Mums jāatceras, ka mums visiem ir savi izaicinājumi. Tā vietā, lai tiesātu citus, mums vajadzētu domāt par to, kā mēs varam rīkoties labāk. Mums jāizturas pret cilvēkiem tā, kā mēs vēlamies, lai citi izturētos pret mums.

Mateja 7:1–5, 12

Tad Jēzus pastāstīja stāstu par kādu ģeķi, kurš savu namu cēla uz smiltīm, un gudru vīru, kurš savu namu cēla uz klints. Kad uznāca stiprs lietus, nams, kas celts uz smiltīm, sabruka, bet nams, kas celts uz klints, palika stāvam. Jēzus teica: ja mēs uzklausām Viņa mācības un tām sekojam, mēs līdzināmies gudrajam vīram.

Mateja 7:24–28