Smaidošas sejas un pateicīgas sirdis
Mūsu Āfrikas svēto diženums kļūst vēl acīm redzamāks, kad viņi saskaras ar dzīves izaicinājumiem un augošās Baznīcas prasībām.
Nedaudz vairāk kā pirms gada es tiku atbrīvots no pienākumiem Septiņdesmito prezidijā, un šīs izmaiņas tika paziņotas šeit, vispārējā konferencē. Tā kā mans vārds tika nolasīts tuvu to Augstāko pilnvaroto vārdiem, kam tika piešķirts goda statuss, daudzi pieņēma, ka arī es beidzu savu kalpošanu. Pēc konferences es saņēmu daudzas pateicības vēstules un laba vēlējumus manam nākamajam dzīves posmam. Daži pat piedāvāja nopirkt manu māju Soltleiksitijas ziemeļos. Bija patīkami redzēt, ka manis pietrūks, un arī zināt, ka mums nebūs grūtību pārdot savu māju, kad es būšu beidzis kalpošanu. Bet tas laiks vēl nav pienācis.
Mans jaunais uzdevums aizveda mani ar Moniku uz skaisto Āfriku, kur Baznīca plaukst un zeļ. Tā ir bijusi svētība kalpot starp uzticīgiem svētajiem Āfrikas dienvidu reģionā un būt lieciniekiem Tā Kunga mīlestībai pret viņiem. Ir iedvesmojoši redzēt vairāku paaudžu ģimenes, tostarp daudzus veiksmīgus un labi izglītotus Baznīcas locekļus, kas velta savu laiku un talantus, lai kalpotu citiem.
Tajā pašā laikā, ņemot vērā reģiona demogrāfisko situāciju, Baznīcai pievienojas daudzi cilvēki ar pieticīgiem līdzekļiem un maina savu dzīvi, pateicoties svētībām no uzticīgas desmitās tiesas maksāšanas un Baznīcas piedāvātajām izglītības iespējām. Tādas programmas kā Succeed in School, EnglishConnect, BYU–Pathway Worldwide un Pastāvīgās izglītības fonds svēta daudzu cilvēku dzīvi, jo īpaši jauno paaudzi.
Prezidents Džeimss E. Fausts reiz teica: „Mēdz teikt, ka šī baznīca parasti nepiesaista dižus cilvēkus, bet bieži vien vienkāršus cilvēkus padara dižus.”
Mūsu Āfrikas svēto diženums kļūst vēl acīm redzamāks, kad viņi saskaras ar dzīves izaicinājumiem un augošās Baznīcas prasībām. Viņi tam visam allaž pieiet ar pozitīvu attieksmi. Tie labi atspoguļo prezidenta Rasela M. Nelsona labi zināmo mācību:
„Priekam, ko mēs jūtam, ir maza saistība ar mūsu dzīves apstākļiem, bet tas ir vistiešākajā mērā saistīts ar to, kam mēs savā dzīvē pievēršamies.
Ja mēs savā dzīvē pievēršamies Dieva pestīšanas iecerei … un Jēzum Kristum, un Viņa evaņģēlijam, mēs varam just prieku — neatkarīgi no tā, kas notiek vai nenotiek mūsu dzīvē.”
Viņi rod prieku, neskatoties uz grūtībām. Viņi ir sapratuši, ka mūsu attiecības ar Glābēju ļauj mums stāties pretim grūtībām ar smaidu sejā un pateicīgu sirdi.
Ļaujiet man dalīties dažās manās pieredzēs ar šiem uzticīgajiem svētajiem, kuri atspoguļo šo principu, sākot ar Mozambiku.
Mozambika
Pirms dažiem mēnešiem es vadīju staba konferenci vienu gadu vecam stabam, kurā jau bija 10 vienības. Vairāk nekā 2000 cilvēku piepildīja mazo sanāksmju namu un trīs teltis, kas bija uzstādītas ārpusē. Staba prezidentam ir 31 gads, viņa sievai ir 26, un viņiem ir divi mazi bērni. Viņš vada šo augošo un izaicinošo stabu nesūdzoties — ar smaidu sejā un pateicību sirdī.
Intervijā ar patriarhu es uzzināju, ka viņa sieva ir smagi slima un viņam ir grūti nodrošināt viņas aprūpi. Pēc tam, kad bijām izrunājuši šo jautājumu ar staba prezidentu, mēs viņai iedevām priesterības svētību. Es pajautāju patriarham, cik patriarhālo svētību viņš parasti dod.
„Astoņas līdz desmit,” viņš teica.
Es jautāju: „Mēnesī?”
Viņš atbildēja: „Nedēļā!” Es viņam norādīju, ka darīt to tik daudz reižu vienā nedēļas nogalē nav prātīgi.
„Elder Godoj,” viņš teica, „viņi katru nedēļu turpina nākt, tostarp jaunie Baznīcas locekļi un daudzi jaunieši.” Jau atkal — nekādu sūdzību, tikai smaidoša seja un pateicīga sirds.
Pēc staba konferences sestdienas vakara sesijas pa ceļam uz viesnīcu es pamanīju cilvēkus vēlu vakarā ceļa malā pērkam ēdienu. Es jautāju savam šoferim, kāpēc viņi to dara tik tumšā laikā, nevis pa dienu. Viņš atbildēja, ka viņi strādā pa dienu, lai vakarā būtu nauda iepirkumiem.
„Ak, viņi šodien strādāja, lai rīt varētu paēst,” es teicu.
Bet viņš mani palaboja: „Nē, viņi strādāja pa dienu, lai vakarā varētu paēst.” Es biju cerējis, ka mūsu Baznīcas locekļi būs labāk situēti, taču viņš apstiprināja, ka daudzi šajā valsts daļā saskaras ar līdzīgām problēmām. Nākamajā rītā, svētdienas sesijas laikā, nu jau zinot par viņu dzīves apstākļiem, mani vēl vairāk aizkustināja viņu smaidošās sejas un pateicīgās sirdis.
Zambija
Ceļā uz svētdienas sapulci mēs ar draudzes prezidentu pamanījām pāri, kas gāja gar ceļmalu ar zīdaini un diviem maziem bērniem. Mēs apstājāmies un piedāvājām viņus aizvest. Viņi bija pārsteigti un priecīgi. Kad es jautāju, cik tālu viņiem jāiet līdz sanāksmju namam, tēvs atbildēja, ka tas varot aizņemt no 45 minūtēm līdz stundai, atkarībā no bērnu iešanas tempa. Viņi katru svētdienu veica šo ceļojumu turp un atpakaļ nesūdzoties — ar smaidu sejā un pateicību sirdī.
Malāvija
Kādu svētdienu, pirms staba konferences, es apmeklēju divas draudzes, kas kā sanāksmju namus izmantoja valsts skolas. Es biju šokēts par ēku pieticīgo un vienkāršo stāvokli — tajās nebija pat dažas vienkāršākās ērtības. Satiekot tur dažus Baznīcas locekļus, biju gatavs atvainoties par nepiemērotajiem apstākļiem viņu sanāksmju namā, taču viņi bija priecīgi, ka pulcēšanās vieta ir viņiem tuvu un nav jāveic tāls ceļš. Jau atkal nebija sūdzību — tikai smaidošas sejas un pateicīgas sirdis.
Zimbabve
Pēc sestdienas vadītāju apmācībām staba prezidents aizveda mani uz svētdienas sanāksmēm, kas tika noturētas īrētā mājā. Tajās piedalījās 240 cilvēki. Tad bīskaps iepazīstināja ar 10 jaunajiem Baznīcas locekļiem, kas tika kristīti tajā nedēļā. Draudze bija sapulcējusies divās mazās telpās, un daži Baznīcas locekļi sēdēja arī ārpus ēkas, vērojot sapulci pa logiem un durvīm. Jau atkal nebija sūdzību — tikai smaidošas sejas un pateicīgas sirdis.
Lesoto
Es apmeklēju šo skaisto, mazo valsti, kas ir pazīstama arī kā „kalnu karaliste”, lai apraudzītu Baznīcas apgabalu, kas gatavojās kļūt par stabu. Pēc sestdienas sanāksmēm es apmeklēju svētdienas sanāksmes vienā no viņu draudzēm, kas atradās īrētā ēkā. Dievkalpojuma telpa bija pārpildīta, un cilvēki stāvēja ārpus durvīm, lai piedalītos. Es pateicu draudzes prezidentam, ka viņam vajag lielāku ēku. Man par pārsteigumu viņš paziņoja, ka tā ir tikai puse no visiem Baznīcas locekļiem. Otra puse apmeklēšot dievkalpojumu pēc otrās stundas. Jau atkal nebija sūdzību — tikai smaidošas sejas un pateicīgas sirdis.
Vēlāk es atgriezos Lesoto, jo bija noticis traģisks satiksmes negadījums, kurā cieta vairāki mūsu jaunieši, par ko jau iepriekš minēja elders D. Tods Kristofersons. Apmeklējot ģimenes un vadītājus, es biju noskaņojies uz drūmu atmosfēru. Tā vietā es sastapu stiprus un izturīgus svētos, kuri ar šo situāciju tika galā pacilājošā un iedvesmojošā veidā.
14 gadus vecā Mofo Anaja Nku, negadījumā izdzīvojusī, kas redzama šajā attēlā, to labi ilustrēja, sakot: „Tici Jēzum un vienmēr raugies uz Viņu, jo Viņā tu atradīsi mieru, un Viņš palīdzēs tev dziedināšanas procesā.”
Šie ir tikai daži piemēri, kur mēs redzam viņu pozitīvo attieksmi, jo viņi savu dzīvi balsta Jēzus Kristus evaņģēlijā. Viņi zina, kur meklēt palīdzību un cerību.
Glābēja dziedinošais spēks
Kāpēc Glābējs var palīdzēt viņiem un arī mums jebkuros dzīves apstākļos? Atbilde ir atrodama Svētajos Rakstos:
„Un Viņš ies, izciešot visādas sāpes un ciešanas, un kārdinājumus. …
… Un Viņš uzņemsies viņu vājības, lai Viņš tiktu piepildīts ar žēlastību, … lai Viņš zinātu, … kā palīdzēt Saviem ļaudīm viņu vājībās.”
Kā mācīja elders Deivids A. Bednārs, nav tādu fizisku sāpju, ciešanu vai vājuma, ko mēs varam piedzīvot un ko Glābējs nepazītu. „Vājuma brīdī mēs varam izsaukties: „Neviens nesaprot, [ko man nākas pārciest]. …” Varbūt neviens cilvēks nezina, taču Dieva Dēls zina un saprot pilnībā.” Un kāpēc? Jo „Viņš izjuta mūsu nastu smagumu un nesa tās pirms mums pašiem”.
Es noslēgšu ar savu liecību ar Kristus vārdiem, kas atrodami Mateja 11. nodaļā:
„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.
Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.
Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.”
Gluži tāpat kā šie svētie Āfrikā, es zinu, ka šis solījums ir patiess. Tā ir patiesība tur, un tā ir patiesība arī visur citur. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.