Viņi paši ir sev soģi

Tēva ieceres vispārējie mērķi ir sniegt Saviem gara bērniem iespējas saņemt fizisku ķermeni, mirstīgajā pieredzē mācīties atšķirt „labu no ļauna”, garīgi augt un mūžīgi attīstīties.

Tas, ko Mācība un Derības dēvē par „tikumisko rīcības brīvību”, ir Dieva ieceres centrālais elements, lai īstenotu Savu dēlu un meitu nemirstību un mūžīgo dzīvi. Šis būtiskais princips Svētajos Rakstos ir aprakstīts arī kā rīcības brīvība un brīvība izvēlēties un rīkoties.

Termins „tikumiskā rīcības brīvība” ir pamācošs. Vārda „tikumisks” sinonīmi ir „labs”, „godīgs” un „priekšzīmīgs”. Frāzes „rīcības brīvība” sinonīmi ir „neierobežotība”, „aktivitāte” un „darbība”. Tādēļ „tikumisko rīcības brīvību” var saprast kā spēju un privilēģiju pašiem izvēlēties un rīkoties tā, kā ir labi, godīgi, tikumīgi un patiesi.

Dieva radītajā ir gan „lietas, lai tās darbotos, gan lietas, lai uz tām iedarbotos”. Un tikumiskā rīcības brīvība ir dievišķi radīts „neatkarīgas rīcības spēks”, kas dod mums kā Dieva bērniem spēku kļūt par tādiem, kuri rīkojas, nevis tikai par objektiem, uz kuriem iedarbojas.

Zeme tika radīta kā vieta, kur Debesu Tēva bērni varētu tikt pārbaudīti, lai redzētu, vai viņi „darīs visu, ko Tas Kungs, viņu Dievs, tiem pavēlēs”. Radīšanas un mūsu mirstīgās eksistences galvenais mērķis ir sniegt mums iespēju rīkoties un kļūt par to, par ko Tas Kungs aicina mūs kļūt.

Tas Kungs pamācīja Ēnohu:

„Skaties šos savus brāļus; viņi ir Manu roku darbs, un Es devu tiem viņu zināšanas tajā dienā, kad Es radīju tos; un Ēdenes dārzā devu Es cilvēkam viņa rīcības brīvību;

un taviem brāļiem esmu Es sacījis un arī devis pavēli, ka viņiem ir jāmīl citam citu un ka viņiem ir jāizvēlas Mani, viņu Tēvu.”

Rīcības brīvības īstenošanas pamatmērķi ir mīlēt vienam otru un izvēlēties Dievu. Un šie divi mērķi precīzi saskan ar pirmo un otro augstāko bausli — mīlēt Dievu no visas savas sirds, dvēseles un prāta un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.

Padomājiet, ka mums ir pavēlēts — ne tikai dots padoms vai norādījums, bet gan pavēlēts — izmantot savu rīcības brīvību, lai mīlētu citam citu un izvēlētos Dievu. Vai drīkstu ieteikt, ka Svētajos Rakstos vārds „tikumisks” nav tikai īpašības vārds, bet, iespējams, arī dievišķa norāde par to, kā mums vajadzētu izmantot savu rīcības brīvību.

Pazīstamai garīgai dziesmai ne bez iemesla ir nosaukums „Rīkojies taisnīgi”. Mums nav dota tikumiskā rīcības brīvība, lai mēs varētu darīt visu, ko vēlamies, kad vien vēlamies. Drīzāk, saskaņā ar Tēva ieceri, mēs esam saņēmuši tikumisko rīcības brīvību, lai tiektos pēc mūžīgās patiesības un rīkotos saskaņā ar to. Kā cilvēkiem, kuri „rīkojas paši”, mums vajadzētu dedzīgi nodoties labām lietām, „[darīt daudzas lietas] pašiem pēc savas brīvas gribas un [īstenot] daudz taisnīguma”.

Rīcības brīvības mūžīgā nozīme ir uzsvērta Svēto Rakstu aprakstā par pirmsmirstīgo padomi. Lucifers sacēlās pret Tēva ieceri Tēva bērniem un mēģināja iznīcināt neatkarīgās rīcības spēku. Zīmīgi, ka velna nepakļaušanās bija vērsta tieši uz tikumiskās rīcības brīvības principu.

Dievs paskaidroja: „Tādēļ, tāpēc ka Sātans sacēlās pret Mani un mēģināja iznīcināt cilvēka rīcības brīvību, … Es liku, lai viņš tiktu nogāzts.”

Pretinieka savtīgais plāns bija atņemt Dieva bērniem spēju kļūt par tādiem, kuri „rīkojas paši”, kuri varētu rīkoties taisnīgi. Viņa nolūks bija padarīt Debesu Tēva bērnus par objektiem, ar kuriem var tikai rīkoties.

Prezidents Dalins H. Oukss ir uzsvēris, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs aicina mūs gan kaut ko zināt, gan kļūt par kaut ko, taisnīgi īstenojot savu rīcības brīvību. Viņš teica:

„Daudzos Bībeles un mūsdienu Svētajos Rakstos ir runāts par pēdējo tiesu, kurā visi cilvēki tiks atalgoti atbilstoši saviem darbiem vai sirds vēlmēm. Taču citos Svētajos Rakstos tas tiek sīkāk aplūkots, atsaucoties uz to, ka mūs tiesā pēc stāvokļa, ko esam sasnieguši.

„Pravietis Nefijs apraksta Pēdējo tiesu, runājot par to, par ko mēs esam kļuvuši: „Un, ja viņu darbi ir bijuši nešķīsti, viņiem būs jābūt nešķīstiem; un, ja viņi būs nešķīsti, tad jābūt tā, ka viņi nevarēs dzīvot Dieva valstībā.” [1. Nefija 15:33; uzsvars pievienots.] Moronijs paziņo: „Tas, kas ir nešķīsts, nešķīsts arī paliks; un tas, kas ir taisnīgs, taisnīgs arī paliks.” [Mormona 9:14; uzsvars pievienots.].”

Prezidents Oukss turpināja: „No šādām mācībām mēs secinām, ka Pēdējā tiesa nav tikai labo un ļauno darbu kopsummas novērtējums — tā, ko esam paveikuši. Tā ir mūsu darbu un domu galīgā rezultāta — tā, par ko esam kļuvuši, — atzīšana.”

Mūsu darbi un vēlmes vien mūs neglābs un nevar izglābt. „Pēc tam, kad esam izdarījuši visu, ko varam”, mēs tiksim stādīti Dieva priekšā tikai caur žēlastību un labvēlību, kas pieejama, pateicoties Glābēja bezgalīgajam un mūžīgajam Izpirkšanas upurim.

Alma teica: „Sāciet ticēt Dieva Dēlam, ka Viņš nāks atpestīt Savus ļaudis un ka Viņš cietīs un mirs, lai izpirktu viņu grēkus; un ka Viņš uzcelsies no mirušajiem, kas īstenos augšāmcelšanos, lai visi cilvēki varētu stāties Viņa priekšā, lai tiktu tiesāti tai pēdējā un tiesas dienā atbilstoši saviem darbiem.”

„Mēs ticam, ka caur Kristus veikto Izpirkšanu visa cilvēce var tikt izglābta, ja tā paklausīs evaņģēlija likumiem un priekšrakstiem.” Cik gan pateicīgiem mums vajadzētu būt, ka mūsu grēki un ļaunie darbi neliecinās pret mums, ja mēs patiesi esam „[piedzimuši] no jauna”, ticam Pestītājam, nožēlojam grēkus ar „patiesu sirdi” un „patiesu nolūku” un „[pastāvam] līdz galam”.

Daudzi no mums varētu sagaidīt, ka mūsu ierašanās Mūžīgā Tiesneša priekšā būs līdzīga pasaulīgās tiesas procesam. Sēdi vadīs tiesnesis. Tiks iesniegti pierādījumi. Tiks pasludināts spriedums. Un mēs, visticamāk, būsim nedroši un bailīgi, līdz uzzināsim galīgo iznākumu. Bet es uzskatu, ka šāds raksturojums ir nepareizs.

Atšķirīga no mirstīgajām bailēm, ko mēs bieži piedzīvojam, bet ar tām saistīta ir tā, ko Svētie Raksti raksturo kā „[diev]bijību” jeb „bijīb[u] Tā Kunga priekšā”. Pretēji laicīgās pasaules bailēm, kas rada nemieru un satraukumu, dievbijība ir miera, paļāvības un pārliecības avots.

Taisnīgas bailes ietver dziļu godbijības un apbrīnas sajūtu pret To Kungu Jēzu Kristu, paklausību Viņa baušļiem un gaidas pēc Pēdējās tiesas un taisnīguma no Viņa rokas. Dievbijība izriet no pareizas izpratnes par Pestītāja dievišķo dabu un misiju, no vēlmes pakļaut savu gribu Viņa gribai un no zināšanām, ka katrs vīrietis un sieviete būs atbildīgi par savām laicīgajām vēlmēm, domām, vārdiem un darbiem Pēdējās tiesas dienā.

Dievbijība pret To Kungu nav nepatīkams satraukums par to, ka mums būs jānāk Viņa priekšā un jātiek tiesātiem. Drīzāk, tā ir perspektīva galu galā atzīt attiecībā uz sevi to, „[kā tas] patiesībā ir”, un to, „[kā tas] patiesībā būs”.

Ikviens cilvēks, kurš ir dzīvojis, kurš tagad dzīvo un kurš vēl dzīvos uz Zemes, „tiks atvest[s] stāties Dieva tiesas priekšā, lai tiktu Viņa tiesāt[s] pēc saviem darbiem, vai tie būtu labi, vai tie būtu ļauni”.

Ja mūsu vēlmes ir bijušas taisnīgas un mūsu darbi ir labi — tas nozīmē, ka mēs esam izrādījuši ticību Jēzum Kristum, noslēguši un ievērojuši derības ar Dievu un nožēlojuši savus grēkus, — tad tiesas spriedums būs patīkams. Kā paziņoja Ēnoss, mēs „stāvēs[im Pestītāja] priekšā; tad [mēs] ar prieku ieraudzī[sim] Viņa vaigu”. Un pēdējā dienā mēs tiksim „atalgot[i] ar taisnīgumu”.

Un otrādi, ja mūsu vēlmes ir bijušas ļaunas un mūsu darbi ir ļauni, tad tiesas spriedums mūsos radīs bailes. Mums būs „pilnīga atziņa”, „skaidr[a] atmiņ[a]” un „spēcīg[a] savas vainas apziņ[a]”. „Mēs neuzdrīkstēsimies paraudzīties uz mūsu Dievu; un mēs būtu priecīgi, ja mēs varētu pavēlēt klintīm un kalniem krist pār mums, lai apslēptu mūs no Viņa vaiga.” Un pēdējā dienā mēs „sev par algu … saņems[im] ļaunu”.

Galu galā mēs paši esam sev soģi. Nevienam nebūs mums jāpasaka, kurp doties. Tā Kunga klātbūtnē mēs atzīsim, par ko esam izvēlējušies kļūt mirstīgajā dzīvē, un paši zināsim, kur mums vajadzētu būt mūžībā.

Izpratne par to, ka Pēdējā tiesa var būt iepriecinoša, nav svētība, kas paredzēta tikai Moronijam.

Alma aprakstīja apsolītās svētības, kas pieejamas katram uzticīgam Glābēja māceklim. Viņš teica:

„Vārda atjaunošana nozīme ir nest atkal atpakaļ ļaunu par ļaunu jeb miesīgu par miesīgu, jeb velnišķīgu par velnišķīgu — labu par to, kas ir labs; taisnīgu par to, kas ir taisnīgs; taisnu par to, kas ir taisns; žēlastību par to, kas ir žēlīgs.

… rīkojies taisni, spried taisnīgi un dari labu nepārtraukti; un, ja tu darīsi to visu, tad tu saņemsi savu atalgojumu; jā, pret tevi atkal tiks atjaunota žēlastība; pret tevi atkal tiks atjaunota taisnība; pret tevi atkal tiks atjaunota taisnīga tiesa; un tu atkal tiksi atalgots ar labu.”

Es ar prieku liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu dzīvais Glābējs. Almas solījums ir patiess un attiecināms uz tevi un mani — šodien, rīt un mūžīgi. Par to es liecinu Tā Kunga Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.