Pazemīgās dvēseles pie altāriem metas ceļos
Noslēdzot un ievērojot savas derības, mēs saistāmies ar Glābēju, iegūstot lielāku piekļuvi Viņa žēlastībai, aizsardzībai, iesvētīšanai, dziedināšanai un atpūtai.
Paldies korim par liecību, ko sniedzāt ar šo jauno garīgo dziesmu.
Jaunā Svētā Vakarēdiena garīgā dziesma „Bread of Life, Living Water” piepilda manu dvēseli. Vienā no garīgās dziesmas rindiņām ir teikts: „Now I come before the altar, off’ring Him my broken heart” (Es nāku pie altāra, pienesot Viņam savu salauzto sirdi).
Mana izpratne par šiem vārdiem padziļinājās drīz pēc tam, kad mūsu ģimene 2015. gadā no Ņūberijas parka Kalifornijā devās kalpot Jūtas štata Ogdenas misijā. Es saņēmu uzaicinājumu doties uz Hila Gaisa spēku bāzi netālu no Leitonas Jūtas štatā. Es nekad nebiju bijis militārajā bāzē, nedz arī sastapies ar militāro kapelānu vai vīriešiem un sievietēm, kas strādā, lai nodrošinātu savas valsts drošību un aizsardzību.
Kapelāns Hārps, tāpat kā tūkstošiem citu brīvprātīgo un profesionālo kapelānu, kas kalpo mūsu cietumos, slimnīcās un militārajās iestādēs visā pasaulē, ir iedvesmojis un uzmundrinājis mani. Mūsu pēdējā pietura, apmeklējot bāzi, bija svētnīca. Es pajautāju kapelānam, vai viņš vada svētbrīžus visiem cilvēkiem, kas vēlas apdomāt, lūgt, meditēt un pielūgt. Viņš devās pie kapelas priekšējās sienas un izvilka krustu, kas atradās aiz aizkariem. Viņš teica, ka izmanto krustu protestantu un katoļu svētbrīžos. Es pajautāju, ko viņš izmanto mūsu ebreju brāļiem un māsām, un viņš devās uz priekšējās sienas otru pusi un izvilka Dāvida zvaigzni.
Tad es jautāju: „Ko jūs darāt pēdējo dienu svēto svētbrīžiem?” Viņš nolika šos simbolus un norādīja uz lielo koka altāri svētnīcas vidū. Viņš teica, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi sagatavo un svētī maizi un ūdeni uz altāra. Es pajautāju, vai lielais, šķietami nostiprinātais altāris tiek noņemts pirms mūsu ebreju, musulmaņu, katoļu vai protestantu brāļu un māsu svētbrīžiem. Viņš teica, ka altāris paliek savā vietā, jo vairākas no šīm ticībām izmanto arī altāri.
Ābrahāms uzcēla altāri, sasēja Īzāku un bija gatavs upurēt savu vienīgo dēlu, bet viņa roka tika apturēta, un viņš paziņoja, kā Tas Kungs ir paziņojis: „Šeit es esmu”. Cik reižu Diženais Es Esmu vai kāds no Viņa praviešiem ir brīvprātīgi teicis: „Šeit es esmu”?
Sava Kalna sprediķa laikā Glābējs aicināja mūs izlīgt ar saviem brāļiem un māsām, pirms mēs tuvojamies altārim. Pāvils mācīja, ka mēs tiekam „iesvētīti” pie altāra caur Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu.
Pravietis Lehijs „pameta savu māju … un savas dārglietas. … [Tad] viņš uzcēla altāri … un upurēja … , un pateicās Tam Kungam.”
Bībelē un Mormona Grāmatā ir mācīts pielūgt Dieva Dēlu pie altāriem. Kādēļ?
Mūsu pirmie vecāki, Ādams un Ieva, uzcēla altārus un pielūdza pie tiem. Pēc tam, kad viņi tika izdzīti no Ēdenes dārza un bija lūguši „daudzas dienas”, viņus apmeklēja eņģelis un uzdeva smeldzīgu jautājumu, ko varētu uzdot ikvienam no mums: „Kāpēc tu upurē Tam Kungam?”
Ādams atbildēja: „Es nezinu.”
Eņģeļa atbilde uz Ādama pazemīgo atzīšanos ir satriecoša: „Tā ir līdzība ar Tēva Vienpiedzimušā … upuri. … Tādēļ tev būs darīt visu, ko tu darīsi, Dēla Vārdā, un tev būs nožēlot grēkus un piesaukt Dievu Dēla Vārdā mūžīgi.”
Svētā Vakarēdiena galds un tempļa altāri simbolizē Jēzus Kristus upuri un Viņa bezgalīgo Izpirkšanu.
Kad mēs slēdzam un godājam savas derības, saņemot Svētā Vakarēdiena priekšrakstus baznīcā, kā arī dāvinājumu un saistīšanu templī, mēs saistām sevi ar Glābēju, iegūstot plašāku piekļuvi Viņa žēlastībai, aizsardzībai, iesvētīšanai, dziedināšanai un mieram.
Žēlastība un aizsardzība caur derībām
Būdams 15 gadus vecs jaunietis, es vaicāju savam tēvam, vai varu neiet uz Svētā Vakarēdiena dievkalpojumu — tikai vienu janvāra svētdienu īpašas amerikāņu futbola spēles dēļ. Viņš teica, ka esmu pietiekami vecs, lai pieņemtu šādu izvēli pats, un lūdza man apsvērt vienu padomu. Viņš teica: „Ja tu izvēlies nesaņemt Svēto Vakarēdienu vienu reizi, ir daudz vieglāk izvēlēties to nesaņemt vēlreiz.”
Ja Glābējs ir diženais savienotājs, tad pretinieks ir atdalītājs. Viņš, sātans, kārdina mūs atdalīties no mūsu iesvētītajām pielūgsmes vietām un no Jēzus Kristus aizsardzības. Kad mēs pielūdzam Glābēju, mēs saņemam „spēku, lai spētu iet pret dabisko pasaulīgo straumi”. Kad mēs pavadām laiku sadraudzībā ar Viņu, mums ir apsolīts tikt „atbrīvoti[em] no sātana”. „Tad, atbilstoši tam, kā mēs turam savas derības, Viņš mums piešķir Savu … stiprinošo spēku.” Ak, kā es loloju savu sadraudzības pieredzi ar Glābēju caur derībām, kas noslēgtas pie svētajiem altāriem.
Izpratnes veidošana par Glābēja mūžīgo Izpirkšanu rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta nodrošina garīgu „vakcināciju” pret pretinieka viltībām. Jaunajam elderam Jagi Meksikā, Zuster [māsai] Jagi Beļģijā un citiem misionāriem visā pasaulē ir daudz lielāka iespēja redzēt savus draugus, pretendējot uz kristību svētībām un saņemot Svētā Gara dāvanu, ja viņu draugi apmeklē Svētā Vakarēdiena dievkalpojumu pirmajā nedēļā pēc iepazīšanās.
Ja jaunais pieaugušais Tongā vai Samoa ir sagatavojies un saņēmis savu dāvinājumu drīz pēc skolas beigšanas, ir daudz lielāka iespēja, ka viņš tiks saistīts Tā Kunga namā. Saņemot savu dāvinājumu, Baznīcas locekļi tiek aicināti dzīvot, paklausīt un ievērot piecus likumus, kas piepilda viņu dzīvi ar spēku un aizsardzību. Kad mēs slēdzam derības ar To Kungu, veidojas savstarpējas attiecības. Mēs apliecinām savu uzticību un mīlestību Viņam. Ar katru doto un turēto solījumu mūsu spēks un vara pieaug.
Pārdomas un iesvētīšana
Kad mēs pazemīgi un simboliski metamies ceļos pie Tā Kunga altāriem, tā ir iespēja pārdomāt, „savaldīties, kas attiecas uz [mūsu] sirds lepnību, … [pazemojoties] Dieva priekšā”. Jaunībā pirms devos ārā kopā ar draugiem mana māte bieži teica: „Atceries, kas tu esi, un paziņo, kad būsi atgriezies mājās.” Dažos vakaros es nokavēju savu „paziņošanu”, jo ierados mājās pārāk vēlu. Es nožēloju, ka nokavēju šos svarīgos tikšanās brīžus ar mammu.
Šodien es ar nepacietību gaidu iespēju sazināties ar Debesu Tēvu. Manā ikdienas personīgās pielūgsmes rutīnā es nometos ceļos lūgšanā pie savas gultas vai kopā ar ģimeni un es iztēlojos sevi nometušos ceļos pie altāriem, pārdomājot un izvērtējot savu dzīvi. Es domāju par Svēto Vakarēdienu, pat veseliem maizes gabaliem, kas ir salauzti un saplēsti mums, un katrs no tiem ir mūsu Glābēja salauztā ķermeņa simbols. Es atceros prezidenta Dalina H. Ouksa mācību, ka „katrs maizes gabals ir unikāls, tieši tāpat kā cilvēki, kas to bauda, ir unikāli”. Kad es nometos ceļos lūgšanā, es domāju par to, kā es varu dot Dievam savu gribu.
Elders Deivids A. Bednārs mācīja, ka „Svētā Vakarēdiena priekšraksts ir svēts un atkārtots aicinājums patiesi nožēlot grēkus un tikt garīgi atjaunotam. Svētā Vakarēdiena pieņemšana pati par sevi nešķīsta mūs no grēkiem. Taču, ja mēs apzinīgi sagatavojamies un piedalāmies šajā svētajā priekšrakstā, darot to ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu, mums tiek apsolīts, ka ar mums vienmēr var būt Tā Kunga Gars. Un, ja attīrošais Svētā Gara spēks ir mūsu pastāvīgais pavadonis, mēs vienmēr varam saglabāt savu grēku piedošanu.”
Kad Eimija un es rūpīgi pārdomājam savas dzīves pieredzi, mēs svinam Jēzus Kristus nevainojamās mīlestības un upura dāvanu. Mēs arī redzam, kā elles niknums ir atraisīts. Kā mēs varam pārvarēt nosodošus skatienus, trauksmi, depresiju, vēzi, diabētu, iebiedēšanu tiešsaistē, identitātes zādzību, neveiksmīgu grūtniecību un bērna, brāļa un tēva zaudēšanu? Jo Jēzus dzēra no rūgtā kausa, trīcēšanas kausa, dusmu kausa — par mani, par manu ģimeni, par mums visiem!
Gethsemane, Ādams Ābrams, ar altusfineart.com laipnu atļauju © 2025
„Rūgtais kauss”, ko Viņš dzēra Ģetzemanes dārzā, un Viņa „pieaugošās” ciešanas pie Golgātas krusta ļauj mums atstāt to smago, nekaunīgo, vardarbīgo, nikno un šausmīgo uz Tā Kunga altāriem un vienmēr tikt „iesvētītiem, pieņemot Svēto Garu”.
Māsa Patrīcija Holande teica: „Mana dziļākā lūgšana jums un sev šodien ir tāda, lai mēs pilnībā atdotu sevi, noliktu sevi pie Dieva solījumu un miera altāra neatkarīgi no tā, kur mēs atrodamies un ko esam darījuši.”
Dziedināšanas un miera vieta
Kad mēs nonākam pie altāra, mēs nepelnām atlīdzību; mēs mācāmies par Dāvinātāju. Šajā mācīšanās un derību noslēgšanas laikā notiek dziedināšana. Nefijs teica: „Viņš ir piepildījis mani ar Savu mīlestību pat līdz manas miesas iznīcināšanai.” Un mūsu mīlošais Glābējs aicināja: „Vai jūs tagad neatgriezīsities pie Manis un nenožēlosit savus grēkus, un netapsit pievērsti, lai Es jūs dziedinātu?”
Kad mūsu divas vecākās meitas, Makenzija un Emma, bija mazas, viena no viņu mīļākajām pasakām bija Nārnijas hronikas: Lauva, ragana un drēbju skapis. Mēs visi iemīlējām lauvu Aslanu. Viens no mūsu neaizmirstamākajiem grāmatu lasīšanas vakariem bija tad, kad varenais lauva atdeva savu dzīvību Edmunda labā. Neaizmirstams tādēļ, ka vecāki un meitas raudāja pēc tam, kad Ragana atņēma lauvas dzīvību uz Akmens Galda. Neaizmirstams tādēļ, ka cerība saglabājās, neraugoties uz traģēdiju, līdz notika iespaidīgais notikums. Prieka spiedzieni atskanēja šajā mazajā guļamistabā, kad Aslans augšāmcēlās un teica: „Ja Ragana zinātu upura patieso nozīmi, … viņa zinātu, ka, ja uz Galda nodevēja vietā tiek nogalināts nevainīgs upuris, kas sevi labprāt ziedo, tad Akmens Galds pats salūst un Nāve atkāpjas.”
Jēzus Kristus dziedē visas brūces. Jēzus Kristus padara atdzimšanu iespējamu.
Savā 2022. gada oktobra vispārējās konferences uzrunā prezidents Rasels M. Nelsons aprakstīja ekskursiju grupu, kas apmeklēja templi atvērto durvju dienā. Tur bija kāds jauns zēns. Prezidents Nelsons mācīja:
„Kad ekskursiju grupa iegāja endaumenta telpā, zēns norādīja uz altāri, kur cilvēki metas ceļos, lai stātos derībās ar Dievu, un teica: „Ak, tas ir jauki! Šī ir vieta, kur cilvēki savā tempļa ceļojumā var atpūsties.”
… Viņam, visticamāk, nebija ne jausmas par tiešo saikni starp stāšanos derībā ar Dievu templī un Glābēja pārsteidzošo solījumu:
„Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.
Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, … tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.
Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla” [Mateja 11:28–30; uzsvars pievienots].”
„Cilvēka Dēlam nav, kur Savu galvu nolikt”, un tomēr Viņš aicināja Savus mācekļus, jūs un mani, pie Svētā Vakarēdiena galda, lai tur gūtu mieru kopā ar Viņu. Kad „pazemīgās dvēseles pie altāriem metas ceļos”, iestājas miera pārpilnība. Mūsu Glābēja rokas ir izstieptas; Viņa galds ir klāts. Nāciet pielūgt Dieva Dēlu pie Viņa svētajiem altāriem. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.