Uzmundrināsim cits citu

Nesen es izlasīju kādu stāstu, kas mani dziļi aizkustināja. Notikumi risinājās ASV Meistaru vieglatlētikas čempionātā — sacensībās senioriem.

Viens no 1500 metru skrējiena dalībniekiem bija 100 gadus vecais Orvils Rodžerss. Autors raksta:

„Atskanot starta šāvienam, skrējēji aizskrēja, bet Orvils uzreiz ieņēma pēdējo vietu, kurā visa skrējiena garumā palika viens pats, pavisam lēni šļūcot uz priekšu. [Kad] pēdējais skrējējs, izņemot Orvilu, finišēja, Orvilam vēl bija jāveic divarpus apļi. Gandrīz 3000 skatītāju klusi sēdēja un vēroja, kā viņš lēnām skrien pa skrejceļu — pilnīgi viens, klusuma dēļ jūtoties pavisam neērti.

[Taču] kad viņš uzsāka pēdējo apli, skatītāji piecēlās kājās un sāka viņu uzmundrināt un viņam aplaudēt. Kad viņš sasniedza finiša taisni, pūlis auroja. Tūkstošiem skatītāju uzmundrinošā atbalsta pavadīts, Orvils lika lietā savas pēdējās enerģijas rezerves. Kad viņš šķērsoja finiša līniju, pūlis viņam uzgavilēja un viņa sāncenši viņu apskāva. Orvils pazemības un pateicības pilns pamāja pūlim un kopā ar saviem jaunajiem draugiem nogāja no skrejceļa.”

Šīs bija Orvila piektās sacensības, un arī pārējās no tām viņš ieņēma pēdējo vietu. Iespējams, daži izjuta kārdinājumu nosodīt Orvilu, uzskatot, ka viņam savā vecumā nemaz nevajadzēja piedalīties sacensībās — ka viņam uz skrejceļa nebija vietas, jo viņš ievērojami paildzināja savas disciplīnas visiem pārējiem.

Taču, lai arī Orvils visu laiku finišēja pēdējais, viņš todien laboja piecus pasaules rekordus. Neviens, kurš vēroja viņa skrējienu, nebūtu ticējis, ka tas ir iespējams, taču tiesneši nebija ne skatītāji, ne viņa sāncenši. Orvils neizdarīja nevienu pārkāpumu, un tiesneši neizmainīja standartus. Viņš piedalījās tajās pašās sacensībās un izpildīja tās pašas prasības, ko visi pārējie dalībnieki. Taču vērā tika ņemta viņa grūtības pakāpe — šajā gadījumā viņa vecums un ierobežotās fiziskās spējas —, iekļaujot viņu 100‑plus vecuma kategorijā. Un šajā kategorijā viņš pārspēja piecus pasaules rekordus.

Gluži kā Orvilam bija nepieciešama liela drosme, lai katru reizi izietu uz skrejceļa, arī mūsu vidū ir māsas un brāļi, kuriem ir nepieciešama liela drosme, lai katru dienu izietu dzīves arēnā, apzinoties, ka viņus netaisnīgi tiesās, kaut arī viņi dara visu, kas ir viņu spēkos, lai sekotu Glābējam un godātu savas derības ar Viņu.

Neskatoties uz to, kurā pasaules malā mēs dzīvojam, un to, kāds ir mūsu vecums, mums visiem ir cilvēciska vajadzība justies piederīgiem, vajadzīgiem un mīlētiem un sajust, ka, par spīti mūsu apstākļiem vai ierobežojumiem, mūsu dzīvei ir mērķis un jēga.

Pēdējā sacensību aplī skatītāji ar lielu dedzību uzmundrināja Orvilu, dodot viņam spēku turpināt skrējienu. Tam, ka viņš finišēja pēdējais, nebija nozīmes. Dalībniekiem un skatītājiem tas nozīmēja ko vairāk par sacensībām. Daudzējādā ziņā šis bija skaists piemērs tam, kā tika izrādīta Glābēja mīlestība. Kad Orvils finišēja, viņi visi kopā priecājās.

Tāpat kā Meistaru čempionāts, arī mūsu draudzes un ģimenes var būt vietas, kurās mēs pulcējamies, lai viens otru uzmundrinātu — derības kopienas, ko vieno Kristus mīlestība citam pret citu, kurās ikvienam tiek sniegta palīdzība pārvarēt jebkādus izaicinājumus, sniedzot spēku un iedrošinājumu, nevis nosodījumu. Mēs cits citam esam vajadzīgi. Dievišķais spēks tiek gūts vienotībā, un tieši tāpēc sātans vēlas mūs šķelt.

Diemžēl dažiem no mums apmeklēt baznīcu ne vienmēr ir viegli daudz dažādu iemeslu dēļ. Šādi var justies cilvēks, kurš cīnās ar jautājumiem par ticību, vai kāds, kurš cieš no depresijas vai trauksmes, ko izraisa atrašanās cilvēkos. Tā var justies cilvēks no citas valsts vai citas rases pārstāvis, kāds, kuram ir atšķirīga dzīves pieredze vai skatījums uz dzīvi un kurš jūtas neiederīgs. Tie var būt pat zīdaiņu un mazu bērnu vecāki, kuri ir emocionāli pārguruši un kurus ir nomocījis miega trūkums, vai kāds, kurš ir vientuļš draudzē, kurā ir daudz pāru un ģimeņu. Tas arī var būt kāds, kurš pēc gadiem ilgas prombūtnes cenšas saņemt drosmi atgriezties, vai kāds, kurš netiek vaļā no sajūtas, ka nav pietiekami labs un nekad neiederēsies.

Prezidents Rasels M. Nelsons teica: „Ja kāds pāris no jūsu bīskapijas šķiras vai jauns misionārs pāragri atgriežas mājās, vai pusaudzis šaubās par savu liecību, viņiem nav vajadzīgs jūsu tiesājošais spriedums. Viņiem ir nepieciešams sajust tīro Jēzus Kristus mīlestību, kas atspoguļojas jūsu vārdos un rīcībā.”

Baznīcā gūtajai pieredzei vajadzētu nodrošināt būtisku saikni ar To Kungu un citam ar citu, kas ir ļoti nepieciešama mūsu garīgajai un emocionālajai labklājībai. Saskaņā ar derībām, ko mēs noslēdzam ar Dievu, sākot ar kristībām, mums ir pienākums mīlēt un rūpēties citam par citu kā par Dieva ģimenes locekļiem, Kristus miesas locekļiem, un nevis tikai ielikt ķeksīti paveicamo darbu sarakstā.

Kristus mīlestība un rūpes ir kas augstāks un svētāks. Tīrā Kristus mīlestība ir žēlsirdība. Kā mācīja prezidents Nelsons: „Žēlsirdība mudina mūs „nest [citam cita] slogus” [Mosijas 18:8], nevis tos uzkraut cits citam.”

Glābējs teica: „No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” Un prezidents Nelsons piebilda: „Žēlsirdība ir Jēzus Kristus īstena sekotāja galvenā raksturiezīme.” „Glābēja vēstījums ir skaidrs: Viņa īstenie mācekļi ceļ, pacilā, iedrošina, pārliecina un iedvesmo citus. … Tas, kā mēs runājam ar un par citiem, … ir ļoti svarīgi.”

Glābēja mācība par šo tēmu ir ļoti vienkārša. Tā ir apkopota „zelta likumā”: visu, ko jūs gribat, lai cilvēki darītu jums, dariet to viņiem. Iztēlojieties sevi konkrētās personas vietā un izturieties pret šo personu tā, kā jūs gribētu, lai izturas pret jums, ja jūs būtu tās vietā.

Kristīga attieksme pret citiem sniedzas daudz tālāk par mūsu ģimeni un draudzi. Tā ir jāizrāda arī mūsu māsām un brāļiem no citām ticībām, kā arī tiem, kuri vispār nav ticīgi. Tāpat tā ir jāizrāda arī mūsu brāļiem un māsām no citām valstīm un kultūrām, kā arī tiem, kam ir atšķirīga politiskā pārliecība. Mēs visi esam daļa no Dieva ģimenes, un Viņš mīl visus Savus bērnus. Viņš vēlas, lai Viņa bērni mīlētu gan Viņu, gan cits citu.

Glābēja dzīve bija piemērs tam, kā izrādīt mīlestību, sapulcināt un uzmundrināt pat tos, kurus sabiedrība bija notiesājusi kā izstumtos un nešķīstos. Viņš ir piemērs, kuram mums ir ticis pavēlēts sekot. Mēs esam šeit, lai attīstītu kristīgās īpašības un galu galā kļūtu tādi kā mūsu Glābējs. Viņa evaņģēlijs nav darāmo darbu saraksts; tas ir evaņģēlijs, kas parāda, kā kļūt — kļūt par tādu kā Viņš un mīlēt tā, kā mīl Viņš. Viņš vēlas, lai mēs kļūtu par Ciānas ļaudīm.

Savos nepilnos 30 gados es piedzīvoju dziļu depresiju, un šajā laikā man pēkšņi šķita, ka Dieva pastāvēšanas realitāte ir zudusi. Es nevaru šo sajūtu pilnībā izskaidrot, kā vien sakot, ka jutos pilnīgi pazudusi. Jau kopš bērnības es vienmēr biju zinājusi, ka mans Debesu Tēvs ir man blakus un ka es varu ar Viņu runāt. Taču tajā laikā es vairs nezināju, vai Dievs ir. Es nekad iepriekš neko tādu nebiju pieredzējusi, un man šķita, ka visa mana dzīve brūk kopā.

Tādēļ man bija grūti apmeklēt baznīcu. Es gāju, bet daļēji tāpēc, ka baidījos, ka mani uzskatīs par „neaktīvu” vai „mazticīgu”, un es baidījos kļūt par kādam nozīmētu kalpošanas projektu. Tajā laikā man patiesi bija nepieciešams justies mīlētai, saprastai un saņemt atbalstu, nevis nosodījumu no apkārtējiem.

Dažus no pieņēmumiem, ko es baidījos, ka cilvēki varētu izdarīt par mani, es pati biju izdarījusi par citiem, kad viņi regulāri neapmeklēja baznīcu. Šī sāpīgā personīgā pieredze man sniedza dažas vērtīgas mācības par to, kāpēc mums ir pavēlēts citam citu netiesāt netaisnīgi.

Vai mūsu vidū ir cilvēki, kuri cieš klusībā, baidoties, ka citi uzzinās par viņu slēptajām cīņām, jo nezina, kāda būs viņu reakcija?

Tikai Tas Kungs pilnībā zina, cik grūts katram no mums ir šīs dzīves skrējiens — kādas ir mūsu nastas, izaicinājumi un šķēršļi, ar ko saskaramies un ko citi bieži vien neredz. Tikai Viņš pilnībā saprot dzīvi mainošos ievainojumus un traumas, ko daži no mums, iespējams, ir piedzīvojuši pagātnē, kas joprojām mūs ietekmē tagadnē.

Bieži vien mēs skarbi tiesājam pat paši sevi, uzskatot, ka mums dzīves skrējienā jau bija jāatrodas daudz tālāk. Vienīgi Tas Kungs pilnībā zina mūsu individuālos ierobežojumus un spējas, un tādēļ Viņš ir vienīgais, kurš ir pilnīgi tiesīgs spriest par mūsu sniegumu.

Māsas un brāļi, būsim kā tie skatītāji stāstā un uzmundrināsim cits citu mūsu māceklības ceļā, neskatoties uz mūsu apstākļiem! Tas nenozīmē, ka mums ir jāpārkāpj noteikumi vai jāpazemina standarti. Tas patiesībā ir otrs augstākais bauslis — mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Kā mūsu Glābējs teica: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši,” — vai nu labu, vai ļaunu. Vēl Viņš mums ir teicis: „Ja jūs neesat vienoti, jūs neesat Mani.”

Katram no mums dzīvē būs brīži, kad mums pašiem būs nepieciešama palīdzība un iedrošinājums. Apņemsimies tagad — vienmēr to sniegt cits citam. To darot, mēs vairosim vienotību un radīsim vidi, kurā Glābējs varēs veikt Savu svēto darbu, dziedinot un pārveidojot ikvienu no mums.

Visi tie, kuri domā, ka ir krietni atpalikuši šajā dzīves skrējienā — šīs laicīgās dzīves ceļojumā —, lūdzu, turpiniet doties uz priekšu. Vienīgi Glābējs spēj pilnībā spriest, kur jums šobrīd vajadzētu atrasties, un Viņš ir žēlīgs un taisnīgs. Viņš ir dzīves skrējiena Dižais Tiesnesis, un tikai Viņš pilnībā saprot, ar kādu grūtības pakāpi jūs skrienat, ejat vai šļūcat. Viņš ņems vērā jūsu ierobežojumus, jūsu spējas, jūsu dzīves pieredzi un slēptās nastas, ko jūs nesat, kā arī jūsu sirds vēlmes. Arī jūs, iespējams, simboliskā ziņā pārspējat pasaules rekordus. Lūdzu, nezaudējiet cerību. Lūdzu, turpiniet doties uz priekšu! Lūdzu, palieciet! Jūs iederaties! Tam Kungam jūs esat vajadzīgi, un arī mums jūs esat vajadzīgi!

Neskatoties uz to, kurā pasaules malā jūs dzīvojat, lai cik tālu tā arī būtu, lūdzu, vienmēr atcerieties, ka jūsu Debesu Tēvs un jūsu Glābējs jūs pilnībā pazīst un mīl. Viņi jūs nekad neaizmirst. Viņi vēlas jūs pārvest mājās.

Vērsiet savu skatu uz Glābēju. Viņš ir jūsu dzelzs marga. Nelaidiet Viņu vaļā. Es liecinu, ka Viņš dzīvo un ka jūs varat Viņam uzticēties. Es liecinu arī par to, ka Viņš jūs uzmundrina.

Šī ir mana lūgšana — kaut mēs visi sekotu Glābēja piemēram un uzmundrinātu cits citu — Jēzus Kristus Vārdā, āmen.