Nezaudējiet savu žēlastības tiesu
Jums ir tūlītēja piekļuve dievišķajai palīdzībai un dziedināšanai, neskatoties uz jūsu cilvēciskajām nepilnībām.
Kāda skolotāja reiz mācīja, ka valis — kaut arī tas ir liels — nevar norīt cilvēku, jo vaļiem ir maza rīkle. Taču kāda meitene iebilda: „Bet valis aprija Jonu.” Skolotāja atbildēja: „Tas nav iespējams.” Vēl joprojām nebūdama pārliecināta, meitene teica: „Nu, kad es nokļūšu debesīs, es viņam pavaicāšu.” Skolotāja pavīpsnāja: „Ja nu Jona bija grēcinieks un nenonāca debesīs?” Meitene atbildēja: „Tad jūs varēsiet viņam pajautāt.”
Mēs smejamies, taču mums nevajadzētu palaist garām spēku, ko Jonas stāsts piedāvā ikvienam „pazemīg[am] laimes meklētāj[am]” — jo īpaši tam, kurš saskaras ar grūtībām.
Dievs pavēlēja Jonam doties uz Ninivi, lai sludinātu grēku nožēlošanu. Taču Ninive bija senā Israēla nežēlīgs ienaidnieks, tādēļ Jona nekavējoties ar kuģi devās pavisam pretējā virzienā — uz Taršišu. Viņam bēgot no sava aicinājuma, izcēlās postoša vētra. Pārliecināts, ka iemesls tam ir viņa nepaklausība, Jona labprātīgi piekrita tikt pārmests pāri bortam. Tas nomierināja trakojošo jūru, izglābjot viņa kuģa biedrus.
Jona brīnumainā kārtā izglābās no nāves, kad viņu aprija liela zivs, ko „sūtīja” Tas Kungs. Taču trīs dienas viņš nīkuļoja tajā neticami tumšajā un pretīgajā vietā, līdz beidzot tika izspļauts uz sausas zemes. Pēc tam viņš pieņēma aicinājumu — doties uz Ninivi. Tomēr, kad pilsēta nožēloja grēkus un tika pasargāta no iznīcināšanas, Jona izjuta vilšanos par žēlastību, kas tika izrādīta viņa ienaidniekiem. Dievs pacietīgi mācīja Jonam, ka Viņš mīl visus Savus bērnus un cenšas izglābt tos.
Vairākkārt paklupdams savu pienākumu veikšanā, Jona sniedz spilgtu liecību tam, ka laicīgajā dzīvē „visi ir krituši”. Mēs nerunājam bieži par liecību attiecībā uz Krišanu. Taču doktrināra izpratne un garīga liecība par to, kāpēc ikviens no mums cīnās ar morālām, fiziskām un situatīvām problēmām, ir liela svētība. Šeit, uz Zemes, aug neglītas nezāles, pat stipri kauli lūst, un visiem „trūkst dievišķās godības”. Taču šis laicīgās dzīves stāvoklis — Ādama un Ievas izdarīto izvēļu rezultāts — ir būtisks tieši tā iemesla dēļ, kāpēc mēs esam: mēs esam, „lai [mēs] gūtu prieku”! Kā to apguva mūsu pirmie vecāki: tikai izbaudot kritušās pasaules rūgtumu un sāpes, mēs varam iedomāties patiesu laimi, nemaz nerunājot par tās baudīšanu.
Liecība par Krišanu neattaisno grēku vai paviršu attieksmi pret dzīves pienākumiem, kas vienmēr prasa centību, tikumību un atbildību. Taču tai vajadzētu mazināt mūsu neapmierinātību, kad kaut kas vienkārši noiet greizi vai mēs pamanām morālu neveiksmi kādā ģimenes loceklī, draugā vai vadītājā. Pārāk bieži kas tāds liek mums grimt strīdīgā kritikas vai aizvainojuma jūrā, kas atņem mums ticību. Bet stingra liecība par Krišanu var palīdzēt mums līdzināties Dievam, kā to apraksta Jona, proti, būt žēlastīgiem, lēnprātīgiem un ļoti laipniem pret visiem — ieskaitot pašiem sevi — mūsu neizbēgami nepilnīgajā stāvoklī.
Jonas stāsts ne tikai atklāj Krišanas sekas, bet arī spēcīgi norāda uz Viņu, kas mūs var no tām atbrīvot. Jonas pašaizliedzība, lai glābtu savus kuģa biedrus, ir patiesi Kristum līdzīga. Un trīs reizes, kad Jēzum uzstājīgi tika prasīta kāda brīnumaina Viņa dievišķuma zīme, Viņš spēcīgi atbildēja, ka „nekāda cita zīme netiks dota, kā vien … Jonas zīme”, pasludinot, ka Jona „trīs dienas un trīs naktis bija lielās zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī”. Kā Glābēja upura nāves un godības pilnās Augšāmcelšanās simbols — Jona varētu būt nepilnīgs. Taču tieši tas arī padara viņa personīgo liecību un uzticību Jēzum Kristum, ko viņš sniedz vaļa vēderā, tik aizkustinošu un iedvesmojošu.
Jonas lūgšana ir laba cilvēka lūgšana, kurš nonācis krīzē, ko lielā mērā ir izraisījis pats. Ja svētais piedzīvo katastrofu, ko izraisījis kāds nožēlojams ieradums, komentārs vai lēmums, neskatoties uz daudziem citiem labiem nodomiem un dedzīgiem taisnīguma centieniem, tas var būt īpaši graujoši un radīt pamestības sajūtu. Taču, lai kāds arī būtu mūsu piedzīvotās nelaimes cēlonis vai pakāpe, vienmēr pastāv „sausa zeme” jeb cerība, dziedināšana un laime. Ieklausieties Jonā:
„Es piesaucu To Kungu savās bēdās …; es kliedzu no pazemes dziļumiem. …
Tu iemeti mani dzelmē pašā jūras vidū, kur mani no visām pusēm apņēma straumes; …
tā ka man šķita — es esmu atstumts no Tavu acu skata un man nekad vairs neredzēt Tavu svēto namu!
Līdz pašiem manas dzīvības dziļumiem mani bija apklājuši ūdeņi, visapkārt mani bija ietvēruši dziļumi; niedres bija apvijušās ap manu galvu.
Es biju nolaidies līdz dziļākajiem kalnu pamatiem, … bet Tu tomēr esi licis manai dzīvībai pacelties augšup no šīs tumšās bedres. …
Un, kad mana dvēsele bija pagurusi …, es atcerējos Tevi, ak, Kungs, un mana lūgšana nonāca … Tavā svētajā namā.
Tie, kas turas pie nīcīgām viltus dievībām, zaudē savu žēlastības tiesu.
Bet ar pateicības prieku es nesīšu Tev savus upurus, savus solījuma upurus es Tev pienesīšu. Glābšana ir pie Tā Kunga!”
Lai gan tas bija pirms daudziem gadiem, es varu jums pastāstīt, kur tieši es sēdēju un ko tieši es jutu, kad dziļi personīgā ellē atklāju šo rakstvietu. Ikvienam, kurš šodien jūtas tāpat kā todien es — ka esat izmests, slīkstot visdziļākajā dzelmē, ar aļģēm ap galvu un okeāna viļņiem, kas kā kalni triecas visapkārt, — mans lūgums, iedvesmojoties no Jonas, ir šāds: nezaudējiet savu žēlastības tiesu. Jums ir tūlītēja piekļuve dievišķajai palīdzībai un dziedināšanai, neskatoties uz jūsu cilvēciskajām nepilnībām. Šī bijību iedvesošā žēlastība tiek dāvāta vienīgi caur Jēzu Kristu. Tā kā Viņš jūs pilnībā pazīst un mīl, Viņš jums to piedāvā kā „savu”, kas nozīmē to, ka tā ir pilnīgi piemērota jums, paredzēta, lai atvieglotu jūsu personīgās ciešanas un dziedinātu jūsu konkrētās sāpes. Tāpēc debesu un sevis dēļ nepagrieziet tai muguru. Pieņemiet to. Sāciet ar to, ka atsakāties klausīties pretinieka „nīcīg[ajās] vilt[ībās]”, kas vēlas vedināt jūs domāt, ka atvieglojums ir rodams, bēgot no saviem garīgajiem pienākumiem. Tā vietā sekojiet nožēlas pilnā Jonas piemēram. Piesauciet Dievu. Pievērsieties templim. Turieties pie savām derībām. Kalpojiet Tam Kungam, Viņa Baznīcai un citiem, uzupurējoties un paužot pateicību.
To darot, jūs iegūstat vīziju par Dieva īpašo, derībā balstīto mīlestību pret jums, kas ebreju Bībelē tiek dēvēta par hesed. Jūs redzēsiet un sajutīsiet Dieva uzticīgo, nenogurstošo, neizsmeļamo spēku un „sirsnīg[o] žēlastīb[u]”, kas var padarīt jūs „varenus … līdz spējai izglābties” no jebkura grēka vai neveiksmes. Pēkšņas un intensīvas ciešanas iesākumā var aptumšot šo vīziju. Taču, ja jūs turpināsiet „[pienest] savus solījuma upurus”, šāda vīzija jūsu dvēselē mirdzēs arvien spožāk un spožāk. Un ar šo vīziju jūs atradīsiet ne tikai cerību un dziedinājumu, bet — pārsteidzoši — jūs atradīsiet prieku pat savās krustugunīs. Prezidents Rasels M. Nelsons mums tik labi mācīja: „Ja mēs savā dzīvē pievēršamies Dieva pestīšanas iecerei … un Jēzum Kristum, un Viņa evaņģēlijam, mēs varam just prieku — neatkarīgi no tā, kas notiek vai nenotiek mūsu dzīvē. Prieks izriet no Viņa un pateicoties Viņam.”
Neatkarīgi no tā, vai mēs pieredzam dziļu nelaimi, kādu piedzīvoja Jona, vai mūsu nepilnīgās pasaules ikdienas izaicinājumus, aicinājums ir tāds pats — nezaudējiet savu žēlastības tiesu. Raugieties uz Jonas zīmi, uz dzīvo Kristu, uz Viņu, kurš uzcēlās no Sava trīs dienu kapa, visu uzvarējis — jūsu dēļ. Vērsieties pie Viņa. Ticiet Viņam. Kalpojiet Viņam. Smaidiet. Jo Viņā un vienīgi Viņā ir rodama pilnīga un laimīga dziedināšana no Krišanas — dziedināšana, kas mums visiem tik ļoti nepieciešama un ko mēs pazemīgi meklējam. Es liecinu, ka tā ir patiesība. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.