Lai visi tiktu iedvesmoti

Mēs, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, svētīti ar Dievības locekļa klātbūtni, varam saņemt nevainojamā Privātskolotāja palīdzību. Svētais Gars zina visas lietas, liecina par patiesību un „atgādinās [mums] visu”. Prezidents Rasels M. Nelsons bieži runāja par to, cik svarīgi ir uzklausīt Tā Kunga balsi. Viņš mums mācīja, kā pieaicināt Svētā Gara vadību, un atkārtoti mūs lūdza vairot mūsu garīgo spēju — saņemt personīgo atklāsmi.

Es aicinu jūs šodien apdomāt Svētā Gara lomu, īpaši saistībā ar evaņģēlija apguvi un mācīšanu mājās un baznīcā. Svētais Gars tiek dāvāts ar ticības lūgšanu un tad, kad mēs cenšamies dzīvot atbilstoši šai dārgajai dāvanai. Iedvesmotajā Baznīcas rokasgrāmatā Mācīšana pēc Glābēja parauga ir izklāstīti papildu principi, ko Tas Kungs ir noteicis, lai palīdzētu aicināt Svētā Gara ietekmi.

Viens no šiem principiem ir aicināt centīgi mācīties. Agrāk mēs, iespējams, uzskatījām, ka mācīšana ir iespēja vecākam vai skolotājam aicināt Svēto Garu savā sagatavošanās procesā un pēc tam dalīties tajā, ko viņš ir iemācījies, ar bērniem vai audzēkņiem, kuru pienākums bija klausīties. Taču tas izdodas vēl veiksmīgāk, kad mēs kā audzēkņi arī esam sagatavojušies un kad skolotāji rada mācību pieredzes, kas veicina personīgas atklāsmes saņemšanu tieši mūsu sirdī un prātā. Tad, kad mums tiek dota iespēja dalīties tajā, ko mācāmies, studējot un no Svētā Gara, mēs cits citam palīdzam tikt apmācītam un iedvesmotam. Kad mēs piemērojam evaņģēlija principus dzīvē, Svētais Gars no jauna liecina par to patiesumu.

Tāpat arī visās citās lietās Jēzus Kristus ir pilnīgs piemērs. Viņš ir aicinājis katru no mums būt par uzcītīgu audzēkni un uzņemties atbildību attiecībā uz savu personīgo liecību. Viņš aicināja Savus mācekļus sagatavoties mācīties, dalīties apgūtajā un rīkoties ticībā. Viņš par viņiem lūdza, saskatīja viņu dievišķo potenciālu, ieklausījās viņos un palīdzēja viņiem saprast, ka viņi ir mīlēti un vajadzīgi.

Kā skolotāji mēs varam vairāk pievērsties audzēkņu progresam, viņu vajadzību apmierināšanai un palīdzēt viņiem attīstīt garīgus māceklības paradumus visa mūža garumā. Kad mēs kā audzēkņi mācību procesā izmantojam savu rīcības brīvību, mēs parādām Svētajam Garam, ka vēlamies tikt Viņa mācīti.

Esmu pateicīgs kādai skolotājai, kura mani aicināja kļūt par labāku audzēkni. Uzsākot mācības koledžā, es kļūdaini uzskatīju skolu par kaut ko, kas ir vienkārši jāiztur, lai varētu nodarboties ar sportu. Kādu dienu, izlasījusi manis rakstītu darbu, mana profesore teica, ka, viņasprāt, esmu apdāvināts ar analītisko domāšanu. Es pat nezināju, ko tas nozīmē. Viņa teica, ka, pieliekot vairāk pūļu, es varētu būt labs students. Šāda doma man nekad nebija ienākusi prātā. Viņas izrādītā interese, iedrošinājums un izteiktie aicinājumi mainīja manas izglītības ieguves gaitu un ļoti svētīja manu dzīvi.

Vēl viens būtisks princips, lai ieaicinātu Svēto Garu, ir — mācīt patieso mācību. Tas nozīmē, ka mūsu evaņģēlija studijas un mācīšana sakņojas Dieva vārdā un ka mēs neizdomājam sensacionālus stāstus vai spekulācijas par to, ko Tas Kungs nav atklājis. Tā vietā mēs pievēršamies būtiskiem un mūžīgiem evaņģēlija principiem, kas ļauj Svētajam Garam liecināt par patiesību. Atkal mēs sekojam Glābēja piemēram. Viņš teica: „Mana mācība nav Manis paša, bet Tā, kas Mani sūtījis.”

Patiesā mācība ir atrodama Svētajos Rakstos un mūsdienu praviešu mācībās. Tā Kunga pamudinājums studēt Svētos Rakstus individuāli un kopā ar ģimeni un apmeklēt baznīcu katru nedēļu, lai mācītos par Viņa evaņģēliju, sniedz lielisku pamatu, lai apgūtu Viņa mācību un uzklausītu Viņa balsi. Mēs pētām Svētos Rakstus, lai izprastu stāstījumu, tajos mācītos principus un to, kā šīs patiesības piemērot savā dzīvē. Kāda gan tā ir svētība, ka Svētie Raksti mums ir rokas stiepiena attālumā! Iztēlojieties, ka Ādams un Ieva, Abinadijs vai pat dižākais Skolotājs Jēzus Kristus apmeklē mūsu mājas vai nodarbības, lai mūs mācītu. Tas ir iespējams, kad mēs baudām Dieva vārdu. Ar pastāvīgiem centieniem mēs varam iemācīties izprast un iemīlēt Svētos Rakstus un paļauties uz to, ka tie sniedz atbildes uz dvēseles jautājumiem.

Pirms mēs apprecējāmies, bija laiks, kad manai sievai Kristijai bija grūti sajust Debesu Tēva mīlestību un saprast Viņa ieceri attiecībā uz viņu. Kad viņa lūdza pēc vadības, viņa saņēma pamudinājumu apmeklēt institūtu, tāpēc viņa pieteicās Jaunās Derības kursam. Tas, kā viņas institūta skolotājs mācīja no Svētajiem Rakstiem, pat tas, kā viņš tos turēja rokās, parādīja, cik ļoti viņš mīlēja Dieva vārdu. Nodarbības laikā Svētais Gars viņai pačukstēja, ka Svētajos Rakstos ir kaut kas tāds, kas viņai ir nepieciešams. Skolotāja mīlestība pret Svētajiem Rakstiem un Svētā Gara pamudinājumi viņai dāvāja vēlmi sākt nopietni studēt Dieva vārdu, kas kļuva par dziļas pievēršanās un nodošanās pilnas kalpošanas ceļojumu mūža garumā.

Visbeidzot, kā norādīts rokasgrāmatā Mācīšana pēc Glābēja parauga, mums vienmēr — gan mācot, gan mācoties — ir jāpievēršas Jēzum Kristum. Mēs varam biežāk un ar lielāku godbijību runāt par Viņu un meklēt vairāk iespēju paust liecību, pateicību un mīlestību pret Viņu. Lai kādi būtu apstākļi, kad mēs atceramies Viņu, „Viņa Gars [var būt] ar [mums]”.

Viens no veidiem, kā likt Jēzu Kristu mūsu mācīšanas centrā, ir uzsvērt, ka Viņš ir pilnīgs piemērs, visu evaņģēlija principu iemiesojums un izpausme. Pat ja Svētajos Rakstos nav tiešas atsauces uz Viņu, mēs varam norādīt uz Viņu kā piemēru mācītajam principam. Mēs varētu vienkārši pajautāt: „Vai jūs varat atcerēties gadījumu, kad Jēzus Kristus ilustrēja šo principu?”

Mēs varam arī pievērsties Viņam, mācoties par Viņa tituliem, lomām un īpašībām, cenšoties uzzināt ne tikai to, ko Viņš ir paveicis, bet arī labāk izprast, kas Viņš ir. Piemēram, studējot grēku nožēlošanas principu, ir svarīgi saprast, kādā veidā nožēlot grēkus. Bet ir arī ļoti svarīgi atcerēties, ko Jēzus Kristus ir paveicis, lai grēku nožēlošana būtu iespējama, un saprast, ko grēku nožēlošana mums māca par Viņu, par Viņa patieso būtību un īpašībām. Ko mūsu iespēja nožēlot grēkus liecina par Viņa mīlestību, pacietību un žēlastību, Viņa pārliecību par mūsu dievišķo potenciālu, Viņa gatavību izpirkt mūsu grēkus un prieku, ko Viņš gūst, mums piedodot? Un, gūstot izpratni par tādiem Viņa tituliem kā Dieva Jērs, Pestītājs un Ārsts, mēs varam redzēt, ka grēku nožēlošana ir Viņa aicinājums mūs attīrīt, mainīt un dziedināt. Pievēršanās tam, ko Viņš ir darījis mūsu labā, un tam, ko tas liecina par Viņa būtību, var mums palīdzēt iegūt „ticīb[u] grēku nožēlošanai”.

Reizēm mēs, iespējams, uzreiz nepamanām Glābēja īpašības, kas izklāstītas kādā Svēto Rakstu stāstā. Piemēram, lasot par Nefiju, kurš būvē kuģi, mēs varam pievērst uzmanību tikai Nefijam. Taču pievēršanās Glābējam var mums palīdzēt saprast, ka šis pieraksts netika saglabāts, lai mums mācītu par Nefija varenību, bet gan lai parādītu Dieva diženumu — ka Viņš mums dod spēku ievērot Viņa baušļus un paglābj mūs grūtā brīdī.

Mēs varam arī pievērsties Jēzus Kristus centrālajai lomai Debesu Tēva nevainojamajā laimes iecerē. Ja mēs skatāmies uz saviem apstākļiem caur Dieva mūžīgās ieceres prizmu, nevis skatāmies uz šo ieceri caur mūsu pagaidu apstākļu prizmu, tas var mainīt mūsu dzīves gaitu. Evaņģēlijs nav prasību saraksts, tā ir labā vēsts, ka Jēzus Kristus ir pārvarējis grēku un nāvi. Piekļūstot Viņa apbrīnojamajai žēlastībai, ievērodami savas derības ar Dievu, mēs varam dzīvot ar prieku jau tagad un sagatavoties dzīvei kopā ar mūsu Tēvu Debesīs mūžībā. Mācoties saskatīt Debesu Tēvu un Glābēju Svētajos Rakstos, mēs Viņus labāk iepazīsim un biežāk un arvien spēcīgāk sajutīsim Viņu mīlestību un ietekmi savā dzīvē.

Es vienmēr atcerēšos to Garu, ko sajutu jaunībā, kad mūsu skolotājs mācīja par Glābēja dzīves pēdējām dienām. Viņš mums palīdzēja saskatīt notikumu nozīmi, kas norisinājās augšistabā, Ģetzemanē, Golgātā un pie tukšā kapa. Viņš dalījās savā dziļajā pateicībā par Glābēju un dedzīgajā vēlmē sekot Viņam. Viņa mācīšana bija aicinājums Svētajam Garam liecināt par Jēzu Kristu. Un Gars, ko es sajutu tajā nodarbībā, stiprināja manu ticību un vairoja manu mīlestību un atzinību pret Glābēju. Šī skolotāja ietekme ir palikusi manā atmiņā visas manas dzīves garumā. Par vēl kādu skolotāju ir teikts: „Mēs varam sasildīt savas rokas pie viņa ticības liesmas.”

Kad mēs pievēršamies Jēzum Kristum, mācām Viņa doktrīnu un centīgi mācāmies savās mājās un Baznīcas sanāksmēs, mēs aicinām Svēto Garu stiprināt mūsu ticību Jēzum Kristum un palīdzēt mums kļūt līdzīgākiem Viņam, kas ir evaņģēlija mācīšanas un apgūšanas mērķis.

Es esmu pateicīgs par skolotājiem savā dzīvē, sākot no krietniem vecākiem, vietējiem vadītājiem un skolotājiem līdz vīriešiem un sievietēm, kuri ir aicināti mācīt un liecināt no šīs kanceles, palīdzot mums iepazīt Jēzu Kristu un sekot Viņam. Es esmu pateicīgs par Svēto Garu, nevainojamo Privātskolotāju. Pateicoties Svētajam Garam, es zinu, ka Debesu Tēvs mūs mīl un Viņam ir nevainojama iecere mums; ka Jēzus ir Kristus, pasaules Glābējs un Pestītājs; un ka Viņa evaņģēlijs un Baznīca ir atjaunota. Es pateicībā par to liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.