Un tagad es varu redzēt

Ar patiesu mīlestību mēs visi pievienojamies prezidenta Ouksa vārdiem, godinot prezidenta Rasela M. Nelsona došanos mūžībā. Un ar tādu pašu mīlestību un dziļām sērām mēs visi apzināmies traģēdiju, kas nesen notika Mičiganā un gandrīz katru dienu notiek visā pasaulē. Mēs attiecamies pret šo visu ar mīlestību un uzticību Kungam Jēzum Kristum.

Jāņa evaņģēlija devītajā nodaļā ir aprakstīta Jēzus un Viņa mācekļu pieredze, kad viņi gāja garām ubagam, kurš bija akls no dzimšanas. Tas pamudināja mācekļus uzdot Jēzum vairākus sarežģītus reliģiskus jautājumus par šī vīra trūkumu izcelsmi un pārmantojamību. Skolotājs atbildēja, paveicot ko ļoti vienkāršu un pārsteidzošu. Viņš spļāva zemē un izveidoja nelielu māla maisījumu. Tad viņš to uzsmērēja uz vīra acīm, norādot mazgāties Ziloas dīķī. Svētie Raksti vēsta, ka neredzīgais to visu paklausīgi izpildīja un „pārnāca redzīgs”. Cik svarīgi ir pierādījumi, pretstatā vēlmēm, argumentiem vai pat ļaunprātībai, kas ir pretrunā patiesībai.

Baidīdamies, ka šis brīnums vēl vairāk palielinās draudus, ko Jēzus jau radīja viņu pašpasludinātajai varai, Glābēja ienaidnieki piegāja pie vīra, kurš tikko bija atguvis redzi, un dusmās sacīja: „Mēs zinām, ka [Jēzus] ir grēcinieks.” Vīrs, kādu brīdi klausījies, sacīja: „Vai Viņš ir grēcinieks, to es nezinu; vienu es zinu, … es, neredzīgais, tagad varu redzēt.”

Jēzus piešķīra šai sarunai pirmo jēgu, sakot saviem mācekļiem, ka tas viss ir noticis, „[jo] Dieva darbiem vajag parādīties”. Pievērsiet uzmanību, ka šajā stāstā Glābēja rīcība tika raksturota kā neredzīgā acu „svaidīšana”, ko bija nepieciešams noslēgt ar mazgāšanos. Izteikums, ka „Dieva darbiem vajag parādīties”, varētu liecināt par kāda priekšraksta norisi.

Vēl viena no acīmredzamajām patiesībām šeit ir instrumenti, ko Debesu un Zemes — un visa, kas tajās ir, — Radītājs izmantoja, lai radītu šo brīnumu: siekalas un sauja zemes! Šīs ļoti neparastās sastāvdaļas apstiprina, ka Dievs var mūs svētīt jebkādā Sevis izvēlētā veidā. Tāpat kā Naamanam, kurš pretojās Jordānas ūdeņiem, vai Israēla bērniem, kuri atteicās skatīties uz čūsku kārts galā, cik gan viegli ir mums noraidīt mūsu pestīšanas avotu, jo tā sastāvdaļas un instrumenti šķiet apkaunojoši vienkārši.

Taču mēs atceramies no Mormona Grāmatas, ka dažas lietas ir gan vienkāršas, gan vērtīgas un ka pirms Jēzus dzimšanas tika pravietots, ka „Viņam ne[būs] nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur [nebūs] arī nekā ārēji redzama, lai mēs Viņā būtu atraduši ko patīkamu”. Cik bieži Dievs ir sūtījis Savu majestātisko vēstījumu caur nesen aicinātu un ļoti satrauktu Palīdzības biedrības prezidenti vai neizglītotu zēnu Ņujorkas štata saimniecībā, vai jaunu misionāru, vai silītē gulošu bērniņu!

Ko tad, ja atbildes uz mūsu lūgšanām nāk vienkāršā vai grūti saprotamā veidā? Vai esam gatavi neatlaidīgi censties dzīvot saskaņā ar Kristus evaņģēliju, lai cik daudz spļāvienu un māla tas prasītu? Mums ne vienmēr var būt skaidrs, kas tiek darīts un kāpēc, un laiku pa laikam mēs visi jutīsimies mazliet kā senioru māsa, kura sacīja: „Kungs, kā būtu ar svētību, kas nebūtu apslēpta?”

Apsveriet vēl vienu patiesības pierādījumu, šoreiz par svēto priesterību. Dokumentējot Baznīcas izveidi laika zenītā, Lūkas pirmā rinda skan šādi: „Sasaucis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva spēku un varu” — dāvanas, kas netika piešķirtas, pamatojoties uz iespaidīgiem nopelniem, tradīcijām vai pirmdzimtības tiesībām. Tās nepiešķir kāda teoloģijas skola vai garīgais seminārs. Tās tiek piešķirtas tikai ar roku uzlikšanu, ko veic kāds, kuram pašam ir tikušas uzliktas pilnvarota pārstāvja rokas nepārtrauktā virknē, kas ved atpakaļ pie visu dievišķo pilnvaru avota — Tā Kunga Jēzus Kristus.

Un vai Baznīcā, kas izprot žēlastības dāvanu, tas nebūtu vēl viens brīnišķīgs pierādījums šīs Baznīcas patiesumam — redzēt, kā šīs svētības un derības nonāk pie mūsu mirušajiem radiniekiem, tiem mūsu ģimenes locekļiem, kas dzīvojuši pirms mums? Vai viņi būtu sodāmi tāpēc, ka viņiem nebija pieejams evaņģēlijs, vai tāpēc, ka viņi bija dzimuši laikā vai vietā, kur viņiem nebija pieejami dievišķie priekšraksti un derības? Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai ir svēti, iesvētīti Tā Kunga nami, kuros katru dienu un nakti tiek veikts žēlsirdīgs glābšanas darbs mirušo labā, kā arī tiek piedāvātas pielūgsmes iespējas un priekšraksti dzīvajiem. Cik man zināms, šis konkrētais Dieva patiesības pierādījums, Viņa visaptverošā mīlestība pret dzīvajiem un mirušajiem, nav novērojama nekur citur pasaulē — izņemot vienu Baznīcu, kas šajā konkrētajā ziņā pauž patiesību: Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu.

Mana pirmā sastapšanās ar reālu patiesības pierādījumu, kas man atvēra acis un atdzīvināja mani, nebija saistīta ar svaidītu mālu vai Ziloas dīķi. Nē, patiesības instruments, kas man dāvāja Tā Kunga dziedināšanu, bija grāmatas lappuses, jā, tā bija Mormona Grāmata: vēl viena liecība par Jēzu Kristu! Daži neticīgie ir uzbrukuši šai grāmatai un noraidījuši tās apgalvojumus, un viņu dusmas bieži vien atbilst to cilvēku skarbumam, kuri teica izdziedinātajam vīrietim, ka viņš nevarēja piedzīvot to, ko viņš zināja, ka ir piedzīvojis.

Man ir pārmetuši, ka veids, kādā šī grāmata tapa, bija nepraktisks, neticams, apkaunojošs un pat nešķīsts. Nu, tas ir skarbs izteikums no ikviena, kurš uzskata, ka zina, kā šī grāmata ir tapusi, jo vienīgais apraksts par tās tapšanas procesu ir tāds, ka tā ir tulkota „ar Dieva dāvanu un spēku”. Tas arī viss. Tas arī viss. Jebkurā gadījumā, Mormona Grāmatas ietekme uz manu dzīvi ir ne mazāk brīnumaina, kā spļāviena un dubļu uzlikšana uz aklā vīra acīm. Tā man ir bijusi kā drošības marga dvēselei, pārpasaulīga un caurstrāvojoša atklāsmes gaisma, apgaismojums ceļam, pa kuru man jāiet, kad uznākusi tumšā migla. Un noteikti tas ir darīts un noteikti tiks darīts arī turpmāk.

Un, ņemot vērā to, ka tā man ir devusi iespēju redzēt mana Glābēja vispusīgo mīlestību un pestīšanas žēlastību, es dalos ar jums savā liecībā, kas šeit ir pamatota, jo tikko svētītā vīrieša vecāki teica, ka viņu dēls ir jāuzklausa, jo viņš ir „pilngadīgs”. Tāds esmu arī es. Viņš bija pietiekami vecs, lai viņu uztvertu nopietni, viņi netieši norādīja. Tāds esmu arī es. Atlikuši divi mēneši līdz manai 85. dzimšanas dienai. Esmu bijis uz nāves sliekšņa un atgriezies. Esmu ticies ar karaļiem un praviešiem, ar prezidentiem un apustuļiem. Pats labākais ir tas, ka mani dažkārt ir pārņēmis Dieva Svētais Gars. Es ticu, ka manai liecībai šeit vajadzētu pievērst vismaz zināmu uzmanību.

Tagad, brāļi un māsas, es līdz pat dvēseles dziļumiem esmu pārliecinājies, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir patiesi atjaunotā Jaunās Derības Baznīca — un vēl vairāk —, es nevaru noliegt šīs atjaunošanas pierādījumus. Kopš tām pirmajām pieredzēm, domājams, esmu guvis tūkstoti, varbūt pat desmit tūkstošus citu pierādījumu tam, ka tas, par ko es šodien runāju, ir patiess. Tāpēc ar prieku tagad pievienojos savam draugam, kurš saritinājies gulēja Jeruzalemes ielās, savā klusinātajā balsī dziedot:

Jēzus Kristus Vārdā, āmen.