Dievišķā palīdzība laicīgajā dzīvē

Tas Kungs pravietim Džozefam Smitam šo to atklāja par mūsu pirmszemes dzīvi. Tur mēs dzīvojām kā Dieva gara bērni. Tā kā Dievs vēlējās palīdzēt Saviem bērniem pilnveidoties, Viņš nolēma radīt Zemi, kur mēs varētu saņemt ķermeni, mācīties no savas pieredzes, attīstīt dievišķās īpašības un tikt pārbaudīti tajā, vai ievērosim Dieva baušļus. Tiem, kas būs cienīgi, „tiks pievienota godība pār viņu galvām mūžīgi mūžos” (Ābrahāma 3:26).

Lai īstenotu šīs dievišķās ieceres nosacījumus, Dievs izvēlējās Savu Vienpiedzimušo Dēlu par mūsu Glābēju. Lucifers piedāvāja citādus nosacījumus, kas ietvēra cilvēka rīcības brīvības iznīcināšanu. Viņš kļuva par sātanu un tika „nogāzts”. Sātans tika padzīts uz Zemi, taču viņam bija liegts pieredzēt mirstīgo dzīvi, bet bija ļauts mēģināt „pievilt … un padarīt … aklus cilvēkus, un vest … tos gūstā pēc savas gribas, visus tos, kas neklausīs [Dieva] balsij” (Mozus 4:4).

Lai Dieva bērni laicīgajā dzīvē pieredzētu izaugsmi, viņiem jāpiedzīvo „pretstats visās lietās” (2. Nefija 2:11) — tas bija būtiski Viņa diženajā iecerē. Tāpat kā mūsu ķermeņa muskuļi nevar attīstīties vai saglabāt savu vingrumu, nesasprindzinoties pret gravitācijas spēku, tā arī izaugsmei laicīgajā dzīvē mums ir vajadzīgas pūles, lai cīnītos pret sātana kārdinājumiem un citiem laicīgās dzīves pretspēkiem. Garīgajai izaugsmei vissvarīgākais ir nosacījums — izvēlēties starp labo un ļauno. Tie, kas izvēlas labo, virzās uz savu mūžīgo likteni. Tiem, kuri izvēlas ļaunu — kā to dara visi dažādos laicīgās dzīves kārdinājumos —, būs nepieciešama glābšana, kuru mīlošais Dievs bija iecerējis nodrošināt.

Bez šaubām, Dieva spēcīgākā palīdzība laicīgajā dzīvē bija Glābēja, Jēzus Kristus, nodrošināšana, kurš cieta, lai samaksātu par grēkiem, un sniedz grēku piedošanu, kad mēs tos nožēlojam. Šī žēlsirdīgā un godības pilnā Izpirkšana izskaidro, kāpēc ticība Tam Kungam, Jēzum Kristum, ir evaņģēlija galvenais princips. Viņa pienestā Izpirkšana „īsteno mirušo augšāmcelšanos” (Almas 42:23), un tā „izp[ērk] pasaules grēkus” (Almas 34:8), izdzēšot visus grēkus, ko esam nožēlojuši, un dodot Glābējam spēku mums palīdzēt laicīgās dzīves vājībās.

Papildus tam, ka tiek dzēsti un piedoti grēki, mīlošā Debesu Tēva iecere sniedz daudzas citas dāvanas, lai mūs pasargātu, tostarp pasargāšanu no pašas grēkošanas. Mūsu laicīgā dzīve vienmēr iesākas ar tēvu un māti. Ideālā gadījumā abi vecāki ir mums līdzās un ar saviem dažādajiem talantiem veicina mūsu izaugsmi. Ja viņi nav līdzās, tad tā ir daļa no pretestības, kas mums ir jāpārvar.

Mūsu Debesu Tēva iecere mums nodrošina arī cita veida palīdzību, kas mūs vada šajā laicīgās dzīves ceļojumā. Es runāšu par četriem palīdzības veidiem. Lūdzu, neturiet mani pie vārda attiecībā uz skaitli četri, jo šie palīdzības veidi pārklājas. Turklāt ir vēl arī citi žēlsirdīgas aizsardzības veidi.

Pirmkārt, es runāju par Kristus Gaismu jeb Garu. Savā lieliskajā mācībā Moronija grāmatā Moronijs citē sava tēva teikto, ka „Kristus Gars ir dots katram cilvēkam, lai viņš varētu atšķirt labu no ļauna” (Moronija 7:16). Par šo mācību mēs lasām arī mūsdienu atklāsmēs:

„Un Gars dod gaismu katram cilvēkam, kas nāk pasaulē; un Gars apgaismo katru cilvēku visā pasaulē, kas uzklausa Gara balsi” (Mācības un Derību 84:46).

Vēl: „Jo Mans Gars ir sūtīts pasaulē, lai apgaismotu pazemīgos un nožēlas pilnos un nosodītu bezdievīgos” (Mācības un Derību 136:33).

Prezidents Džozefs Fīldings Smits paskaidroja šos Svēto Rakstu pantus: „Tas Kungs nav atstājis cilvēkus (kad viņi piedzimst šajā pasaulē) bezpalīdzīgus, lai tie taustoties meklētu gaismu un patiesību, bet gan katrs cilvēks … piedzimst ar tiesībām saņemt vadību, norādījumus un padomu no Kristus Gara jeb Patiesības Gaismas.”

Otrs lieliskais palīdzības veids, ko Tas Kungs ir nodrošinājis, lai mums palīdzētu izvēlēties pareizo, ir virkne dievišķu norādījumu Svētajos Rakstos, kas ir daļa no glābšanas ieceres (laimes ieceres). Šie norādījumi ir baušļi, priekšraksti un derības.

Baušļi nosaka ceļu, ko Debesu Tēvs mums ir iezīmējis, lai mēs virzītos uz mūžīgo dzīvi. Cilvēki, kuri iedomājas, ka baušļi ir veids, kā Dievs izlemj, ko sodīt, nesaprot šo Dieva mīlestības un laimes ieceres mērķi. Šajā ceļā mēs varam pakāpeniski veidot vajadzīgās attiecības ar mūsu Glābēju un iegūt tiesības uz lielāku Viņa spēku, lai tas palīdzētu mums ceļā uz galamērķi, ko Viņš novēl mums visiem. Mūsu Debesu Tēvs vēlas, lai visi Viņa bērni atgrieztos celestiālajā valstībā, kur dzīvo Dievs un mūsu Glābējs, un iemantotu tādu dzīvi, kāda ir tiem, kuri mīt šajā celestiālajā godībā.

Priekšraksti un derības ir daļa no likuma, kas nosaka ceļu uz mūžīgo dzīvi. Priekšraksti, ar kuru palīdzību mēs noslēdzam svētas derības ar Dievu, ir nepieciešamie soļi un būtiskas drošības margas šajā ceļā. Man patīk domāt par derību lomu kā par apliecinājumu tam, ka saskaņā ar Dieva plānu viņa visaugstākās svētības tiek dotas tiem, kas iepriekš sola turēt noteiktus baušļus un kas šos solījumus tur.

Citi Dieva doti palīgi pareizas izvēles izdarīšanai ir Svētā Gara izpausmes. Svētais Gars ir trešais Dievības loceklis. Viņa uzdevums, kas ir definēts Svētajos Rakstos, ir liecināt par Tēvu un Dēlu, mācīt mūs, atgādināt mums visu un vadīt mūs visā patiesībā. Svētajos Rakstos ir ietverti daudzi apraksti par Svētā Gara izpausmēm, kā, piemēram, par garīgu liecību, kas saņemta kā atbilde uz jautājumu par Mormona Grāmatas patiesumu. Gara izpausmes nevajadzētu jaukt ar Svētā Gara dāvanu, ko piešķir pēc kristībām.

Viens no svarīgākajiem Dieva palīdzības veidiem, ko Viņš dāvā saviem uzticīgajiem bērniem, ir Svētā Gara dāvana. Par šīs dāvanas nozīmīgumu liecina fakts, ka tā tiek oficiāli piešķirta pēc grēku nožēlas un kristīšanas ar ūdeni, „un tad [Svētajos Rakstos ir paskaidrots] nāk jūsu grēku piedošana ar uguni un ar Svēto Garu” (2. Nefija 31:17). Personas, kas saņem šo grēku piedošanu — un pēc tam regulāri atjauno savu šķīstīšanos, ik dienas nožēlojot grēkus un dzīvojot saskaņā ar derību, ko tās noslēdz ar sakramenta priekšrakstu, — ir tiesīgas saņemt apsolījumu, ka Svētais Gars, Tā Kunga Gars, „vienmēr bū[s] ar viņiem” (Mācības un Derību 20:77).

Prezidents Džozefs F. Smits mācīja, ka Svētais Gars „apgaismo cilvēku prātus attiecībā uz Dieva lietām, pārliecinādams viņus, ka pievēršanās laikā viņi ir pildījuši Tēva gribu un ka Tas būs viņos kā pastāvīga liecība un pavadonis visa mūža garumā, darbodamies kā pārliecinošs un drošs ceļvedis, kas vada visā patiesībā, ik dienas piepildīdams viņus ar prieku un līksmi, ar tieksmi darīt labu visiem cilvēkiem, drīzāk paciest ļaunu, nekā darīt ļaunu, būt laipniem un žēlastīgiem, iecietīgiem un žēlsirdīgiem. Visi, kam pieder šī nenovērtējamā dāvana, šī dārgā pērle, izjūt nemitīgas slāpes pēc taisnīguma. Bez Svētā Gara palīdzības,” prezidents Smits secināja, „neviens mirstīgais nespēj staigāt pa šauro un taisno ceļu.”

Ņemot vērā, ka mums ir tik daudz spēcīgu palīgu, kas mūs vada mūsu mirstīgajā dzīvē, ir žēl, ka tik daudzi paliek nesagatavoti paredzētajai tikšanās reizei ar mūsu Glābēju un Pestītāju, Jēzu Kristu. Viņa līdzība par desmit jaunavām, par ko tik bieži runāts šajā konferencē, liecina, ka tikai puse no tiem, kas ir aicināti satikt Viņu, būs sagatavojušies.

Mēs visi zinām piemērus par nesagatavotajiem: atgriezušies misionāri, kuri ir pārtraukuši garīgo izaugsmi, uz laiku kļūstot neaktīvi; jaunieši, kuri apdraud savu garīgo izaugsmi, nošķiroties no Baznīcas mācības un pasākumiem; vīrieši, kuri ir atlikuši ordināciju Melhisedeka priesterībā; vīrieši un sievietes — dažkārt cēlo pionieru vai cienīgu vecāku pēcteči —, kuri ir pametuši derību ceļu neilgi pirms tempļa svēto derību noslēgšanas un ievērošanas.

Daudzas no šādām novirzēm rodas tad, ja Baznīcas locekļi neievēro garīguma saglabāšanas pamatplānu — personīgu lūgšanu, regulāru Svēto Rakstu studēšanu un biežu grēku nožēlošanu. Turpretī citi nolaidīgi izturas pret iknedēļas derību atjaunošanu, nepieņemot Svēto Vakarēdienu. Citi saka, ka Baznīca neapmierina viņu vajadzības; tie aizvieto to, ko viņi uzskata par savām nākotnes vajadzībām, ar to, ko Tas Kungs ir nodrošinājis Savās daudzajās mācībās un iespējās mums būtiski kalpot citiem.

Pazemība un paļāvība uz To Kungu ir līdzeklis pret šādām novirzēm. Mormona Grāmata māca, ka Tas Kungs „svētī un ir labvēlīgs tiem, kas uzticas Viņam” (Helamana 12:1). Paļāvība uz To Kungu ir īpaši nepieciešama visiem, kas nepareizi vērtē Dieva baušļus un Viņa praviešu mācības, salīdzinot tās ar cilvēku jaunākajiem atklājumiem un gudrību.

Es esmu runājis par daudzveidīgu laicīgo palīdzību, ko mūsu mīlošais Tēvs Debesīs ir dāvājis, lai palīdzētu Saviem bērniem atgriezties pie Viņa. Saskaņā ar šo dievišķo ieceri, mums ir jāpaļaujas uz Dievu un jāmeklē un jāizmanto šī dievišķā palīdzība, jo īpaši Viņa mīļotā Dēla, mūsu Glābēja un Pestītāja Jēzus Kristus, īstenotā Izpirkšana. Es lūdzu, lai mēs mācītu šos principus un dzīvotu saskaņā ar tiem, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.