Personīgā sagatavošanās, lai satiktu Glābēju

Mani dārgie brāļi un māsas, pagājušajā oktobrī, prezidents Rasels M. Nelsons mācīja: „Tagad ir pienācis laiks jums un man sagatavoties mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus Otrajai atnākšanai.” Par Otro atnākšanu prezidents Nelsons vienmēr runā ar priekpilnu optimismu. Taču kāda meitene Sākumskolā nesen man pavēstīja, ka ikreiz, kad tiek pieminēta Otrā atnākšana, viņu pārņem uztraukums. Viņa sacīja: „Man ir bail no visa tā sliktā, kas notiks, pirms Jēzus atgriezīsies.”

Šādi var justies ne tikai bērni. Labākais padoms viņai, jums un man ir sekot Glābēja mācībām. Viņa norādījumi nav nedz noslēpumaini, nedz sarežģīti. Kad tiem sekojam, mums nav jābaidās vai jāsatraucas.

Jēzum Kristum Viņa laicīgās kalpošanas izskaņā tika jautāts, kad Viņš atgriezīsies. Viņš atbildēja, mācot trīs līdzības, kas ir pierakstītas Mateja 25. nodaļā, par to, kā sagatavoties Viņu satikt — vai nu Viņa Otrās atnākšanas laikā vai tad, kad mēs pametīsim šo pasauli. Šīs mācības ir īpaši svarīgas, jo personīgā sagatavošanās, lai satiktu Viņu, ir dzīves nolūka pamatā.

Vispirms Glābējs izstāstīja līdzību par desmit jaunavām. Šajā līdzībā desmit jaunavas devās uz kāzu svinībām. Piecas no viņām rīkojās gudri, paņemot līdzi eļļu saviem lukturiem, bet piecas rīkojās neapdomīgi un eļļu nepaņēma. Kad tika paziņots par līgavaiņa drīzu ierašanos, ģeķīgās jaunavas devās iegādāties eļļu. Kad tās atgriezās, bija par vēlu; durvis uz svinībām bija slēgtas.

Lai mums palīdzētu, Jēzus norādīja uz trim līdzības aspektiem. Viņš paskaidroja:

„Un tanī dienā, kad Es nākšu Savā godībā, tiks piepildīta līdzība, ko Es stāstīju par desmit jaunavām.

Jo tie, kas ir gudri un ir pieņēmuši patiesību, un ņēmuši Svēto Garu par savu ceļvedi, un nav tikuši pievilti — patiesi Es saku jums, tie … izturēs to dienu.”

Citiem vārdiem sakot, viņiem nebija jābaidās vai jāraizējas, jo viņi izdzīvos un uzplauks. Viņi gūs virsroku.

Ja mēs esam gudri, mēs saņemam patiesību, pieņemot Jēzus Kristus evaņģēliju caur priesterības priekšrakstiem un derībām. Pēc tam mēs cenšamies palikt cienīgi, lai Svētais Gars vienmēr būtu ar mums. Šīs spējas ir jāapgūst individuāli un personīgi, pilienu pa pilienam. Konsekventa, personīga, privāta nodošanās ticībai aicina Svēto Garu mūs vadīt.

Trešais elements, ko Jēzus uzsvēra, ir izvairīšanās no maldināšanas. Glābējs brīdināja:

„Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ.

Jo daudzi nāks Manā Vārdā, sacīdami: Es tas esmu; un daudzus pievils.”

Glābējs zināja, ka viltvārži mēģinās maldināt pašus izredzētākos un ka daudzi mācekļi tiks apkrāpti. Mums nevajadzētu ticēt tiem, kuri nepatiesi apgalvo, ka viņiem ir dievišķas pilnvaras, nedz arī doties metaforiskos tuksnešos vai uz slepenām istabām, lai mācītos no viltus skolotājiem.

Mormona Grāmata mums māca, kā atšķirt maldinātājus no mācekļiem. Mācekļi vienmēr mudina ticēt Dievam, kalpot Viņam un darīt labu. Mēs netiksim maldināti, ja meklēsim un pieņemsim uzticamu cilvēku padomu, kuri paši ir uzticami Glābēja mācekļi.

No maldināšanas mēs varam izvairīties, arī regulāri pielūdzot templī. Tas mums palīdz saglabāt mūžības redzējumu un pasargā no ietekmes, kas mūs varētu novērst vai novirzīt no derību ceļa.

Šīs līdzības — par desmit jaunavām — galvenā mācība ir šāda: mēs esam gudri, ja pieņemam evaņģēliju, cenšamies, lai Svētais Gars būtu ar mums, un izvairāmies no maldināšanas. Piecas gudrās jaunavas nevarēja palīdzēt tām, kurām nebija eļļas; neviens cits nevar pieņemt evaņģēliju, saņemt Svēto Garu kā pavadoni un izvairīties no maldināšanas mūsu vietā. Mums tas ir jādara katra paša labā.

Tad Glābējs izstāstīja līdzību par talentiem. Šajā līdzībā kāds vīrs trīs kalpiem iedeva dažādas naudas summas, sauktas par talentiem. Vienam kalpam viņš iedeva piecus talentus, otram — divus un trešajam — vienu. Laika gaitā pirmie divi kalpi divkāršoja saņemtās naudas vērtību. Taču trešais kalps vienkārši apraka savu vienīgo talentu. Abiem kalpiem, kuri savus talentus bija divkāršojuši, vīrs sacīja: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps: Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā!”

Bet kalpu, kas savu talentu bija apracis, vīrs nosauca par „blēdīgu un kūtru”. Iedotais talents šim kalpam tika atņemts, un pats kalps — padzīts. Taču, ja šis kalps būtu divkāršojis savu talentu, viņš būtu saņēmis tādu pašu uzslavu un atlīdzību kā pārējie kalpi.

Viens no šīs līdzības vēstījumiem ir tāds, ka Dievs vēlas, lai mēs vairotu mums dotās spējas, bet Viņš nevēlas, lai mēs tās salīdzinātu ar citu cilvēku spējām. Apdomājiet šo 18. gadsimta hasīdu zinātnieka — Zusjas no Hanipoles — atziņu. Zusja bija slavens skolotājs, kurš, tuvojoties nāvei, sāka izjust bailes. Viņa mācekļi vaicāja: „Skolotāj, kādēļ jūs trīcat? Jūs esat nodzīvojis labu dzīvi; Dievs jums noteikti piešķirs lielu atalgojumu.”

Zusja paskaidroja: „Ja Dievs man jautātu: „Zusja, kāpēc tu nebiji otrs Mozus?” Es atbildētu: „Tāpēc, ka Tu man neesi devis tādu dvēseles diženumu, kādu esi devis Mozum.” Un, ja es stāvētu Dieva priekšā un Viņš sacītu: „Zusja, kāpēc tu nebiji otrs Salamans?” Es teiktu: „Tāpēc, ka Tu man neesi devis Salamana gudrību.” Bet, ak vai, ko es teiktu, ja es stāvētu sava Radītāja priekšā un Viņš vaicātu: „Zusja, kāpēc tu neesi bijis Zusja? Kāpēc tu nekļuvi par vīru — atbilstoši spējām, ko tev dāvāju?” Ak, tādēļ es trīcu.”

Patiešām, Dievs būs vīlies, ja mēs nepaļausimies uz Glābēja nopelniem, žēlastību un labvēlību, lai vairotu Viņa dotās spējas, ko esam saņēmuši. Sniegdams Savu mīlošo palīdzību, Viņš sagaida, ka mēs kļūsim par savu labāko „es”. Tam, ka mēs katrs savu ceļu uzsākam ar dažāda līmeņa spējām, Viņa acīs nav nozīmes. Un arī mums tam nevajadzētu piešķirt nozīmi.

Visbeidzot Glābējs stāstīja līdzību par avīm un āžiem. Kad Viņš atgriezīsies Savā godībā, „visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem,un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku”.

Tie, kas bija Viņa labajā pusē, kļuva par Viņa valstības mantiniekiem, bet tie, kas bija Viņa kreisajā pusē, mantojumu nesaņēma. Noteicošā iezīme bija — vai tie Viņu pabaroja, kad Viņš bija izsalcis, padzirdīja Viņu, kad Viņš bija izslāpis, izmitināja Viņu, kad Viņš bija svešinieks, apģērba Viņu, kad Viņš bija kails, un apmeklēja Viņu, kad Viņš bija slims vai ieslodzījumā.

Visi bija neizpratnē — gan tie, kuri bija labajā, gan tie, kuri bija kreisajā pusē. Viņi jautāja, kad viņi bija vai nebija devuši Viņam ēdienu, dzērienu un apģērbu vai palīdzējuši Viņam, kad Viņš bija neaizsargāts. Glābējs viņiem paskaidroja: „Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”

Līdzības vēstījums ir skaidrs: kad mēs kalpojam citiem, mēs kalpojam Dievam, bet, kad to nedarām, mēs sagādājam vilšanos. Viņš sagaida, ka mēs izmantosim savas dāvanas, talantus un spējas, lai svētītu Debesu Tēva bērnu dzīvi. Dievišķo impulsu kalpot citiem ilustrē dzejolis, ko 19. gadsimtā sarakstījis somu dzejnieks Johans Ludvigs Runebergs. Es, mans brālis un māsas bērnībā vairākkārt dzirdējām dzejoli „Zemnieks Pāvo”. Dzejolī Pāvo bija nabadzīgs zemnieks, kurš kopā ar sievu un bērniem dzīvoja Somijas centrālajā daļā, ezeru reģionā. Vairākus gadus pēc kārtas lielākā daļa viņa sējumu tika iznīcināta — vai nu pavasara sniega kušanas ūdeņu, vasaras krusas vai agra rudens sala dēļ. Katru reizi, kad pienāca trūcīgās ražas laiks, zemnieka sieva žēlojās: „Pāvo, Pāvo, tu neveiksmīgais, vecais vīrs, Dievs mūs ir pametis.” Pāvo savukārt stoiski sacīja: „Sajauc koka mizu ar rudzu miltiem, lai izceptu maizi un bērni nebūtu izsalkuši. Es strādāšu cītīgāk, lai nosusinātu purvainos laukus. Dievs mūs pārbauda, bet Viņš mūs nodrošinās.”

Ikreiz, kad raža tika iznīcināta, Pāvo lika sievai divkāršot koka mizas daudzumu, ko viņa iejauca miltos, lai nebūtu jāpiedzīvo bads. Viņš arī strādāja cītīgāk, rakdams grāvjus, lai nosusinātu augsni un mazinātu pavasara plūdu un agro rudens salnu ietekmi uz saviem laukiem.

Pēc gadiem ilgām grūtībām Pāvo beidzot ievāca bagātīgu ražu. Viņa sieva priecājās: „Pāvo, Pāvo, šie ir laimīgi laiki! Ir pienācis laiks izmest mizu un cept maizi tikai no rudziem.” Bet Pāvo svinīgi paņēma sievas roku un sacīja: „Pusi miltu sajauc ar koka mizu, jo mūsu kaimiņa lauki ir apsaluši.” Pāvo upurēja savu un savas ģimenes pārpilnību, lai palīdzētu sagrautajam un nabadzīgajam kaimiņam.

Glābēja līdzībā par avīm un āžiem mācība ir tāda, ka mums ir jāizmanto mums dotās dāvanas — laiks, talanti un svētības —, lai kalpotu Debesu Tēva bērniem, īpaši visneaizsargātākajiem un vistrūcīgākajiem.

Mans aicinājums satrauktajam Sākumskolas bērnam, ko pieminēju iepriekš, un ikvienam no jums ir sekot Jēzum Kristum un uzticēties Svētajam Garam kā mīļam draugam. Paļaujieties uz tiem, kuri mīl jūs un kuri mīl Glābēju. Meklējiet Dieva vadību, lai attīstītu savas unikālās spējas un palīdzētu citiem, pat ja tas nav viegli. Jūs būsiet gatavi satikt Glābēju, un jūs varēsiet pievienoties prezidentam Nelsonam priekpilnā optimismā. Tādējādi jūs palīdzēsiet pasaulei sagatavoties Jēzus Kristus Otrajai atnākšanai, un jūs tiksiet svētīti ar pietiekamu cerību, lai ieietu Tā Kunga atpūtā un priekā tagad un nākotnē.

Līdzīgi kā mēs dziedam vienā no mūsu jaunajām garīgajām dziesmām:

Jēzus Kristus Vārdā, āmen.