Jūsu grēku nožēlošana neapgrūtina Jēzu Kristu; tā vairo Viņa prieku

Pirms vairākiem gadiem ceļojumā Floridā es sēdēju ārā un lasīju grāmatu. Tās nosaukums vēstīja, ka mēs varam nokļūt debesīs, pat ja šobrīd neesam pilnīgi. Kāda sieviete, ejot garām, man pajautāja: „Vai jūs domājat, ka tas ir iespējams?”

Es neizpratnē pacēlu acis un sapratu, ka viņa runāja par manu grāmatu. Es pateicu kaut ko smieklīgu, kas skanēja aptuveni šādi: „Es tikai nesen to sāku lasīt, taču es jums pastāstīšu, kā tā beigsies.”

Ak, kā es vēlos, kaut spētu ceļot laikā! Tad es viņai pateiktu: „Jā, tas ir iespējams! Tāpēc, ka debesis nav paredzētas cilvēkiem, kuri ir bijuši pilnīgi; tās ir domātas cilvēkiem, kuriem ir ticis piedots un kuri atkal un atkal izvēlas Kristu.”

Šodien es vēlos uzrunāt tos no mums, kuri reizēm jūtas tā: „Šķiet, ka grēku nožēla un piedošana darbojas visiem, izņemot mani.” Tos, kuri pie sevis prāto: „Ja jau es turpinu pieļaut vienas un tās pašas kļūdas, varbūt es vienkārši tāds esmu!” Tos, kuriem tāpat kā man dažkārt šķiet, ka derību ceļš ir tik stāvs, ka tas vairāk līdzinās derību pārgājienam kalnos!

Kāds brīnišķīgs misionārs Austrālijā, elders Ganga no Fidži, savā atvadu liecībā dalījās līdzīgās sajūtās: „Es zinu, ka Dievs mani mīl, taču dažkārt es prātoju, vai Dievs zina, ka es mīlu Viņu? Jo es neesmu pilnīgs un joprojām pieļauju kļūdas.”

Šajā vienā, sirsnīgajā un satraukumu raisošajā jautājumā elders Ganga apkopoja tieši to, par ko es bieži esmu raizējusies. Varbūt arī jūs prātojat: „Es tik ļoti cenšos, bet vai Dievs zina, ka es patiešām cenšos? Kad man kaut kas neizdodas, vai Dievs zina, ka es Viņu joprojām mīlu?”

Man ir skumji to atzīt, bet es agrāk vērtēju savas attiecības ar Glābēju pēc tā, cik perfekti dzīvoju. Man šķita, ka būt paklausīgai nozīmē to, ka man nekad vairs nebūs jānožēlo grēki. Un, katru mīļu dienu pieļaujot kļūdas, es attālinājos no Dieva, domājot: „Viņš noteikti ir manī ļoti vīlies.”

Tā vienkārši nav patiesība.

Es sapratu, ka tad, ja mēs gaidām, kad būsim pietiekami tīri vai pilnīgi, lai nāktu pie Glābēja, tad neesam sapratuši pašu būtiskāko!

Kā būtu, ja mēs paraudzītos uz baušļiem un paklausību citādāk?

Es liecinu — lai gan Dievs raizējas par mūsu kļūdām, Viņam daudz vairāk rūp tas, kas notiek pēc tam, kad esam tās pieļāvuši. Vai mēs atkal un atkal vērsīsimies pie Viņa? Vai mēs paliksim šajās derību attiecībās?

Iespējams, jūs dzirdat Tā Kunga vārdus: „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles,” un jūtaties nomākti, jo neesat ievērojuši visus baušļus. Ļaujiet man jums atgādināt, ka grēku nožēlošana arī ir viens no baušļiem! Patiesībā tas varētu būt visbiežāk atkārtotais bauslis Svētajos Rakstos.

Alma savā monologā: „Ak, kaut es būtu eņģelis un mana sirds vēlme būtu … piesaukt grēku nožēlošanai” necentās mūs kaunināt, norādot uz mūsu kļūdām. Viņš vēlējās piesaukt grēku nožēlošanu, lai jūs un es varētu izvairīties no šīs pasaules ciešanām. Viens no iemesliem, kādēļ Alma ienīda grēku, bija tas, ka tas rada mums sāpes.

Dažkārt man ir jāatceras, kaut vai sev pie pieres pielīmējot līmlapiņu, ka baušļi ir ceļš, kas ved prom no sāpēm. Un gluži tāpat ir ar grēku nožēlošanu. Mūsu pravietis ir teicis: „Glābējs mīl mūs vienmēr, bet it īpaši tad, kad mēs nožēlojam grēkus.”

Tamdēļ, kad Tas Kungs saka: „Nožēlojiet jūs, nožēlojiet jūs grēkus,” pamēģiniet iztēloties, ka Viņš saka: „Es tevi mīlu. Es tevi mīlu!” Iztēlojieties, ka Viņš jūs lūdz atmest rīcību, kas jums sagādā sāpes, un aicina jūs iziet no tumsas un pievērsties Viņa gaismai.

Manas meitas Kārlijas stabā kāds jauns priesteris nometās ceļos, lai svētītu Vakarēdienu, un tā vietā, lai sacītu: „Lai viņi to varētu darīt, atceroties Tava Dēla asinis,” netīšām pateica: „Lai viņi to varētu darīt, atceroties Tava Dēla mīlestību.” Kārlijas acīs sariesās asaras, šiem patiesajiem vārdiem iespiežoties dvēselē.

Mūsu Glābējs bija gatavs izciest Izpirkšanas sāpes tāpēc, ka Viņš jūs mīl. Patiesībā jūs esat „prieks, kas Viņam bija nolikts priekšā”, kamēr Viņš cieta.

Aicinājums — nožēlot grēkus — ir Dieva mīlestības izpausme.

Šī aicinājuma pieņemšana ir mūsu mīlestības izpausme.

Iztēlojieties savu mīļāko Kristus attēlu. Tagad iedomājieties, ka Viņš smaida aiz prieka ikreiz, kad jūs izmantojat Viņa dāvanu, jo Viņš ir „pilnīgs cerības spožums”.

Jā, jūsu grēku nožēlošana neapgrūtina Jēzu Kristu; tā vairo Viņa prieku!

Mācīsim šo!

Jo grēku nožēlošana ir labākās ziņas, ko mēs varam sniegt!

Mēs nepaliekam uz derību ceļa tāpēc, ka nekad nepieļaujam kļūdas. Mēs paliekam uz šī ceļa, katru dienu nožēlojot grēkus.

Un tad, kad mēs nožēlojam grēkus, Dievs mums piedod, mūs nekauninot, nesalīdzinot ar citiem un nerājot tāpēc, ka tie ir tie paši grēki, ko mēs nožēlojām pagājušajā nedēļā.

Viņš priecājas ikreiz, kad mēs nometamies ceļos. Viņš labprāt mums piedod, jo Viņam mēs esam burvīgi!

Vai tad jūs nejūtat, ka tā ir patiesība?

Tad kāpēc mums ir tik ļoti grūti tam noticēt?!

Sātans, diženais apsūdzētājs un maldinātājs, izmanto kaunu, lai mūs atturētu no Dieva. Kauns ir tik smaga tumsa, ka šķiet, ja to izņemtu no ķermeņa, tam būtu reāls svars vai smagums.

Kauns ir kā nomācoša balss, kas saka: „Par ko tu domāji?” „Vai tu vispār kādreiz kaut ko spēj izdarīt pareizi?”

Kauns mums nesaka, ka mēs pieļāvām kļūdu; tas mums saka, ka mēs esam kļūdas, ko pieļaujam. Varbūt jūs pat sadzirdat šo: „Slēpieties!” Pretinieks dara visu, kas ir viņa spēkos, lai mūsos saglabātu šo smagumu, mums stāstot, ka cena ir par augstu, ka vieglāk ir, ja tas viss paliktu tumsā, šādi atņemot visu cerību.

Sātans ir cerības zaglis.

Un jums ir jādzird šis, tāpēc es to pateikšu skaļi: Jūs neesat tā balss, ko dzirdat savā galvā, vai tās kļūdas, ko esat pieļāvuši. Iespējams, arī jums tas būs jāpasaka skaļi. Pasakiet sātanam: „Ne šodien.” Atstājiet viņu aiz muguras.

Sajūtiet šo vilkmi, šīs dievišķās skumjas, kas jūs pievērš jūsu Glābējam, un vērojiet, kā Viņa žēlastība ienāk jūsu un jums mīļu cilvēku dzīvē. Es apsolu, ka tajā brīdī, kad mēs Viņam drosmīgi pienesīsim salauztu sirdi, Viņš nekavējoties būs klāt.

Ja jūs redzētu kādu slīkstam, vai tad jūs nepastieptu roku un viņu neizglābtu? Vai jūs spējat iztēloties, ka jūsu Glābējs noraidītu jūsu pastiepto roku? Es iztēlojos, ka Viņš ienirtu ūdenī, nolaistos zemāk par visu, lai paceltu mūs augšā un mēs varētu ievilkt jaunu elpu! Neviens nevar nogrimt dziļāk par vietu, kur neiespīdētu Kristus gaisma.

Glābējs vienmēr būs spožāks par kauna tumsu. Viņš nekad jums neļaus justies nevērtīgiem. Tāpēc uzmanīgi vērojiet.

• Iztēlojieties, ka šī roka simbolizē jūsu vērtību.

• Šī roka simbolizē jūsu paklausību. Varbūt jūs šorīt pamodāties, noskaitījāt jēgpilnu lūgšanu un lasījāt Svētos Rakstus, cerot sadzirdēt Dieva balsi. Jūs esat izdarījuši labas izvēles un izturējušies pret apkārtējiem kristīgā veidā. Jūs klausāties vispārējo konferenci! Šī ir jūsu paklausība!

• Vai varbūt viss nav bijis tik labi. Jums ir bijis grūti darīt šīs mazās un vienkāršās lietas, lai veidotu saikni ar debesīm. Jūs pieņēmāt lēmumus, ar kuriem nelepojaties.

• Kāda ir jūsu vērtība? Vai šī roka vispār pakustējās?

Jūsu vērtība nav piesaistīta jūsu paklausībai. Jūsu vērtība ir pastāvīga; tā nekad nemainās. Dievs jums to ir devis, un to neizmainīs nekas, ko jūs vai kāds cits darītu. Paklausība nes svētības — tā ir taisnība. Taču vērtība nav viena no tām. „Dieva acīs” jūsu vērtība vienmēr ir liela, neatkarīgi no tā, kur jūsu lēmumi jūs ir noveduši.

Pieļaujot kļūdas, es vēlos palikt derību attiecībās ar Kristu, un es jums pastāstīšu — kāpēc.

Bērnībā es apmeklēju niršanas nodarbības un uzzināju, ka tiesneši, vērtējot lēcienu, skatās uz tā izpildījumu. Proti, vai lēciens bija pilnīgi vertikāls, ar izstieptiem pirkstgaliem un nelielām šļakatām? Pēc tam viņi dara ko neparastu. Viņi ņem vērā grūtības pakāpi.

Katrs izpilda niršanas lēcienu savā grūtības pakāpē. Un jūsu Glābējs ir vienīgais, kurš patiesi zina, kādā grūtības pakāpē jūs izpildāt savu niršanas lēcienu. Es vēlos attiecības ar tādu personu, kura mani saprot, kura pazīst manu sirdi un zina, cik ļoti es cenšos!

Viņš zina, ka tumsības migla nolaižas pār mums visiem, ceļotājiem, un ka mūsu ceļš iet gar netīrā ūdens upi, tāpēc pat tad, ja mēs turēsimies pie dzelzs margas, mēs tiksim apšļakstīti.

Nākt pie Kristus nozīmē pajautāt: „Vai Tu man palīdzēsi?” — ar cerību, ar atklātu pārliecību par to, ka Viņš jums vienmēr pretī pastieps rokas. Es ticu, ka šis jaunais skatījums uz grēku nožēlošanu nozīmē to, ka, lai gan mēs vēl neesam pilnīgi paklausīgi, mēs tagad cenšamies tādi būt aiz mīlestības, atkal un atkal izvēloties palikt uz šī ceļa, jo mēs Viņu mīlam.

Vai atceraties ķēniņa Benjamīna tautu, kam vairs nebija tieksmes darīt ļaunu, bet nepārtraukti darīt labu? Vai jūs domājat, ka viņi novāca savas teltis, devās mājās un vairs nekad nekļūdījās? Protams, ka ne. Atšķirība bija tāda, ka viņi vairs nevēlējās grēkot. Viņi bija paklausīgi aiz mīlestības. Viņu sirdis bija pievērstas Dievam un paļāvās uz Viņu, saskaroties ar grūtībām.

Reiz pludmalē es redzēju putnu, kas ļoti spēcīgi lidoja pret vēju, drudžaini vicinot spārnus, taču palika uz vietas. Tad es ieraudzīju citu putnu, kas lidoja augstāk. Tas bija noķēris augšupejošu plūsmu un, vēja netraucēts, viegli planēja. Tāda ir atšķirība starp to, vai mēs visu cenšamies izdarīt paši vai vēršamies pie sava Glābēja un ļaujam Viņam mūs pacelt „ar dziedinājumu Savos spārnos”.

Kad mēs bijām misijas vadītāji Austrālijā, pēdējā tikšanās reizē ar katru misionāru mēs pārrunājām 3. Nefija 17. nodaļu, kurā cilvēki atradās tuvu Glābējam un varēja dzirdēt, kā Viņš lūdza par viņiem. Mēs vaicājām: „Ja tu varētu dzirdēt, kā Glābējs par tevi lūdz, ko Viņš, tavuprāt, teiktu?”

Viņu atbilžu uzklausīšana bija viena no Gara piepildītākajām pieredzēm manā mūžā. Ikviens no šiem misionāriem apdomājās, un viņu acīs sariesās asaras, kad mēs viņiem atgādinājām: „Tavs Glābējs zina, kādas grūtības tu piedzīvo. Viņš tās ir izjutis!”

Lūk, vārdi, kuros šie misionāri klusi un sirsnīgi dalījās. Viena māsa teica: „Jēzus teiktu Tēvam, ka viņa dara vislabāko, ko spēj. Es zinu, cik ļoti viņa cenšas.” Kāds elders teica: „Ņemot vērā visu, kas viņa dzīvē ir noticis, Es ļoti lepojos ar viņu.”

Pamēģināsim šo! Kad jūs šovakar lūgsiet, iztēlojieties, ka Jēzus Kristus atrodas jums līdzās. Viņš ir jūsu aizstāvis Tēva priekšā. Pajautājiet sev: „Ko mans Glābējs par mani teiktu Tēvam?”

Un tad gremdējieties klusumā.

Ieklausieties balsī, kas par jums saka labu — Glābēja balsī, kurš ir jūsu labākais draugs, un jūsu Debesu Tēva balsī, kurš patiešām ir tuvu. Atcerieties, Viņu mīlestība un jūsu vērtība ir vienmēr liela, neskatoties ne uz ko!

Es šeit stāvu, lai liecinātu, ka Jēzus Kristus nes gaismu to cilvēku dzīvē, kuri mīt tumsībā. Tāpēc tajās dienās, kad šķiet, ka kāda balss jums liek paslēpties, ka jums vajadzētu vieniem pašiem paslēpties tumšā istabā, es jūs aicinu būt drosmīgiem un ticēt Kristum! Nāciet tuvāk un iededziet Gaismu — mūsu Pilnīgās Cerības Spožumu.

Viņa gaismas apņemti, jūs redzēsiet sev apkārt cilvēkus, kuri arī ir jutušies vientuļi, taču tagad, ar iedegto gaismu, jūs kopā ar viņiem brīnīsieties: „Kāpēc mēs tik ļoti baidījāmies tumsā? Kāpēc mēs tur palikām tik ilgi?”

„Kaut Gaismas Kungs ieskautu jūs Savās rokās un nemitīgi jūs mierinātu un mīlētu.” Kaut mēs Viņu nemitīgi mīlētu un Viņu izvēlētos atkal un atkal. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.