Dievišķās pilnvaras, cildeni jaunekļi

Paldies jums, elder Andersen, par šo ievērojamo priesterības spēka un Glābēja Izpirkšanas spēka izpausmi.

Šī gada janvārī, kādā svētdienā, kad es sēdēju Svētā Vakarēdiena sanāksmē, vairāk nekā ducis jauno vīriešu tika atbalstīti, lai saņemtu nākamo amatu Ārona priesterībā. Es jutu, kā mūsu priekšā mainās pasaule.

Es atskārtu, ka visā pasaulē, katrā laika joslā, Svētā Vakarēdiena sanāksmēs, kas līdzinājās tai, kurā es biju, — desmitiem tūkstošu diakonu, skolotāju un priesteru — gluži kā šorīt minētais prezidenta Holanda draugs Īstons — tika atbalstīti, lai taptu ordinēti priesterības kalpošanā visa mūža garumā, kas ietver Israēla sapulcināšanas pienākumu visdažādākajos veidos.

Katru gadu janvārī uz aptuveni 100 000 jauno vīriešu galvām tiek uzliktas rokas, ar priekšrakstu savienojot viņus ar brīnišķīgu pilnvaru līniju, kas stiepjas cauri Atjaunošanas laikmetam līdz Džozefam un Oliveram — līdz Jānim Kristītājam un Jēzum Kristum.

Mūsu Baznīca ne vienmēr ir ļoti demonstratīva. Mēs izsakāmies diezgan pieticīgi.

Bet tomēr, redzot šos nesen ordinētos priesterības nesējus, kas kā pērkona dārdi izplatās pa visu zemes virsu, es prātoju, vai — „baznīcā, kur mājo prieks” — mums nevajadzētu par to sludināt no māju jumtiem? „Šodien,” es nodomāju, „būtu jāskan trompetēm, cimbālēm un visam jāmirdz uguņošanā. Būtu jārīko parādes!”

Zinot Dieva spēku, kāds tas patiesībā ir, mēs bijām liecinieki tam, kā šīs pasaules kārtība tiek izjaukta ar dievišķām pilnvarām, kas plešas pār visu pasauli.

Ar šīm ordinācijām jaunie vīrieši uzsāk kalpošanu mūža garumā, nonākot nozīmīgā laikā un vietās, kur viņu klātbūtne, lūgšanas un Dieva priesterības spēks, kas viņiem ir, būs ļoti svarīgs.

Šī kontrolētā ķēdes reakcija sākās ar Dieva sūtītu kalpojošo eņģeli. Seno laiku augšāmceltais Jānis Kristītājs parādījās Džozefam un Oliveram, uzlika savas rokas uz viņu galvām un sacīja: „Jums, mani kalpošanas biedri, Mesijas Vārdā es piešķiru Ārona priesterību, kas tur eņģeļu kalpošanas un grēku nožēlošanas evaņģēlija, un kristīšanas ar iegremdēšanu grēku piedošanai atslēgas.” (Mācības un Derību 13:1)

Jānis šīs pilnvaras nosauca par „Ārona priesterību” — Mozus brāļa un priesterības līdzgaitnieka vārdā. Senatnē šīs Ārona priesterības nesējiem bija jāmāca un jāpalīdz veikt priekšrakstus — priekšrakstus, kas vērsa māceklību uz nākamo Mesiju, To Kungu Jēzu Kristu (skat. 5. Mozus 33:10).

4. Mozus grāmatā Ārona priesterības nesējiem nepārprotami tiek piešķirts uzdevums — rīkoties ar priekšrakstu piederumiem. „Bet Ārons un viņa dēli tev jāuzrauga … un viņu pienākums bija … par … galdu … visiem svētnīcas piederumiem, ko tajā kalpojot lieto” (4. Mozus 3:10, 31).

Vecās Derības dzīvnieku upurēšanas priekšraksts tika piepildīts un aizstāts ar Glābēja dzīvi un Izpirkšanu. Šis sendienu priekšraksts tika aizstāts ar priekšrakstu, ko mēs tagad dēvējam par Tā Kunga Svēto Vakarēdienu.

Tas Kungs uztic mūsdienu Ārona priesterības nesējiem darīt to pašu, ko viņi darīja senatnē: mācīt un pārvaldīt priekšrakstus — lai mums atgādinātu par Viņa īstenoto Izpirkšanu.

Kad diakoni, skolotāji un priesteri palīdz ar Svētā Vakarēdiena priekšraksta izpildi, viņi saņem svētības tāpat kā visi pārējie, proti, ievērojot derību, ko viņi noslēdz, personīgi pieņemot maizi un ūdeni. Taču, pildot šos svētos nozīmējumus, viņi arī vairāk uzzina par savu priesterības lomu un pienākumiem.

Ārona priesterība tiek saukta par sagatavošanās priesterību daļēji tāpēc, ka tās priekšraksti ļauj viņiem pieredzēt grūtības un prieku, ko sniedz tas, ka viņi ir Tā Kunga uzdevumā, sagatavojot viņus turpmākai priesterības kalpošanai, kad viņi var tikt aicināti kalpot neparedzētos veidos, tostarp dot iedvesmotas svētības brīžos, kad starp cerību un sapņiem, dzīvību un nāvi ir ļoti trausla robeža.

Šādas nopietnas prasības paredz nopietnu sagatavošanos.

Mācībā un Derībās ir paskaidrots, ka diakoniem un skolotājiem „ir jābrīdina, jāizskaidro, jāskubina un jāmāca, un jāaicina visi nākt pie Kristus” (Mācības un Derību 20:59). Papildus jau minētajam — priesteriem ir „jāsludina … un jākrista” (Mācības un Derību 20:50).

Tas izklausās daudz, taču realitātē tas viss notiek dabiski un visā pasaulē.

Kāds bīskaps mācīja šos pienākumus savam jaunajam diakonu kvoruma prezidijam. Tad jaunais prezidijs sāka apspriesties par to, ko tas varētu nozīmēt viņu kvorumā un viņu bīskapijā. Viņi nolēma sākt apmeklēt vecāka gadagājuma bīskapijas locekļus, lai noskaidrotu viņu vajadzības un tad tās apmierinātu.

To cilvēku vidū, kam viņi kalpoja, bija arī Alans — skarbs, bieži vien rupjš un dažkārt pat naidīgi noskaņots kaimiņš. Alana sieva Vanda kļuva par Baznīcas locekli, bet Alans, kā mēs to mēdzam dēvēt, bija cilvēks, pie kura vēl jāpiestrādā.

Neskatoties uz to, diakoni devās un kalpoja viņiem, ar humoru atbildot uz viņa apvainojumiem, kamēr šķūrēja sniegu un iznesa atkritumus. Pret diakoniem ir ļoti grūti izjust naidu, un galu galā Alans sāka viņus iemīlēt. Kādā brīdī viņi uzaicināja viņu apmeklēt baznīcu.

„Man nepatīk baznīca,” viņš atteica.

„Mēs tev patīkam,” viņi atbildēja. „Nāciet ar mums. Ja vēlaties, varat vienkārši apmeklēt tikai mūsu kvoruma sanāksmi.”

Un ar bīskapa atļauju viņš ieradās pie viņiem un turpināja nākt.

Diakoni kļuva par skolotājiem, turpinot viņam kalpot. Viņš mācīja viņiem labot mašīnas un meistarot dažādas lietas. Līdz brīdim, kamēr šie diakoni, pārtopot par skolotājiem, kļuva par priesteriem, Alans viņus sauca par „saviem zēniem”.

Viņi nopietni gatavojās kalpošanai misijā un palūdza, vai viņi varētu vingrināties, noturot misionāru tematiskās sarunas. Viņš zvērēja, ka nekad neieklausīsies un nekad neticēs, bet, jā, viņi varēja vingrināties pie viņa mājās.

Un tad Alans saslima. Un viņa sirds atmaiga.

Un kādu dienu kvoruma sanāksmē viņš sirsnīgi palūdza, vai viņi varētu lūgt par to, lai viņš atmestu smēķēšanu, un šie jaunie vīrieši lūdza par viņu. Taču tad viņi devās viņam līdzi uz mājām un konfiscēja visus viņa tabakas krājumus.

Alana veselība pasliktinājās, un viņš nokļuva slimnīcās un rehabilitācijas centros, „Alana zēni” viņam kalpoja, neuzkrītoši izstarojot priesterības un neviltotas mīlestības spēku (skat. Mācības un Derību 121:41).

Brīnumi turpinājās, kad Alans lūdza kristīties, — bet tad viņš nomira, pirms paspēja to izdarīt. Pēc viņa lūguma viņa diakoni, kas nu jau bija kļuvuši par priesteriem, bija tie, kas nesa viņa zārku un uzstājās bērēs, kur viņi — atbilstoši apstākļiem — brīdināja, izskaidroja, skubināja, mācīja un aicināja visus pie Kristus.

Un vēlāk templī viens no „Alana zēniem” kristīja kādreizējo diakonu kvoruma prezidentu Alana vietā.

Viņi darīja visu, ko Jānis Kristītājs lika darīt. Viņi darīja to, ko diakoni, skolotāji un priesteri dara visā šajā Baznīcā un pasaulē.

Viens no pienākumiem, kas Ārona priesterības nesējiem ir jādara, ir saistīts ar Svētā Vakarēdiena priekšrakstu.

Pagājušajā gadā es iepazinos ar kādu iedvesmotu bīskapu un viņa brīnišķīgo sievu. Nesenā sestdienas rītā, braucot uz sava dēla kristībām, viņi traģiski un pēkšņi zaudēja savu mīļoto, divus gadus veco meitiņu Tesu.

Nākamajā rītā bīskapijas locekļi sapulcējās Svētā Vakarēdiena sanāksmē, līdzjūtības pārņemti, arī ciešot šīs dārgās, mazās meitenītes zaudējuma dēļ. Neviens negaidīja, ka tajā rītā baznīcā būs bīskapa ģimene, taču dažas minūtes pirms sanāksmes sākuma viņi klusām ienāca un apsēdās.

Bīskaps devās uz paaugstinājumu, taču pagāja garām savai ierastajai vietai starp saviem padomniekiem un tā vietā apsēdās starp priesteriem pie Svētā Vakarēdiena galda.

Tās mokošās un negulētās nakts laikā, pirms kuras viņš meklēja sapratni un mieru, viņš bija guvis spēcīgu iespaidu par to, kas viņa ģimenei bija visvairāk vajadzīgs un kas visvairāk bija vajadzīgs viņa bīskapijai, — dzirdēt sava bīskapa, savas bīskapijas Ārona priesterības prezidenta, sērojošā tēva balsi, izsakot Svētā Vakarēdiena derības apsolījumus.

Tāpēc, kad pienāca īstais brīdis, viņš kopā ar šiem priesteriem nometās ceļos un uzrunāja Savu Tēvu. Ar visdziļākajām skumjām, kas piedienas šim gadījumam, viņš izrunāja vienus no spēcīgākajiem vārdiem, ko cilvēkiem šajā dzīvē ir ļauts skaļi paust.

Vārdus, kam piemīt mūžīgas sekas.

Priekšraksta vārdus.

Derības vārdus.

Tie ir norādījumi, kas mūs saista ar šīs dzīves mērķi un ar vislieliskāko iznākumu, ko Debesu Tēvs mums ir paredzējis Savā iecerē.

Vai jūs varat iztēloties, ko sapulcējušies ļaudis dzirdēja tajā sanāksmju namā un ko tie sajuta — vārdos, ko mēs dzirdam katru svētdienu savos sanāksmju namos?

„Ak Dievs, Mūžīgais Tēvs, mēs lūdzam Tevi, Tava Dēla Jēzus Kristus Vārdā, svētīt un svētu padarīt šo maizi visu to dvēselēm, kuri no tās ņem, lai viņi ēstu, atceroties Tava Dēla miesu, un liecinātu Tev, ak Dievs, Mūžīgais Tēvs, ka viņi ir ar mieru uzņemties Tava Dēla Vārdu un vienmēr atcerēties Viņu, un pildīt Viņa baušļus, kurus Viņš tiem ir devis, lai Viņa Gars vienmēr būtu ar viņiem. Āmen.” (Mācības un Derību 20:77)

Un tad: „Ak Dievs, Mūžīgais Tēvs, mēs lūdzam Tevi, Tava Dēla Jēzus Kristus Vārdā, svētīt un svētu padarīt šo ūdeni visu to dvēselēm, kuri no tā dzer, lai viņi to darītu, atceroties Tava Dēla asinis, kas tika izlietas par viņiem, lai viņi Tev liecinātu, ak Dievs, Mūžīgais Tēvs, ka tie vienmēr Viņu atcerēsies, lai Viņa Gars būtu ar viņiem. Āmen.” (Mācības un Derību 20:79)

Šis brīnišķīgais tēvs un šī lieliskā māte liecina, ka šis apsolījums ir piepildījies. Viņi pieredzēja šo mūžīgo mierinājumu jeb to, ka „Viņa Gars [ir] ar viņiem”.

Es esmu mūžam pateicīgs par to, ka Ārona priesterības nesēji ar šīs priesterības pilnvarām, priekšrakstiem un pienākumiem patiešām svētī mūs visus tieši ar „eņģeļu kalpošanas un grēku nožēlošanas evaņģēlija un kristīšanas ar iegremdēšanu grēku piedošanai atslēgu” palīdzību (Mācības un Derību 13:1). Jēzus Kristus Vārdā, āmen.