„Atgriezieties pie Manis …, lai Es varētu jūs dziedināt”

Mēs reiz dzīvojām majestātisku koku ieskautā mājā. Blakus ieejai auga skaists vītols. Kādā skumjā naktī plosījās spēcīga vētra, un vītols nolūza. Tas gulēja uz zemes ar izrautām saknēm, un skats bija bēdīgs.

Es jau biju gatavs iedarbināt motorzāģi un sazāģēt koku malkai, kad mūsu kaimiņš izskrēja, vēlēdamies mani apturēt. Viņš man pārmeta, ka es atsakos no koka, un mudināja mūs no tā neatbrīvoties. Tad viņš norādīja uz vienu sakni, kas joprojām bija zemē, un teica: ja mēs šo koku atbalstīsim, nozāģēsim zarus un bagātināsim augsni, saknes atkal ieaugs.

Es biju skeptisks un šaubījos, kā koks, kas acīmredzami nolūzis, varētu izdzīvot un atdzīvoties. Es domāju, ka pat tad, ja tas atkal sāktu augt, tas noteikti nepārdzīvotu nākamo vētru. Bet, zinot, ka kaimiņš ticēja, ka kokam vēl ir nākotne, mēs piekritām šim plānam.

Un kāds bija iznākums? Pēc kāda laika mēs ieraudzījām dzīvības pazīmes, jo koks sāka iesakņoties. Tagad, 12 gadus vēlāk, koks ir dzīvs un dzīvības pilns, ar spēcīgām saknēm un atkal papildina skaisto ainavu.

Kad tiekos ar svētajiem visā pasaulē, es atceros šo vītolu un to, ka ir cerība pat tad, kad viss šķiet zaudēts. Reiz dažiem cilvēkiem liecības par evaņģēliju bija spēcīgas un dzīvas kā šis vītols. Pēc tam personisku iemeslu dēļ šīs liecības kļuva vājākas, kas noveda pie ticības zaudēšanas. Citi turas ar vistievākajām saknēm, kas ieaugušas evaņģēlija augsnē.

Tomēr atkal un atkal mani iedvesmo stāsti par tik daudziem, kuri ir izvēlējušies atjaunot savu māceklību un atgriezties savās Baznīcas mājās. Tā vietā, lai izmestu savu ticību un pārliecību kā bezvērtīgu malku, viņi ir atsaukušies garīgiem pamudinājumiem un mīlošiem aicinājumiem atgriezties.

Es piedalījos staba konferencē Korejā, kur kāds atgriezies Baznīcas loceklis stāstīja: „Es pateicos brāļiem par viņu gatavību pieņemt manu ticības trūkumu un vājumu, par to, ka viņi mani uzrunāja, un par Baznīcas locekļiem, kuri vienmēr ir tik laipni pret mani. Man apkārt joprojām ir daudz draugu, kuri ir mazāk aktīvi. Tas ir smieklīgi, bet viņi cits citam saka, lai viņi atgriežas Baznīcā un atgūst ticību. Es domāju, ka varbūt viņi visi ilgojas pēc ticības.”

Visus, kas ilgojas pēc ticības, mēs aicinām atgriezties. Es apsolu, ka jūsu ticība var tikt stiprināta, atkal pielūdzot kopā ar svētajiem.

Bijušais misionārs no Āfrikas rakstīja kādam gados vecākam Baznīcas vadītājam, atvainodamies un lūdzot piedošanu par to, ka viņu bija aizvainojušas viņa mācības par kādu kultūras tradīciju, kuras dēļ viņš pameta Baznīcu. Viņš pazemīgi izteica: „Diemžēl fakts, ka es apvainojos pirms 15 gadiem, man ir licis maksāt ārkārtīgi augstu cenu. Es zaudēju tik daudz — daudz vairāk, nekā jebkad varēju iedomāties. Man ir patiess kauns par kaitējumu, ko es, iespējams, esmu nodarījis, bet visvairāk es esmu gandarīts, ka esmu atradis ceļu atpakaļ.”

Visiem, kas apzinās, ko esat zaudējuši, mēs aicinām jūs atgriezties, lai jūs atkal varētu baudīt evaņģēlija prieka augļus.

Kāda māsa Amerikas Savienotajās Valstīs jau daudzus gadus bija novērsusies no Baznīcas. Viņas stāsts par atgriešanos ietver spēcīgas mācības vecākiem un ģimenes locekļiem, kuri pārdzīvo par saviem mīļajiem, kuri vairs neapmeklē Baznīcu. Viņa rakstīja:

„Es varētu uzskaitīt neskaitāmus iemeslus, kāpēc es aizgāju no Baznīcas, evaņģēlija un savā ziņā arī no savas ģimenes. Taču tiem patiesībā nav nozīmes. Es nepieņēmu vienu lielu lēmumu — pamest Baznīcu, — es, visticamāk, izdarīju tūkstošiem izvēļu. Taču es vienmēr esmu zinājusi, ka mani vecāki ir pieņēmuši vienu svarīgu lēmumu, un viņi pie tā arī ir turējušies. Viņi bija nolēmuši mani mīlēt.

Es nezinu, cik daudz asaru ir liets, cik daudz negulētu nakšu pavadīts un cik daudz sirsnīgu lūgšanas vārdu ir izteikts manā labā. Viņi nepieminēja manus grēkus, bet mīloši tiecās mani atbalstīt cīņā ar grēka važām. Viņi nelika man justies nevēlamai savās mājās un ģimenes pasākumos; visas šīs sajūtas biju radījusi es pati. Tā vietā viņi turpināja mani laipni uzņemt. Laika gaitā viņi noteikti redzēja, ka mana gaisma kļūst blāvāka. Taču viņi zināja, ka tas, kāda es biju toreiz, ir tikai ēna tam, par ko man vēl jākļūst.

Tāpat kā mans ceļš prom no Baznīcas bija sarežģīts, arī mans ceļš atpakaļ bija sarežģīts. Bet tas, kas atgriežoties nebija grūti, — bija sajūta, ka esmu atkal mājās, kur iederos.”

Mans šodienas vēstījums ir īpaši veltīts tiem, kas kādreiz ir sajutuši Garu, bet šaubās, vai ir ceļš atpakaļ vai viņiem ir vieta atjaunotajā Jēzus Kristus Baznīcā. Tas ir paredzēts arī ikvienam, kurš tik tikko noturas vai kuram ir kārdinājums atkāpties.

Šis vēstījums nav izaicinājums un nav nosodījums. Tas ir aicinājums, kas izteikts ar mīlestību un patiesu vēlmi sveikt jūs atpakaļ jūsu garīgajās mājās.

Es lūdzu, lai jūs sajustu Svētā Gara liecību, dzirdot šo mīlošo aicinājumu un lielisko apsolījumu no mūsu Glābēja Jēzus Kristus:

„Vai jūs tagad neatgriezīsities pie Manis un nenožēlosit savus grēkus, un netapsit pievērsti, lai Es varētu jūs dziedināt?”

Katru nedēļu daudzi atsaucas Glābēja aicinājumam, atgriežoties māceklībā un Baznīcā, klusi un pazemīgi meklējot Jēzus apsolīto dziedināšanu. Un pretēji dažkārt izplatītajiem stāstiem, rekordliels skaits mūsu jauniešu izvēlas palikt stipri un vairot savu ticību Jēzum Kristum.

Kad dažiem Jēzus sekotājiem Kapernaumā Viņa mācības šķita sarežģīta un viņi nolēma aiziet, Viņš vērsās pie saviem apustuļiem un jautāja: „Vai arī jūs gribat aiziet?”

Šis ir jautājums, kas mums katram ir jāatbild, saskaroties ar individuāliem pārbaudījumiem. Pētera atbilde Jēzum ir mūžīga un pārliecinoša: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi.”

Tātad, domājot par Glābēja aicinājumu — atgriezties pie Viņa, ko jūs varētu mācīties no stāsta par vītolu?

1. Ceļš atpakaļ bieži vien nav viegls vai ērts, taču tas ir tā vērts. Kad mūsu vītols tika atkal uzstatīts, visi tā zari tika nozāģēti. Tas nebija skaists. Arī mēs varam justies neaizsargāti, kad atmetam vecos ieradumus un lepnību. Koncentrējot savu ticību uz Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju — stumbru un saknēm —, jūs iegūsiet cerību un drosmi spert pirmo atgriešanās soli.

2. Pagāja daudzi gadi, līdz mūsu vītols atguva savu agrāko spēku un skaistumu. Tagad tas ir vēl spēcīgāks un skaistāks nekā agrāk. Esiet pacietīgi, jo pieaug arī jūsu ticība un liecība. Tas ietver arī to, ka nevajag apvainoties uz tādiem neapdomīgiem komentāriem kā: „Kur tu visus šos gadus esi bijis?”

3. Vītols nekad nebūtu izdzīvojis bez pastāvīgas kopšanas un augsnes bagātināšanas. Jūs rūpēsieties par savu ticību un liecību, katru nedēļu pieņemot Svēto Vakarēdienu un pielūdzot Tā Kunga namā.

4. Tāpat kā vītolam, lai tā zari un lapas atkal augtu, vajadzēja saules gaismu, tā arī jūsu liecība augs, ja jūs būsiet jūtīgi pret Gara izpausmēm un liecību. Mācieties no Amuleka, kurš savu mazaktīvā Baznīcas locekļa laiku raksturoja šādi: „Es tiku aicināts daudzas reizes, un es negribēju dzirdēt.”

5. Mans kaimiņš zināja, par ko vītols atkal var tapt. Tā arī Kungs zina jūsu dievišķo potenciālu un to, par ko var kļūt jūsu ticība un liecība. Viņš nekad neatteiksies no jums. Pateicoties Jēzus Kristus Izpirkšanai, viss, kas ir salauzts, var tikt dziedināts.

Es liecinu, ka debesīs ir prieks par tiem, kas atgriežas. Jūs esat vajadzīgi, un jūs esat mīlēti. Es apliecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs un ka Viņš svētī visus, kas atgriežas pie Viņa, ar lielāku mieru un lielu prieku. Viņa žēlastības rokas nav sakļautas, bet ir atvērtas un izstieptas jums pretī. Vēl nav par vēlu atgriezties. Ar visu mīlestību, kas ir mūsu sirdīs, mēs sveicam jūs mājās. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.