Pielūgsme

Viens no izplatītākajiem un svarīgākajiem pielūgsmes veidiem ir pulcēšanās iesvētītā telpā, lai noturētu dievkalpojumus. Tas Kungs saka: „Un lai tu varētu pilnīgāk turēt sevi pasaules neaptraipītu, tev ir jāiet lūgšanas namā un jāpienes savi Svētie Vakarēdieni Manā svētajā dienā.” Šis ir galvenais iemesls, kāpēc mēs ceļam dievnamus. Taču nepieciešamības gadījumā der arī neiesvētīta telpa, ja vien mēs tai spējam piešķirt zināmu svētuma pakāpi.

Svarīgākais ir tas, ko mēs darām, sapulcējoties Tā Kunga dienā. Mums, protams, ir jāuzvelk savas labākās drēbes, atbilstoši mūsu iespējām, — nevis ko pārmērīgu, bet piesedzošu, tā izrādot mūsu cieņu un godbijību Dievam. Mūsu uzvedībai ir jābūt tikpat godbijīgai un cieņpilnai. Mums ir jāpielūdz, apvienojoties lūgšanā; mums ir jāpielūdz, dziedot garīgās dziesmas (mums tās ir ne tikai jāklausās, bet arī jādzied); mums ir jāpielūdz, mācot un mācoties citam no cita. Jēzus teica: „Atceries, ka šinī, Tā Kunga dienā, tev būs pienest savus ziedojumus [ar to domājot „laika, talantu vai līdzekļu ziedošanu kalpošanai Dievam un līdzcilvēkiem”] un savus Svētos Vakarēdienus Visuaugstākajam, atzīstoties savos grēkos savu brāļu un Tā Kunga priekšā.” Mums ir jāsanāk kopā, nevis lai izklaidētu vai tiktu izklaidēti, kā to, piemēram, dara kāda mūzikas grupa, bet gan atcerētos Viņu un tiktu „pilnīgāk apmācīti” Viņa evaņģēlijā.

Pēdējā vispārējā konferencē elders Patriks Kīrons mums atgādināja, ka „mēs nepulcējamies sabata dienā, lai vien apmeklētu Svētā Vakarēdiena dievkalpojumu un izsvītrotu to no mūsu darāmo darbu saraksta. Mēs sanākam kopā, lai pielūgtu. Starp šiem diviem jēdzieniem pastāv būtiska atšķirība. Apmeklēt nozīmē — būt klāt. Bet pielūgt nozīmē ar nolūku slavēt un godināt mūsu Dievu tādā veidā, ka tas mūs izmaina!”

Sabata veltīšana Tam Kungam un Viņa mērķiem pati par sevi ir pielūgsme. Pirms dažiem gadiem tolaik elders Rasels M. Nelsons teica: „Kā mēs varam svētīt sabata dienu? Būdams jaunāks, es studēju citu cilvēku darbus, kuri bija apkopojuši, ko darīt un ko nedarīt sabata dienā. Taču tikai vēlāk es no Svētajiem Rakstiem mācījos, ka mana rīcība un izturēšanās sabata dienā ir zīme, kas parāda Debesu Tēvam manu nostāju [skat. 2. Mozus 31:13; Ecēhiēla 20:12, 20]. Iegūstot šādu izpratni, man vairs nebija nepieciešami uzskaitījumi ar to, ko var un ko nevar darīt. Kad man bija jāpieņem lēmums, vai kāda aktivitāte ir vai nav atbilstoša sabata dienai, es vienkārši sev pajautāju: „Ko es vēlos paust Dievam?””

Pielūgsmei Tā Kunga dienā ir jābūt īpaši vērstai uz Jēzus Kristus dižo Izpirkšanas upuri. Mums ir pienācīgi un īpaši jāsvin Viņa Augšāmcelšanās ne tikai Lieldienās, bet arī katru nedēļu, pieņemot Viņa īstenotās Izpirkšanas Svētā Vakarēdiena simbolus, kuros ir ietverta arī Viņa Augšāmcelšanās. Cilvēkam, kurš nožēlo grēkus, Svētā Vakarēdiena pieņemšana ir sabata dienas būtiskākais brīdis.

Kad kā „Kristus miesa” kopīgi pielūdzam, mēs gūstam unikālu spēku un priekšrocības, jo mācām, kalpojam un atbalstām cits citu. Interesanti, ka kādā nesen veiktā pētījumā atklājās, ka tie, kuri savu garīgo dzīvi uzskata par pilnīgi privātu lietu, retāk garīgo izaugsmi izvirza priekšplānā vai apgalvo, ka viņu ticība ir ļoti svarīga, vai regulāri velta laiku Dievam. Kā svēto kopienai, mums ir jāstiprina citam citu gan pielūgsmē, gan ticībā.

Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst arī par ikdienas pielūgsmi, ko īstenojam individuāli un mājās. Glābējs mums atgādina: „Tomēr savus solījumus tev būs upurēt taisnībā visās dienās un visos laikos.” Kāda māsa viedi teica: „Es nevaru iedomāties vēl labāku Dieva pielūgsmes veidu, kā Viņa mazo bērnu uzņemšanu mūsu dzīvē, lai par viņiem rūpētos un mācītu Viņa ieceri.”

Alma un Amuleks mācīja zoramiešiem, kuriem bija aizliegts apmeklēt sinagogas, pielūgt Dievu ne tikai reizi nedēļā, bet vienmēr, un „lai arī kur [viņi] būtu”. Viņi runāja par lūgšanu kā pielūgsmi:

„Jums ir jāizlej savas dvēseles savos kambaros un savās slēptuvēs, un savos tuksnešos.

Jā, un, kad jūs nepiesaucat To Kungu, lai jūsu sirdis ir pilnas, nepārtraukti vēršoties lūgšanā pie Viņa.”

Viņi arī stāstīja par Svēto Rakstu studēšanu, liecināšanu par Kristu, veiktajiem žēlsirdības darbiem un kalpošanu, Svētā Gara saņemšanu un dzīvošanu ar pateicību ik dienas. Apdomājiet šo frāzi: „Dzīvošana ar pateicību ik dienas.” Tā norāda uz manu otro jautājumu:

Patiesībā tieši pateicība un tās paušana Dievam ir tas, kas pielūgsmi padara par priekpilnu iespēju atjaunoties, nevis par vēl vienu pienākumu.

Patiesi pielūgt nozīmē mīlēt Dievu un atdot Viņam savu gribu — visdārgāko dāvanu, ko varam sniegt. Kad Jēzum jautāja, kurš ir augstākais bauslis visā bauslībā, Viņš atbildēja: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” Viņš to nosauca arī par pirmo bausli.

Tieši tā Tēvu pielūdza pats Jēzus. Viņa dzīve un Viņa īstenotās Izpirkšanas upuris bija veltīts Tēva godībai. Ar skaudrumu mēs atceramies Jēzus sirdi plosošo lūgumu, kas izskanēja neiedomājamās ciešanās un mokās: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.”

Pielūgt Dievu nozīmē censties sekot šim nevainojamajam piemēram. To darot, mēs nesasniegsim pilnību vienas dienas laikā, bet, ja mēs katru dienu „upurēsi[m Viņam] kā ziedojumu salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu”, Viņš mūs atkal kristīs ar Savu Garu un piepildīs ar Savu žēlastību.

Mācības un Derību pirmajā nodaļā Tas Kungs izsaka apsūdzību pasaulei:

„Viņi [ir] nomaldījušies no Maniem priekšrakstiem un ir lauzuši Manu mūžīgo derību;

viņi nemeklē To Kungu, lai nodibinātu Viņa taisnību, bet katrs cilvēks staigā pats savu ceļu un pēc sava paša dieva tēla, kura tēls ir pēc pasaules līdzības.”

Būtu labi, ja mēs atsauktu atmiņā trīs jūdu jaunekļu — Hananjas, Misaēla un Asarjas — piemēru, kuri tika aizvesti gūstā uz Bābeli neilgi pēc tam, kad Lehijs un viņa ģimene pameta Jeruzalemi. Babiloniešu virsnieks viņus pārsauca par Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego. Vēlāk, kad šie trīs jaunieši atteicās pielūgt ķēniņa Nebukadnēcara uzstādīto tēlu, viņš pavēlēja tos iemest degošā ceplī, viņiem sacīdams: „Un kas būtu tāds dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?”

Atcerieties viņu drosmīgo atbildi:

„Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ.

Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, … ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji.”

Ceplis bija tik karsts, ka nogalināja tos, kuri viņus tajā iemeta, bet Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego palika neskarti. Tad Nebukadnēcars izsaucās: „Slavēts lai ir Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievs, kas … izglābis Savus kalpus, kuri paļāvās uz Viņu un netaupīja savu dzīvību, … lai negodātu un nepielūgtu citu dievu kā vien savu Dievu!” Viņi paļāvās, ka Jehova viņus izglābs, „bet, ja Viņš to arī nedarītu”, tas ir, pat ja Dievs Savā gudrībā nenovērstu viņu nāvi, viņi paliktu Viņam uzticīgi.

Viss, kas kļūst svarīgāks par Tēva un Dēla pielūgsmi, kļūst par elku. Tie, kuri noraida Dievu kā patiesības avotu vai atsakās no jebkādas atbildības pret Viņu, patiesībā ieceļ sevi sava dieva vietā. Cilvēks, kurš uzticību kādai grupai vai mērķim vērtē augstāk par Dieva vadību, patiesībā pielūdz viltus dievu. Pat tie, kuri it kā pielūdz Dievu, bet neievēro Viņa baušļus, staigā pa savu ceļu: „Tie tuvojas Man ar savām lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no Manis.” Mūsu pielūgsmes objekts ir tikai „vienīg[ais] paties[ais] Diev[s] un [tas], ko [Viņš] ir sūtījis, Jēzu[s] Kristu[s]”.

Galu galā tas, kā mēs dzīvojam, ir vislabākais un patiesākais pielūgsmes veids. Pilnīgi Viņiem nodoties nozīmē līdzināties Tēvam un Dēlam, sevī attīstot Viņu īpašības un raksturu. Ja atdarināšana, kā mēdz teikt, ir visīstākā glaimošanas izpausme, tad attiecībā uz Dievu mēs varētu teikt, ka līdzināšanās ir vissirsnīgākā pielūgsmes izpausme. Tā parāda, ka mēs aktīvi un pastāvīgi pieliekam pūles, lai tiektos pēc svētuma. Taču tas, ka mēs kļūstam līdzīgāki Kristum, ir arī mūsu pielūgsmes izpausmju dabisks rezultāts. Iepriekš citētā eldera Kīrona frāze par pielūgsmi „tādā veidā, ka tā mūs izmaina”, ir zīmīga. Patiesa pielūgsme mūs izmaina.

Tas ir derību ceļa skaistums — ceļa, pa kuru ejot, mēs pielūdzam, izrādām mīlestību un uzticību Dievam. Mēs uzsākam šo derību ceļu kristoties, tā apliecinādami, ka uzņemsimies uz sevis Kristus Vārdu un ievērosim Viņa baušļus. Mēs saņemam Svētā Gara dāvanu — Glābēja žēlastības vēstnesi —, kas mūs atpestī un attīra no grēkiem, kad mēs tos nožēlojam. Mēs pat varētu teikt, ka Viņu pielūdzam, nožēlojot grēkus.

Tam seko papildu priesterības priekšraksti un derības, kas tiek noslēgtas Tā Kunga namā un kas mūs iesvētī vēl vairāk. Tempļa ceremonijas un priekšraksti ir vēl augstāks pielūgsmes veids.

Prezidents Rasels M. Nelsons ir uzsvēris, ka „katram vīrietim un katrai sievietei, kas piedalās priesterības priekšrakstos un slēdz un ievēro derības ar Dievu, ir tieša pieeja Dieva spēkam”. Tas ir ne tikai spēks, ko mēs izmantojam, lai kalpotu un svētītu, bet tas ir arī dievišķs spēks, kas darbojas mūsos, lai mūs šķīstītu un attīrītu. Kad mēs ejam pa derību ceļu, mūsos izpaužas svētījošais „dievišķības spēks”.

Kaut mēs kā senie nefijieši un lamanieši „kri[stu] pie Jēzus kājām un pielū[gtu] Viņu”. Kaut mēs, kā Jēzus pavēlēja, „zemo[tos] un pielūg[tu] Tēvu [Dēla] Vārdā”. Kaut mēs saņemtu Svēto Garu un pakļautu savas sirdis Dievam, lai mums nebūtu citu dievu Viņa priekšā un lai mēs kā Jēzus Kristus mācekļi savā dzīvē atdarinātu Viņa raksturu. Es liecinu, ka, to darot, mēs sajutīsim pielūgsmes prieku. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.