Kā mazs bērns

Savas laicīgās dzīves pēdējo gadu Jēzus iesāka, vēl vairāk apmācot Savus apustuļus. Lai Viņa vēstījums un Viņa Baznīca izdzīvotu, 12 pavisam vienkāršu cilvēku sirdīs, kuri Viņu pazina tikai 24 mēnešus, bija jāiegulda vēl vairāk.

Kādu dienu Jēzus kļuva par liecinieku strīdam Divpadsmito starpā un vēlāk jautāja: „Par ko jūs runājāt?” Acīmredzot nokaunējušies viņi „cieta klusu”, kā vēstīts rakstos. Bet šis dižākais no visiem skolotājiem apjauta viņu sirds domas un pamanīja pirmo personīgās lepnības uzplaiksnījumu. Viņš „pasauca bērnu …

un sacīja: „Patiesi Es jums saku: ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.

Tāpēc, kas pats pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā.””

Jāpiebilst, ka vēl pirms Kristus piedzimšanas ķēniņa Benjamīna atvadu sprediķī bija ietverts šis dziļdomīgais izteikums par bērna pazemību. Tajā teikts: „Jo miesīgs cilvēks ir Dieva ienaidnieks … un būs mūžīgi mūžos, kamēr vien viņš … nekļūst par svēto caur Kristus Tā Kunga Izpirkšanu un nekļūst kā bērns — pakļāvīgs, … pazemīgs, … pilns mīlestības, … patiesi kā bērns pakļaujas savam tēvam.”

Protams, ir arī tādas bērnišķīgas tieksmes, kuras mēs neatbalstām. Pirms divdesmit pieciem gadiem mans tolaik trīs gadus vecais mazdēls iekoda savai piecus gadus vecajai māsai rokā. Mans znots, kurš tovakar rūpējās par bērniem, drudžaini mācīja meitai visas piedošanas mācības, kādas vien spēja iedomāties, secinot, ka viņas mazais brālītis, visticamāk, pat nezina, kādas ir sajūtas pēc kodiena rokā. Šis nepārdomāti tēvišķais izteikums darbojās aptuveni minūti, varbūt pusotru, līdz bērnu guļamistabā atskanēja kliedziens, kas lika nodrebēt logiem, un mana mazmeita mierīgi sauca: „Tagad viņš zina!”

Kas tad ir tas, uz ko mums vajadzētu vērst uzmanību, raugoties uz bērnu dzīves tikumiem? Kas bija tas, kas pašam Kristum lika liet asaras visaizkustinošākajā ainā visā Mormona Grāmatā? Ko Jēzus mācīja, kad Viņš piesauca debesu uguni un sargeņģeļus, lai tie ieskautu šos bērnus, pavēlot pieaugušajiem „skat[īties] uz [saviem] bērniņiem”?

Mēs nezinām, kas uz to pamudināja, bet man jādomā, ka tam ir kāds sakars ar viņu šķīstību un nevainību, viņu iedzimto pazemību un to, ko tas var sniegt mūsu dzīvē, ja mēs to saglabājam.

Kādēļ izmisuma dienas tiek raksturotas kā „niecību niecība”? Kāpēc vārdi — „cilvēku bērnu lepnība un tukšās iedomas” — raksturo lielo un plašo ēku, kas Lehija vīzijā atradās garīgajā pagrimumā? Un kā tad ar zoramiešiem — šiem tik savtīgi lūdzošajiem cilvēkiem? Alma par viņiem teica: „Ak Dievs, viņi piesauc Tevi ar savu muti, kamēr viņi ir uzpūtušies … ar pasaules niecīgajām lietām.”

Vai ir kas jaukāks, šķīstāks vai pazemīgāks par bērnu — sakot lūgšanas vārdus? Gluži kā telpā pavērtos debesu plašumi. Dievs un Kristus viņiem ir tik reāli, bet citiem ar laiku šī pieredze var kļūt virspusēja.

Kā elders Ričards L. Evanss citēja pirms aptuveni 60 gadiem: „Daudzi no mums apliecina, ka ir kristieši, bet mēs … neuztveram Viņu nopietni. … Mēs Viņu cienām, bet mēs Viņam nesekojam. … Mēs citējam Viņa vārdus, bet nedzīvojam saskaņā ar tiem.” „Mēs Viņu apbrīnojam, bet mēs Viņu nepielūdzam.”

Cik atšķirīga varētu būt dzīve, ja pasaule cienītu Jēzu laiku pa laikam vairāk nekā zaimojošu rupjību.

Taču bērni Viņu patiešām mīl, un šī mīlestība var būt sajūtama arī citās dzīves jomu attiecībās. Parasti bērnībā tiek mīlēts tik viegli, viņi piedod tik viegli un viņi smejas tik apburoši, ka pat visaukstākā un visstingākā sirds var izkust.

Un tā var turpināt un turpināt! Šķīstība? Paļāvība? Drosme? Godaprāts?

Aplūkosim, kādu pazemību Dieva priekšā tika parādījis viens jauns, man ļoti dārgs draugs.

2025. gada 5. janvārī — pirms 91 dienas — Īstonam Darinam Džolijam tika piešķirta Ārona priesterība, un viņš tika ordinēts par diakonu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā.

Īstons bija ilgojies pasniegt Tā Kunga Svēto Vakarēdienu tik ilgi, cik vien viņš spēja atcerēties. Taču šo svēto iespēju pavadīja vēderu kņudinošas bailes, ka viņam neizdosies, ka viņš pakritīs, ka viņš tiks izsmiets vai apkaunos sevi un savu ģimeni.

Redziet, Īstons slimo ar retu un ļoti postošu slimību — iedzimtu muskuļu distrofiju. Tā pakāpeniski ir piepildījusi šī bērna dzīvi ar milzīgiem izaicinājumiem, vienlaikus sagraujot viņa nākotnes cerības un sapņus. Drīz viņš pastāvīgi atradīsies ratiņkrēslā. Viņa ģimene nerunā par to, kas viņu sagaida pēc tam.

Svētdienā, pēc savas ordinēšanas, Īstons pirmo reizi gatavojās pasniegt Svēto Vakarēdienu. Viņa personīgā motivācija bija — pasniegt sevi un šos svētos simbolus savam tēvam, kurš bija bīskapijas bīskaps. Gaidot šo uzdevumu, viņš bija lūdzis un lūdzies, raudājis un lūdzies, izspiežot garantiju, ka neviens, neviens nemēģinās viņam palīdzēt. Daudzu sev privātu iemeslu dēļ viņam to vajadzēja izdarīt vienam pašam un bez palīdzības.

Pēc tam, kad priesteris bija lauzis maizi un svētījis to — Kristus salauzītās miesas simbolu, — Īstons ar savu „salauzīto” ķermeni pietuvojās, lai paņemtu trauku. Tomēr no sanāksmju nama grīdas līdz paaugstinājumam bija trīs ievērojami pakāpieni. Saņēmis trauku, viņš izstiepās tik augstu, cik vien varēja, un savu trauku novietoja uz margas virsmas. Tad, apsēdies uz viena no augstākajiem pakāpieniem, viņš ar abām rokām uzvilka labo kāju uz pirmā pakāpiena. Pēc tam viņš uzvilka kreiso kāju uz tā paša pakāpiena un tā tālāk, līdz ar grūtībām nonāca sava personīgā trīs pakāpienu „Everesta” virsotnē.

Pēc tam viņš aizvirzījās līdz balsta stabam, pie kā pieturoties, viņš varēja uzslieties stāvus. Tad viņš devās atpakaļ pie trauka. Vēl daži soļi, un jau viņš stāvēja bīskapa priekšā, kas bija viņa tēvs un kuram, asarām plūstot pār vaigiem, nācās saņemties, lai neapskautu šo — tik drosmīgo un uzticīgo — dēlu. Un Īstons ar atvieglojumu un plašu smaidu sejā varēja teikt: „Es esmu pagodinājis [savu tēvu un] esmu pabeidzis to darbu, ko [viņš man bija uzdevis].”

Ticība, uzticība, šķīstība, paļāvība, gods un — galu galā — mīlestība pret tēvu, kuram viņš tik ļoti vēlējās izpatikt. Šīs un vēl ducis citu īpašību liek arī mums teikt: „Kas … pazemojas kā šis bērns, tas ir lielākais Debesu valstībā.”

Māsas un brāļi, un draugi, man zināmo skaistāko attēlu saraksta augšgalā ir tikpat apzinīgi un nenovērtējami bērni un jaunieši kā tie, kurus mēs šodien pieminējām. Es liecinu, ka viņi ir Dieva valstības plaukstošais atainojums uz Zemes — it visā spēkā un skaistumā.

Šajā pašā liecības garā es apstiprinu, ka savā jaunībā Džozefs Smits redzēja to, ko viņš teica, ka redzējis, un sarunājās ar tiem, ar kuriem viņš teica, ka runājis. Es liecinu, ka Rasels M. Nelsons ir Dieva ordinēts un apdāvināts pravietis un gaišreģis. Tā kā es visu mūžu esmu bijis grāmatu mīļotājs, es apliecinu, ka Mormona Grāmata ir visatalgojošākā grāmata, kādu jebkad esmu lasījis, — mana mājoklīša noslēgakmens daudzu mājokļu valstībā. Es liecinu, ka priesterība un lūgšana atjauno manu dzīvi — Kristus priesterība un jūsu lūgšanas. Es zinu, ka tas viss ir patiesība, un liecinu par to uzticīgākā un pazemīgākā no visiem Dieva dēliem — Alfas un Omegas, Diženā Es Esmu, krustā sistā, uzticīgā liecinieka — patiesi Tā Kunga Jēzus Kristus Vārdā, āmen.