„No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi”
Mūsu mīlestība uz Dievu un Viņa bērniem ir spēcīga liecība pasaulei, ka šī patiesi ir Glābēja Baznīca.
Pirms daudziem gadiem mēs ar māsu Uhtdorfu ceļojām pa Vācijas dienvidiem. Tas bija īsi pirms Lieldienām, un mēs uzaicinājām labu draudzeni, kura nebija Baznīcas locekle, pievienoties mums svētdienas dievkalpojumā. Mēs mīlējām šo dārgo draudzeni, tāpēc bija normāli un dabiski dalīties ar viņu tajā, ko mēs jūtam pret Glābēju un Viņa Baznīcu, un aicināt viņu nākt un redzēt! Viņa pieņēma uzaicinājumu un pievienojās mums tuvējās draudzes sanāksmēs.
Ja esat kādreiz pirmo reizi atveduši draugu uz baznīcu, droši vien varat saprast, kā es jutos tajā svētdienas rītā. Es gribēju, lai viss izdotos perfekti. Mūsu draudzene bija ļoti izglītots, garīgs cilvēks. Es ļoti cerēju, ka šīs draudzes sanāksmes viņai radīs labu iespaidu un labi pārstāvēs Baznīcu.
Draudze tikās dažās īrētās telpās pārtikas veikala otrajā stāvā. Lai tur nokļūtu, mums nācās kāpt pa kāpnēm ēkas aizmugurē, kur bija jūtams spēcīgs aromāts no veikalā uzglabātajām precēm.
Kad sākās Svētā Vakarēdiena sapulce, es domāju par savu draudzeni, kura to piedzīvo pirmo reizi, un es nevarēju nepamanīt lietas, kas lika man nedaudz izbīties. Piemēram, dziedāšana nepavisam neizklausījās pēc Tabernakla kora. Svētā Vakarēdiena laikā bija dzirdami nemierīgi, trokšņaini bērni. Runātāji centās, kā varēja, taču viņi nebija prasmīgi publiskās uzstāšanās meistari. Es visu sanāksmi neērti jutos, cerot, ka varbūt svētdienas skolā būs labāk.
Tā nebija.
Visu rītu es uztraucos par to, ko mūsu draudzene domā par šo baznīcu, uz kuru mēs viņu bijām atveduši.
Pēc tam, kad braucām mājās, es pagriezos, lai parunātos ar mūsu draudzeni. Es gribēju paskaidrot, ka šī ir tikai viena maza draudze un tā patiesībā nepārstāv Baznīcu kopumā. Bet, pirms es paspēju pateikt kaut vārdu, viņa ierunājās.
„Tas bija brīnišķīgi,” viņa teica.
Man trūka vārdu.
Viņa turpināja: „Es esmu pārsteigta par to, kā cilvēki jūsu draudzē izturas cits pret citu. Šķiet, ka viņi visi nāk no dažādām vidēm, un tomēr ir skaidrs, ka viņi patiesi mīl viens otru. Es iedomājos, ka Kristus vēlas, lai Viņa Baznīca būtu šāda.”
Es ātri vien nožēloju savu nosodošo attieksmi. Biju vēlējies perfekti organizētas sanāksmes, lai pārsteigtu savu draudzeni. Taču šīs draudzes locekļi bija panākuši perfektu sirds mīlestības, laipnības, pacietības un līdzjūtības garu.
Lai arī ticība varētu pieaugt uz zemes
Mani dārgie brāļi un māsas, mani dārgie draugi, es mīlu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu. Šī ir Glābēja patiesā un dzīvā Baznīca, un tā māca atjaunotā Jēzus Kristus evaņģēlija pilnību. Šeit mājo Viņa priesterības spēks un pilnvaras. Jēzus Kristus personīgi vada šo Baznīcu, caur kalpiem, kurus Viņš ir aicinājis un pilnvarojis, un caur dzīvu pravieti, prezidentu Raselu M. Nelsonu. Glābējs ir devis pēdējo dienu svētajiem unikālu misiju — pulcēt Dieva bērnus un sagatavot pasauli Glābēja Otrajai atnākšanai. Es liecinu, ka tas viss ir patiesība.
Taču ir svarīgi atcerēties, ka tad, kad lielākā daļa cilvēku pirmo reizi saskaras ar Jēzus Kristus Baznīcu, viņi nedomā par priesterības pilnvarām, priekšrakstiem vai Israēla sapulcināšanu. Tas, ko viņi, visticamāk, pamanīs, galvenokārt ir tas, kā viņi jūtas, kad ir kopā ar mums, un kā mēs izturamies cits pret citu.
„Mīliet cits citu,” Jēzus teica. „No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi.” Ļoti bieži cilvēka pirmā liecība par Jēzu Kristu dzimst tad, kad viņš vai viņa sajūt mīlestību Jēzus Kristus mācekļu vidū.
Glābējs paziņoja, ka Viņš atjaunoja Savu Baznīcu, lai „ticība … pieaugtu virs zemes”. Tāpēc, kad cilvēki apmeklē mūsu Baznīcas sapulces, Glābējs vēlas, lai aizejot viņiem būtu stiprāka ticība Viņam! Mīlestība, ko mūsu draugi izjūt mūsu vidū, vedinās viņus tuvāk Jēzum Kristum! Tas ir mūsu vienkāršais mērķis katru reizi, kad mēs pulcējamies.
Ikvienam, kurš tiecas spēcināt ticību Kristum vai rast ciešāku saikni ar Debesu Tēvu, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā vajadzētu justies kā mājās. Uzaicināt viņus uz mūsu sanāksmēm var būt tikpat normāli un dabiski, kā uzaicināt viņus uz savām mājām.
Ideāls un realitāte
Tagad es saprotu, ka es raksturoju ideālu. Un šajā mirstīgajā dzīvē mēs reti kad piedzīvojam ideālu. Un „līdz tai pilnīgajai dienai” starp ideālu un realitāti vienmēr būs plaisa. Tātad, ko mums vajadzētu darīt, kad nav sajūtas, ka Baznīca būtu kā idilliska diena? Kad kāda iemesla dēļ mūsu draudze vēl nav izkopusi pilnīgu ticību vai mīlestību? Vai arī tad, kad mums šķiet, ka mēs tajā neiederamies?
Viena lieta, ko mēs nedrīkstam darīt, ir atteikties no ideāla!
Mormona Grāmatas titullapā ir ietverts šāds svarīgs brīdinājums: „Ja šeit ir kļūdas,” teikts tajā, „tās ir cilvēku kļūdas; tāpēc nenosodiet Dieva lietas.”
Vai kādai grāmatai — vai baznīcai, vai cilvēkam — var būt „trūkumi” un „kļūdas”, un tomēr tas var būt Dieva darbs?
Mana atbilde ir pārliecinošs jā!
Tāpēc, lai gan mēs ievērojam Tā Kunga augstos standartus, būsim pacietīgi cits pret citu. Neviens no mums vēl nav pilnīgs, un mēs visi paļaujamies uz Glābēju, lai gūtu panākumus. Tas attiecas gan uz mums kā indivīdiem, gan uz Dieva valstību uz Zemes.
Tas Kungs mūs aicina ne tikai pievienoties Viņa valstībai, bet arī dedzīgi iesaistīties tās veidošanā. Dievs ir iecerējis tautu, kas ir „vienas sirds un viena prāta”. Un lai mēs būtu vienas sirds, mums ir jātiecas pēc šķīstas sirds, un tas prasa varenu sirds pārmaiņu.
Bet tas nenozīmē, ka man jāmaina sava sirds, lai tā atbilstu tavai. Tas nenozīmē arī to, ka tev jāmaina sava sirds, lai tā atbilstu manējai. Tas nozīmē, ka mums visiem jāmaina sava sirds, lai tā būtu saskaņā ar Glābēju.
Ja mēs to vēl neesam sasnieguši, atcerieties: ar Tā Kunga palīdzību nekas nav neiespējams.
Atbilstība un piederība
Un, ja jums kādreiz šķiet, ka neiederaties, ziniet, ka tāds neesat viens. Vai mēs visi neesam nonākuši dzīves situācijās, kad jutāmies kā svešinieki? Es to esmu pieredzējis vairākas reizes. Kad man bija 11 gadi, mana ģimene bija spiesta pamest savas mājas un pārcelties uz svešu reģionu. Viss atšķīrās no tā, pie kā biju pieradis. Un mans akcents lika citiem bērniem saprast, ka es atšķiros no tā, pie kā viņi bija pieraduši. Laikā, kad man izmisīgi bija vajadzīga draudzība un piederība, es jutos vientuļš un izstumts.
Šeit, uz Zemes, lielākā daļa atšķirību, ko mēs pamanām, — atšķirības, ko daži no mums izmanto, lai iedalītu cits citu kategorijās, — ir saistītas ar pasaulīgām lietām: ārējo izskatu, tautību, valodu, apģērbu, paražām utt. Taču „Dievs uz lietām neskatās tā, kā cilvēki. Cilvēki skatās uz ārējo izskatu, bet Tas Kungs skatās uz sirdi.”
No Viņa skatpunkta viena kategorija ir svarīgāka par visām citām: Dieva bērns. Un mēs visi lieliski iederamies šajā kategorijā.
Tas ir dabiski, ka mēs vēlamies būt kopā ar cilvēkiem, kuri izskatās, runā, rīkojas un domā tāpat kā mēs. Tam ir sava vieta.
Bet Glābēja Baznīcā mēs pulcējam visus Dieva bērnus, kuri vēlas pievienoties un meklē patiesību. Mūs neapvieno mūsu ārējais izskats, politiskie uzskati, kultūra vai etniskā piederība. Mūs neapvieno mūsu kopīgā pieredze. Mūs vieno mūsu kopīgais mērķis, mūsu mīlestība uz Dievu un tuvāko, mūsu uzticība Jēzum Kristum un Viņa atjaunotajam evaņģēlijam. Mēs esam „viens Kristū”.
Vienotība, pēc kuras mēs tiecamies, nenozīmē to, ka visiem ir jābūt vienuviet, bet gan to, ka visiem jāskatās vienā virzienā — uz Jēzu Kristu. Mēs esam vienoti ne tāpēc, ka esam kur bijuši, bet gan tāpēc, kur cenšamies doties; nevis tāpēc, kas esam, bet gan tāpēc, par ko cenšamies kļūt.
Tāda ir Kristus patiesā Baznīca.
Viena miesa
Ja jūs mīlat Dievu, ja jūs vēlaties Viņu labāk iepazīt, sekojot Viņa Dēlam, tad jūsu vieta ir šeit. Ja jūs dedzīgi cenšaties ievērot Glābēja baušļus — pat tad, ja jums tas neizdodas pilnībā, — tad jūs esat ideāli piemērots Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcai.
Un ko darīt, ja esat atšķirīgs no apkārtējiem cilvēkiem? Tas nenozīmē, ka esat nepiemērots — tas jūs padara par vajadzīgu Kristus miesas daļu. Kristus miesā ir vajadzīgi visi. Ausis uztver to, ko acis nekad nespētu uztvert. Kājas dara to, ko rokas nevarētu paveikt.
Tas nenozīmē, ka jūsu uzdevums ir mainīt ikvienu, lai viņš būtu tāds pats kā jūs. Bet tas nozīmē, ka jums ir kas svarīgs, ko dot, un ka jums ir kas svarīgs apgūstams!
Viena balss
Katrā vispārējās konferences sesijā mēs esam svētīti ar talantīgu koru iedvesmojošu mūziku. Klausoties jūs varētu pamanīt, ka dziedātāji nedzied pēc vienādām notīm. Dažreiz melodiju dzied viena, dažreiz cita sekcija. Taču viņi visi sniedz savu ieguldījumu skaistajā skanējumā, un viņi ir pilnīgi vienoti. Katram kora dalībniekam ir viens un tas pats galvenais mērķis: slavēt Dievu un ielīksmot mūsu sirdis, tuvinot mūs Viņam. Katra prātam un sirdij jābūt vērstam uz vienu un to pašu dievišķo mērķi. Un, kad tas notiek, viņi patiesi kļūst par vienu balsi.
Ja vēl neesat Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas loceklis, aicinām jūs pievienoties mums, lai priecātos par Glābēja „dziesmu par mīlestību, kas pestī”. Jūs mums esat vajadzīgi. Mēs jūs mīlam. Baznīca kļūs labāka, ja jūs centīsieties kalpot Tam Kungam un Viņa bērniem.
Ja jūs jau esat apliecinājuši, kristoties un slēdzot derības ar Dievu, savu vēlmi „nākt Dieva pulkā un tikt saukti par Viņa tautu”, paldies, ka piedalāties šajā lielajā un dievišķajā darbā un palīdzat veidot Jēzus Kristus Baznīcu tādu, kādu Glābējs to vēlas.
Kā es uzzināju no savas draudzenes Vācijā, mūsu mīlestība uz Dievu un Viņa bērniem ir spēcīga liecība pasaulei, ka šī patiesi ir Glābēja Baznīca.
Lai Dievs mūs svētī, pacietīgi cenšoties dzīvot saskaņā ar tiem ideāliem, kurus mums ir izvirzījis mūsu Glābējs, Pestītājs un Skolotājs, — lai visi zinātu, ka mēs esam Viņa mācekļi. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.