Un mēs runājam par Kristu

Pēc ilga norīkojuma ārzemēs mēs ar sievu Lesu iegājām lidostas terminālī, gatavodamies vēl tikai vienam — „sarkanacu” — lidojumam, lai nokļūtu mājās. Stāvot kopā ar daudziem citiem, kas soli pa solim pārvietojās garajās rindās, mēs varējām sajust citu ceļotāju pieaugošo satraukumu par to, kā paspēt uz lidojumiem, iziet pasu un vīzu pārbaudi un veiksmīgi iziet drošības pārbaudes.

Visbeidzot mēs nonācām muitas zonā, kur darbinieci, šķiet, neietekmēja augstais stresa un trauksmes līmenis telpā. Viņa gandrīz vai mehāniski — bez acu kontakta — paņēma manus dokumentus, apstiprināja manu fotogrāfiju, pāršķirstīja vienu lapu pēc otras un beidzot apzīmogoja manu pasi ar smagu spiedogu.

Pēc tam viņa paņēma Lesas dokumentus. Bez emocijām, ar nolaistu galvu un koncentrējoties uz savu darbu, viņa metodiski un ar lietpratēja aci šķirstīja lapaspuses, pievēršot uzmanību dokumentu detaļām. Mēs bijām nedaudz pārsteigti, kad viņa pēkšņi apstājās, pacēla galvu un nesteidzīgi un laipni palūkojās augšup Lesas acīs. Ar maigu smaidu viņa liegi apzīmogoja Lesas pasi un atdeva viņai dokumentus. Mana sieva uzsmaidīja pretī, paņēma dokumentus un sirsnīgi atvadījās.

„Kas nupat notika?” es neizpratnē pavaicāju.

Tad Lesa man parādīja aģentes redzēto — mazu kartīti ar Glābēja attēlu. Tā nejauši bija ieslīdējusi no Lesas maka pases vāciņos. To bija atradusi muitas darbiniece. Tieši tā bija izmainījusi visu viņas izturēšanos.

Grace and Truth (Labvēlība un patiesība), Saimons Djūvijs, ar altusfineart.com laipnu atļauju, © 2025, izmantots ar atļauju

Šis nelielais Glābēja attēls savienoja divu citādi nesaistītu svešinieku sirdis. Tas pārveidoja bezpersonisko par personisko, iemūžinot Jēzus Kristus Gaismas skaistumu, brīnumu un īstenumu. Visu atlikušo dienu un bieži vien pēc tam es ar bijību esmu pārdomājis šo jauko, vienkāršo brīdi un priecājies par Kristus Gaismas brīnišķīgo ietekmi uz Dieva bērniem.

Mēs esam Jēzus Kristus sekotāji, un mēs cenšamies gan saņemt Viņa gaismu, gan dalīties tajā. Baznīcas nosaukumā ir ietverta mūsu teoloģija par to, ka „stūra akmens ir Kristus Jēzus”. Ar seno un mūsdienu praviešu starpniecību mūsu Debesu Tēvs mums ir pavēlējis: „uzklausi[et] Viņu!” un „nā[ciet] pie Kristus”. „Mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu, mēs sludinām par Kristu [un] mēs pravietojam par Kristu.”

Mēs mācām, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un Savas laicīgās kalpošanas laikā Jēzus mācīja evaņģēliju un nodibināja Savu Baznīcu.

Mēs liecinām, ka Savas dzīves beigās Jēzus izpirka mūsu grēkus, ciešot Ģetzemanes dārzā, tika sists krustā un pēc tam augšāmcēlās.

Mēs priecājamies, jo, pateicoties Glābēja īstenotajam Izpirkšanas upurim, mēs varam saņemt piedošanu un tikt attīrīti no saviem grēkiem, ja vien tos nožēlojam. Tas dāvā mums mieru un cerību, ļaujot mums atgriezties Dieva klātbūtnē un iemantot prieka pilnību.

Mēs pravietojam, ka, pateicoties tam, ka Jēzus ir augšāmcēlies, nāve nav beigas, bet gan svarīgs solis uz priekšu. „Mēs visi pēc nāves tiksim augšāmcelti. Tas nozīmē, ka ikviena cilvēka gars un ķermenis atkal tiks apvienoti, lai dzīvotu mūžīgi.”

Mūsdienu pravieši, — kuri saņem atklāsmi no Dieva, lai mūs mācītu un vadītu, — arvien vairāk aicina mūs nākt pie Kristus. Viņi palīdz mums daudz pilnīgāk vērst savu sirdi, ausis un acis uz Viņu. Mēs varētu minēt daudzus piemērus par Augstākā prezidija paziņotajiem pielāgojumiem un uzlabojumiem, kuru mērķis ir — vērst mūsu uzmanību uz Jēzu Kristu. Daži no tiem ir šādi:

• Lēmums nelietot nosaukumu „mormoņu baznīca” un aizstāt to ar pareizo nosaukumu — Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca.

• Jaunu, iedvesmotu, Kristus tematikai veltītu mākslas darbu izstādīšana sanāksmju namos.

• Jauno sieviešu un Ārona priesterības kvorumu lozungi un mūzika, kas vērsta uz Jēzu Kristu, piemēram, „Kristus māceklis” un „Raugies Kristū”.

• Lielāks uzsvars uz Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu un burtisko Augšāmcelšanos kā uz visdiženākajiem notikumiem vēsturē.

• Lieldienu svinēšana visā svētku laikā, nevis tikai vienu dienu — ar uzsvaru uz Jēzu Kristu.

• Jēzus Kristus Baznīcas vizuālā identifikatora ieviešana un tā simboliskā būtība.

Aplūkosim tuvāk, kāda ir dažu šo aspektu ietekme. Vispirms — Baznīcas simbols.

2020. gadā prezidents Rasels M. Nelsons ieviesa jaunu Baznīcas vizuālo identifikatoru. Šis simbols atspoguļo patiesību, ka Kristus ir Savas Baznīcas centrā un Viņam ir jābūt mūsu dzīves centrā. Tagad mēs redzam šo pazīstamo simbolu tempļa rekomendācijās, Baznīcas mājaslapās un žurnālos, Evaņģēlija bibliotēkas lietotnes ikonā un pat militārajās identifikācijas zīmēs tiem Baznīcas locekļiem, kas dien bruņotajos spēkos. Simbolā ir ietverts Baznīcas nosaukums, kas atrodas stūrakmenī, atgādinot, ka Jēzus Kristus ir galvenais stūrakmens, kas šeit attēlots kambodžiešu valodā un tiek lietots 145 valodās.

Šī simbola centrā ir Bertela Torvaldsena iemīļotās marmora Kristus statujas attēlojums, kas plaši asociējas ar Baznīcu un ir atrodama apmeklētāju centros un tempļu teritorijās visā pasaulē. Tās nozīmīgā vieta Baznīcas simbolā norāda uz to, ka Kristum vajadzētu būt visas mūsu rīcības centrā. Tāpat arī Glābēja izstieptās rokas norāda uz Viņa solījumu — ieskaut visus tos, kas nāks pie Viņa. Šis simbols vizuāli ataino Glābēja Jēzus Kristus mīlestību un pastāvīgi atgādina par dzīvo Kristu.

Ziņkārības vadīts, es esmu jautājis daudzām ģimenēm un draugiem par vienu svarīgu Baznīcas simbola elementu. Pārsteidzoši, bet daudzi nezina par kādu svētu iezīmi, ko tas ataino. Jēzus Kristus stāv zem arkas. Tas simbolizē augšāmcelto Glābēju, kurš iznāk no kapa. Mēs patiesi godinām augšāmcelto, dzīvo Kristu, pat lietojot Baznīcas simbolu.

Tagad pārdomāsim Lieldienu nozīmi. Nesenajos Augstākā prezidija vēstījumos par Lieldienām mēs tikām aicināti „[svinēt] mūsu dzīvā Glābēja Augšāmcelšanos, studējot Viņa mācības un palīdzot ieviest Lieldienu tradīcijas mūsu sabiedrībā kopumā un īpaši mūsu pašu ģimenē”. Īsāk sakot, mēs tiekam mudināti virzīties uz augstāku un svētāku Lieldienu svinēšanas veidu.

Man ļoti patīk nepārtrauktā atklāsme saistībā ar Lieldienām, un es priecājos par jūsu daudzajiem centieniem padarīt Lieldienas par svētu un svētīgu notikumu. Papildus vienas stundas ilgai Svētā Vakarēdiena sanāksmes noturēšanai Lieldienu svētdienā, citi cienīgu pasākumu piemēri ir bīskapijas un staba svētbrīži un pasākumi Pūpolsvētdienā, kā arī Lieldienu nedēļā. Šajos atceres pasākumos tiek organizētas aktivitātes kopā ar bērniem un jauniešiem, un bieži vien tajos piedalās starpkonfesiju kori. Citi ir rīkojuši „Dzīvā Kristus” atvērto durvju dienas Baznīcas locekļiem un draugiem un ir piedalījušies daudzkonfesiju Lieldienu pasākumos.

Šīs aktivitātes atspoguļo ļaužu pulkus Jeruzalemē, kuru balsis apvienojās, lai kopīgi slavētu Glābēju Viņa triumfālās ieiešanas laikā. Tikpat iespaidīgi ir ziņojumi par jūsu atsaucību Augstākā prezidija aicinājumam — pielūgt mājās kopā ar ģimeni, pieminot šos vissvarīgākos svētkus.

Es uzskatu, ka Lieldienu laikā pielūgsme ģimenēs ir ievērojami pieaugusi. Pirms diviem gadiem es runāju par mūsu ģimenes apņemšanos uzlabot to, kā mēs godinām Lieldienas. Jāatzīst, ka šis darbs vēl nav pabeigts. Mēs vienmēr esam baudījuši īpašu Lieldienu svētdienas maltīti, Lieldienu grozus un Lieldienu olu meklējumus, un mēs joprojām to darām. Tomēr, pievienojot mūsu svinībām mērķtiecīgu garīgo dimensiju, kas vērsta uz Jēzu Kristu un Viņa īstenoto Izpirkšanu, ir panākts jauks līdzsvars šī vissvētākā notikuma svinēšanā.

Šogad būs mūsu trešais mēģinājums — padarīt Lieldienas vairāk vērstas uz Kristu. Līdzīgi Kristus dzimšanas ainai — mūsu ģimenes Lieldienu dienas izrāde ietver vienkāršus tērpus, rakstvietu lasīšanu no Jaunās Derības un Mormona Grāmatas, mūziku, Lieldienu attēlus, palmu zarus un — ja esmu pilnīgi godīgs — arī nelielu haosu. Bērni un mazbērni lasa un deklamē Pūpolsvētdienas slavinājumus „Ozianna … slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” un „Šis ir Jēzus … no Galilej[as]”, kas šķiet tikpat aktuāli, kā „Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts” Ziemassvētku laikā.

Pašlaik mēs izbaudām dažādus dekorus. Agrāk tie bija gandrīz tikai zaķi un Lieldienu olas, bet tagad tas ir līdzsvarots ar Kristus tēlu un attēliem, kas ataino tukšo kapu, augšāmceltā Glābēja parādīšanos dārzā pie kapa un Glābēja parādīšanos nefijiešiem. Mēs arī cenšamies, lai Lieldienas kļūtu par visa Lieldienu laika, nevis tikai vienas dienas svētkiem. Mēs cenšamies vairāk iepazīt, apdomāt un svinēt Pūpolsvētdienu un Lielo piektdienu, kā arī svētos notikumus, kas norisinājās visas Svētās nedēļas laikā.

Lieldienas ļauj mums godināt gan Jēzus Kristus īstenotās Izpirkšanas upuri, gan Viņa burtisko un priekpilno Augšāmcelšanos. Mūsu sirdis ir apbēdinātas, kad domājam par Glābēja ciešanām dārzā un Golgātā, taču mūsu sirdis priecājas, iztēlojoties tukšo kapu un debesu vēsti: „Viņš ir augšāmcēlies!”

Nesenais Augstākā prezidija pamudinājums — ar nepacietību gaidīt „Lieldienas un Jēzus Kristus Augšāmcelšanos — visbrīnišķīgāko no visiem vēstījumiem cilvēcei”, — uzsver šo svētku diženumu. Lai gan dažādu kristīgo teologu vidū, šķiet, pieaug tendence uzlūkot Augšāmcelšanos pārnestā un simboliskā nozīmē, mēs apstiprinām mūsu mācību, ka „augšāmcelšanās nozīmē, ka visi, kas jebkad ir dzīvojuši, tiks augšāmcelti, un augšāmcelšanās ir burtiska”. „Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” Jēzus Kristus sarāva nāves saites par katru dzīvu dvēseli.

Mēs patiešām esam apbrīnas pārņemti par Glābēja labvēlību. Mēs lolojam Viņa teikto, ka „nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem”.

K. S. Lūiss ir teicis, ka „sludināt kristietību [apustuļiem] galvenokārt nozīmēja — sludināt Augšāmcelšanos. … Augšāmcelšanās ir galvenā tēma visos kristiešu sprediķos, par kuriem vēstīts Apustuļu darbos. Augšāmcelšanās un tās sekas bija „evaņģēlijs” jeb labā vēsts, ko sludināja kristieši.”

Es pasludinu, ka „augšāmcelšanās ir, … kaps neuzvar un nāves dzelonis ir aprīts Kristū”.

Noslēgumā es liecinu, ka visi, kas pieņem mūsu tagadējā pravieša un viņa padomnieku aicinājumus — mērķtiecīgāk pieminēt svētos notikumus, kurus simbolizē Lieldienas —, atklās, ka viņu saikne ar Jēzu Kristu kļūst arvien stiprāka.

Tikai pirms dažām dienām es uzzināju par kādu vecmāmiņu, kura kopā ar savu četrus gadus veco mazdēlu atkārtoja Lieldienu stāstu, izmantojot vienkāršas kapa, kapakmens, Jēzus, Marijas, mācekļu un eņģeļa figūras. Mazais zēns uzmanīgi vēroja un klausījās, kā viņa vecmāmiņa stāsta par apbedīšanu, kapa aizvēršanu un atvēršanu, kā arī par Augšāmcelšanās ainu dārzā. Vēlāk viņš rūpīgi un pārsteidzoši sīki atstāstīja šo stāstu saviem vecākiem, pārvietojot ap sevi figūras. Pēc šī jaukā brīža viņam pajautāja, vai viņš zina, kāpēc mums ir Lieldienas. Zēns paskatījās augšup un ar bērnišķīgu spriestspēju atbildēja: „Jo Viņš ir dzīvs.”

Es pievienoju savu liecību viņa — un jūsu, un eņģeļu, un praviešu — liecībai, ka Viņš ir augšāmcēlies un ka Viņš dzīvo, — par ko es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.