„Džeksonu ģimene”, Stāsti no grāmatas „Mācība un Derības” (2024. g.)
„Džeksonu ģimene”, Stāsti no grāmatas „Mācība un Derības”
1856. g. maijs – novembris
Džeksonu ģimene
Ticības un glābšanas ceļojums
Pēc tam, kad pirmā svēto grupa devās uz Sālsezera ieleju, turp devās arī tūkstošiem citu svēto. Viņi mēroja tālu ceļu, un Tas Kungs viņiem palīdzēja. Viena no ģimenēm, kura devās ceļojumā, bija Džeksonu ģimene. Viņi pameta savas mājas Anglijā un sajūsmināti devās palīdzēt svētajiem celt Ciānu.
Mācības un Derību 136:1–11; Svētie, 2:222–223
Džeksoni šķērsoja okeānu uz kuģa. Pēc tam daļu ceļa līdz Sālsezera ielejai viņi brauca ar vilcienu. Pārējo ceļu viņiem nācās iet kājām.
Svētie, 2:222–223
Viņi izgatavoja mazus rokas ratiņus, kuros vest savu pārtiku, drēbes un citas lietas, ko viņi vēlējās paņemt līdzi. Daudzi svētie šādi droši nokļuva ielejā.
Svētie, 2:223–226
Elizabete un Ārons Džeksoni vilka smagos rokas ratiņus. Viņu bērni Marta, Marija un Ārons, jaunākais, gāja kājām. Tas bija grūti. Viņi cerēja nokļūt ielejā, pirms sākas ziema. Taču, kad pienāca rudens, viņiem vēl bija tāls ceļš ejams. Palika vēsāks, un viņiem sāka pietrūkt pārtikas.
Svētie, 2:223–226, 229, 231–232
Soltleiksitijā Brigams Jangs uzzināja par svētajiem, kuri dodas uz šo ieleju. Viņš uztraucās par tiem. Nākamajā dienā baznīcā viņš visiem teica, ka šie svētie ir nokļuvuši nelaimē. Viņš lūdza piepildīt ratus ar lietām, kas svētajiem būtu noderīgas. „Dodieties un atvediet šos cilvēkus,” viņš teica.
Svētie, 2:229–230
Sanāksmē esošās sievietes novilka savas siltās zeķes un salika tās ratos. Citi deva ēdienu, segas, apavus un apģērbu. Pēc divām dienām vairāk nekā 50 vīriešu un 20 ratu pameta ieleju, lai dotos palīgā.
Svētie, 2:230
Džeksonu ģimenei turpinot iet kājām, sāka snigt sniegs. Ārons smagi saslima. Viņam bija grūti iet. Svētajiem vajadzēja šķērsot aizsalušu upi, un tas padarīja Āronu vēl vājāku. Tajā naktī Ārons nomira. Diemžēl viņa ģimenei nācās turpināt ceļu bez viņa.
Svētie, 2:232–234
Nākamajā rītā uz zemes bija vēl vairāk sniega. Džeksonu ģimene un citi svētie stūma un vilka savus rokas ratiņus pa sniegu. Viņi katru dienu lūdza, lai Dievs viņiem palīdzētu.
Mācības un Derību 136:29; Svētie, 2:234–235
Kādu vakaru Elizabete bija noraizējusies par saviem bērniem. Viņi bija izsalkuši un nosaluši. Vai viņi nokļūs Sālsezera ielejā? Viņa aizmiga un sapnī redzēja Āronu. Viņš teica: „Galvu augšā, Elizabete!” Viņš pateica, ka palīdzība ir jau ceļā.
Svētie, 2:235–236
Āronam bija taisnība. Drīz vien no Soltleikas ieradās vīri ar ratiem. Viņi izdalīja svētajiem pārtiku un apģērbu. Svētie jūsmoja, smējās un apskāva šos vīrus. Viņi nodziedāja garīgo dziesmu un pateicās Debesu Tēvam par atbildi uz viņu lūgšanām.
Mācības un Derību 136:28; Svētie, 2:236
Kad viņi beidzot nonāca ielejā, bija svētdiena. Brigams Jangs teica Baznīcas locekļiem Soltleiksitijā, ka tā vietā, lai dotos uz baznīcu, viņiem vajadzētu uzņemt ieradušos svētos. Viņi sveicināja nosalušos un nogurušos svētos un aicināja viņus palikt savās mājās.
Svētie, 2:239–240