Pieņemiet Viņa dāvanu

Dāvanu pasniegšana ir sociāla paraža, kas izplatīta visās kultūrās, civilizācijās un laikmetos. Cilvēki visos laikos ir dāvājuši cits citam dāvanas, lai nostiprinātu attiecības, izrādītu mīlestību un pateicību, kā arī atzīmētu īpašus notikumus, piemēram, kāzas, dzimšanas dienas un citus svētkus. Un cilvēki nav vienīgie Dieva radību vidū, kuri cits citam pasniedz dāvanas! Daži — starp ļoti daudziem citiem piemēriem, ko varētu izvēlēties, — ir pingvīni, par kuriem zināms, ka tie pasniedz spīdīgus oļus saviem iecerētajiem partneriem, un bonobo (radniecīga suga šimpanzēm) dāvā augļus, lai paplašinātu savu draugu loku.

Kādas dāvanas jūs esat pasnieguši? Aizdomājieties par kādu reizi, kad jūs cilvēkam, kuru mīlat, atradāt vai uztaisījāt ideālo dāvanu. Jūs vienkārši zinājāt, ka šī dāvana ir tieši tas, ko jums mīļš cilvēks vēlas un augstu novērtēs. Kas bija šī dāvana? Vai tā bija jūsu mātei? Draugam? Jūsu bērnam? Skolotājam? Jūsu vectēvam? Kā jūs jutāties, kad jūs atradāt šo dāvanu? Kā jūs jutāties, kad domājāt par šo mīļoto cilvēku, kurš atver dāvanu? Un, kad kāds pasniedza ideālo dāvanu jums, — kāda bija sajūta, to saņemot?

Kad man bija kādi septiņi gadi un Arābijā dzīvoju kopā ar saviem vecākiem, pirmizrādi piedzīvoja bērnu filma Chitty Chitty Bang Bang. Filma ir par maģisku automašīnu, kas var pati braukt, peldēt pa ūdeni un pat lidot! Es zināju, ka Anglijā viņi ir izgatavojuši automašīnas miniatūru — gluži kā Chitty Chitty Bang Bang, un es tik ļoti to vēlējos! Pavelkot tās sviru, izpletās automašīnas spārni! Mans tēvs devās komandējumā uz Angliju un man pajautāja, vai ir kas tāds, ko es vēlētos, lai man atved, un es viņam pastāstīju, cik ļoti es vēlos filmas „Chitty Chitty Bang Bang” auto!

Viņš atgriezās no sava komandējuma bez automašīnas. Es biju ļoti bēdīgs un nodomāju, ka viņš par to aizmirsis. Aptuveni pēc 10 dienām bija mana dzimšanas diena, un mani gaidīja maza, skaisti iesaiņota dāvaniņa. Ar lielām gaidām, un tomēr, neuzdrīkstoties sacerēties pārāk daudz, es izsaiņoju savu dāvanu — un tā bija mana automašīna. Es no prieka apraudājos. Pavelkot sviru, izpletās spārni, tieši tāpat kā automašīnai filmā! Es sirsnīgi pateicos savam tēvam par šo dārgumu. Es ar šo automašīnu spēlējos gadiem ilgi un paturēju to vēl ilgāk. Man šķiet, ka manam tēvam vismaz tikpat daudz prieka sagādāja šīs rotaļlietas dāvināšana, cik man — tās saņemšana.

Mēs varam iedalīt dāvanu pasniegšanu trīs daļās:

1. Dāvanas došana, kad devējs dāvanu izvēlas, uztaisa vai sagatavo un pasniedz to sev mīļam cilvēkam. Šis solis sevī ietver pārdomātus pūliņus no devēja puses, lai uzdāvinātu ko nozīmīgu.

2. Dāvanas saņemšana un atvēršana, kad dāvanas saņēmējs pieņem dāvanu no tās devēja — nereti ar pārsteiguma, pateicības un sajūsmas izpausmēm pirms tās atvēršanas, — reizēm tiek atsieta lentīte un izsaiņota dāvana, lai atklātu tās saturu.

3. Un tad ir, iespējams, pati svarīgākā daļa — dāvanas pieņemšana. Sirsnīgi pasniegtas dāvanas pieņemšana ir kas daudz vairāk par tās saņemšanu un atvēršanu. Tas ir kas vairāk pat par to, ka tiek novērtēta dāvanas vērtība un pausta pateicība dāvanas devējam. Lai patiesi pieņemtu dāvanu, mēs iemācāmies novērtēt tās vērtību paši sev, to pilnvērtīgi pielietojam savā dzīvē un tad ar pateicību pieminam tās devēju.

Dāvanas pieņemšana nav pasīvs, bet gan ļoti apzināts un nozīmīgs process — tāds, kas sniedzas daudz tālāk par vienkāršu paciņas atvēršanu. Pieņemt nozīmē novērtēt un izveidot saikni gan ar dāvanu, gan ar devēja sirdi tādā veidā, kas nostiprina savstarpējās attiecības ar dāvanas saņēmēju un devēju. Domājot par to rotaļu auto, man prātā nāk daudz burvīgu atmiņu un es atkal sajūtu sava tēva dziļo mīlestību un rūpes, ko simbolizēja viņa dāvana un citi neizmērojamā augstsirdībā paveiktie darbi.

Mūsu Debesu Tēvam ir sagatavotas neskaitāmas patieso mācību un gaismas dāvanas, ko pasniegt mums — Viņa lolotajiem bērniem. Tās plūst no mūsu Bagātīgā Devēja kā avots tuksnesī Viņa labestīgās sirds dēļ. „Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva.” Mūsu derību saiknē ar Tēvu Viņš vienmēr ir Devējs un mēs — pazemīgi saņēmēji.

Bet mēs nevarētu saņemt neko bez lielākās no visām Tēva dāvanām — Viņa mīļotā Jēra, Viņa Dēla Jēzus Kristus. Visas mūsu Tēva dāvanas tiek īstenotas un plūst no Glābēja labprātīgās ziedošanās Ģetzemanē un pie krusta, un Viņa triumfējošās Augšāmcelšanās. Jēzus Kristus, mūsu žēlīgais Pestītājs, ir pati lielākā dāvana no mūsu gaismas Tēva. „Sava Dēla dāvanā Dievs ir [mums] sagatavojis vēl lieliskāku ceļu.”

Es vēlos runāt par vienu visaptverošu mūžīgās patiesības dāvanu, uz kā balstās mūsu spēja pieņemt visu pārējo, ar ko Tēvs mūs vēlas apdāvināt, — ļoti svarīgu zināšanu dāvanu, kura, ja mēs to dvēseliski pilnībā pieņemam un saņemam, piešķir jēgu dzīves priekiem un bēdām, kā arī mūsu neatbildētajiem jautājumiem — proti, vai mēs tiešām esam Dieva bērni. Šī ir elpu aizraujoša patiesība! Satriecoši! Un tā nav tēlaina.

Iedomājieties, ka pirmo reizi to dzirdat! Jūs tiešām esat Viņa lolotā meita. Jūs tiešām esat Viņa dārgais dēls. Un ceļš, pa kuru ejat, ir Viņa laimes iecere. Savā visaptverošajā mīlestībā Viņš precīzi zina, kas jūs bijāt, pirms jūs tikāt sūtīts uz Zemes, un ko līdz šim — savas mirstīgās dzīves laikā — esat pieredzējis, un Viņš ar žēlastību ir izplānojis katru jūsu nākamo dienu. Un, ak, cik ļoti Viņš gaida jūsu atgriešanos pie Viņa, lai saņemtu vispārāko no Viņa brīnišķīgajām dāvanām — mūžīgo dzīvi kopā ar Viņu.

Jautājums nav par to, vai patiesības dāvana ir īsta, bet gan — vai mēs to atklāsim un pieņemsim. Tēvs šo dāvanu jau ir piešķīris mums. Glābējs jau ir samaksājis šīs dāvanas galvenā mērķa cenu. Bet, ja jums šī patiesība ir tikusi mācīta, par to stāstīts un dziedāts gadiem, iespējams, tās iespaidīgais brīnums jau sen ir pagaisis, un jūs vairs nejūtat tās radīto spēku un mieru.

Ja šī nenovērtējamā sapratnes dāvana — un visa labestība, miers un cerība, kas no tās plūst, — paliek nesaņemta, neatvērta un nepieņemta — ak, kas tas ir par zaudējumu! Cik lielas sēras Devējam! „Jo kāds labums cilvēkam, ja viņam tiek dota dāvana, un viņš nepieņem šo dāvanu? Lūk, viņš nepriecājas par to, kas tiek dots viņam, nedz arī priecājas par to, kurš ir tās dāvanas devējs.”

Es aicinu jūs — vai nu pirmo reizi mūžā vai atkārtoti un tādējādi vēl dedzīgāk nekā jebkad iepriekš — pieņemt to apbrīnojamo atskārsmi, ka jūs tiešām esat mīlēts Dieva bērns. Jums ir jāatraisa lentīte, jānoplēš iesaiņojamais papīrs, jāatver kastīte un ar pazemīgu pateicību aktīvi jāgūst īsta, tīra izpratne par šo pamatpatiesību. Svētais Gars var liecināt jūsu sirdī, ka jūs patiešām esat Visaugstākā bērns.

Kad jūs pieņemat šo majestātisko realitāti savā dvēselē un sajūtat ne tikai mierinājumu, bet arī sajūsmu, visa jūsu paradigma mainās! Jūs varat sajust Viņa mīlestību, dzirdēt Viņa balsi un atpazīt Viņa roku — neatkarīgi no tā, kas notiek vai nenotiek jūsu dzīvē. Jūs varat atjaunot redzējumu attiecībā uz sevi un citiem. Jūsu derību saikne ar Glābēju kļūst vēl spēcīgāka, un šīs jaukās dāvanas skatījumā dzīve iegūst jaunu spožumu, skaistumu un cerību.

Lūdzu, vai jūs lūgsiet, lai izprastu, vai jūs patiešām, līdz dvēseles dziļumiem, pieņemat šīs transformējošās zināšanas? Vai jūs, lūdzu, pieņemsiet šo dāvanu? Vai jūs to darīsiet izjustāk, brīvāk un bagātīgāk nekā jebkad agrāk? Un, to darot, tiksiet apbērti ar visām pārējām dāvanām, kas gūstamas līdz ar to.

Iespējams, jūs domājat: „Kas man ir jādara, lai pieņemtu šo dāvanu no Dieva?” Patiesībā — nekas. Tā ir Devēja sniegta dāvana. Tas ir vienkāršs fakts. Ļaujieties tai. Jūs esat Viņa bērns. Viņš jūs mīl. Nesarežģījiet to! Neliedziet sev pieņemt šo dāvanu ar domām, ka jūs to neesat pelnījis. Patiesībā, neviens no mums to nav pelnījis — visas Tēva dāvanas var saņemt tikai pateicoties Svētā Mesijas nopelniem, žēlastībai un labvēlībai, bet cik ļoti Viņa dāsnā sirds ilgojas, lai katrs no Viņa bērniem tās pieņemtu. Tad, kad pār jums uzausīs jaunas vai atjaunotas sapratnes apvārsnis, priecājieties un pateicieties šīs dāvanas devējam.

Aptuveni 20 gadu vecumā, meklējot savu ticību, tika atmodināta mana apziņa, ka patiesi esmu Dieva dēls. Jo pilnīgāk es aptveru šo dāvanu, jo skaidrāk es apzinos, kas es esmu un cik pilnīgi tieku mīlēts. Manu izpratni ir palīdzējuši vairot Svēto Rakstu vārdi, mana patriarhālā svētība, pielūgsme templī, kalpošana apkārtējiem, pateicības paušana un svēta lūgšana manam Tēvam. Es aizdomājos par to, kā būtu mainījusies mana spēja pārvarēt agrāk piedzīvotās bēdas, sāpes un skumjas un kādu mierinājumu es būtu guvis, ja zinātu šo brīnišķīgo patiesību.

Moronijs mūs mudina „nenoliegt[] Dieva dāvanas”, bet gan „nākt[] pie Kristus un turēt[ies] pie katras labas dāvanas”. Jūs varat nākt pie Kristus ar pārliecību par Viņa mīlošo laipnību un saņemt visas Viņa dāvanas — prieku, mieru, cerību, gaismu, patiesību, atklāsmi, zināšanas un gudrību — ar augsti paceltu galvu, atplestām rokām un pavērtām plaukstām, kas ir gatavas pieņemt. Un jūs spējat pieņemt šīs dāvanas, jo jums ir drošas un stabilas zināšanas par to, ka jūs esat Dieva mīļota meita, ka jūs esat Dieva lolots dēls un ka Viņš jums ir dāvinājis Savu nevainojamo, svēto Dēlu, lai jūs atpestītu, attaisnotu un iesvētītu.

Jūs esat Dieva bērns. Tā nav tikai jauka dziesma, ko dziedam. Vai jūs, lūdzu, saņemsiet, atvērsiet un pieņemsiet šo zināšanu un sapratnes dāvanu no Viņa? Vai jūs cieši turēsieties pie tās kā pie vislielākā dārguma? Pieņemiet šo dāvanu atkārtoti vai arī, iespējams, pieņemiet to tā pa īstam pirmo reizi mūžā un ļaujiet tai pārveidot katru savas dzīves aspektu. Šis ir tas lieliskais ceļš, ko Dievs jums ir sagatavojis, dāvājot Savu Dēlu. Jūs patiešām esat, lai jūs varētu gūt prieku! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.