Mūsu debesu vadības sistēma
Pievēršoties savā dzīvē Jēzum Kristum, mēs atradīsim ceļu uz mājām, izturēsim līdz galam un arī priecāsimies līdz galam.
Jēzus Kristus mainīja manu dzīvi, kad es 26 gadu vecumā tiku kristīts savā mīļajā Frutilārā, Čīlē. Tolaik darba dēļ man nācās ceļot pāri okeānam un arī pāri upēm un ezeriem skaistajā Čīles Patagonijā. Pēc kristībām es uz savu darbu un dzīvi sāku raudzīties jaunā un atšķirīgā gaismā, patiesi atzīstot, ka „viss norāda uz to, ka ir Dievs”.
Dabā laši izšķiļas upju iztekās. Noteiktā dzīves posmā viņiem ir jāpeld lejup pa upi, lai sasniegtu okeānu, kur tie var atrast barību un nonākt apstākļos, kas ir nepieciešami to attīstībai.
Taču okeāns ir arī bīstama vieta, kur slēpjas plēsēji un kur zvejnieki cenšas noķert lašus ar spožiem āķiem, kas imitē barību, bet tāda nav. Ja laši izdzīvo šajos draudīgajos apstākļos, viņi var izmantot savu spēcīgo vadības sistēmu, lai atgrieztos augšup pa upi uz to pašu vietu, kur viņi izšķīlās, saskaroties gan ar jauniem, gan jau zināmiem izaicinājumiem. Zinātnieki gadiem ilgi ir pētījuši lašu migrācijas paradumus un ir atklājuši, ka tie izmanto sava veida magnētisko karti, kas līdzinās GPS, lai nokļūtu savā galamērķī ar neticamu precizitāti.
Kādu dienu mēs visi varēsim atgriezties debesu mājās, no kurienes esam nākuši. Un tāpat kā lašiem, arī mums ir sava magnētiskā karte jeb Kristus gaisma, kas mūs turp vada. Jēzus Saviem mācekļiem atklāja: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.”
Pievēršoties savā dzīvē Jēzum Kristum, mēs atradīsim ceļu uz mājām, izturēsim līdz galam un arī priecāsimies līdz galam. Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja, ka „priekam, ko mēs jūtam, ir maza saistība ar mūsu dzīves apstākļiem, bet tas vistiešākajā mērā ir saistīts ar to, kam mēs savā dzīvē pievēršamies”.
Mūsu dievišķā daba un sūtība
Vēstījumā par ģimeni mēs lasām, ka „ikviens [no mums] ir Debesu vecāku mīlēts gara dēls vai meita, un tādējādi katrs ir apveltīts ar dievišķu dabu un sūtību. … Pirmslaicīgajā dzīvē gara dēli un meitas pazina un pielūdza Dievu kā savu Mūžīgo Tēvu, un pieņēma Viņa ieceri, saskaņā ar kuru Viņa bērni varēja iegūt fizisko ķermeni un Zemes pieredzi, lai pilnveidotos un galu galā īstenotu savu dievišķo sūtību, kļūstot par mūžīgās dzīves mantiniekiem.”
Pirms piedzimšanas pasaulē Jēzus Kristus parādījās Mozum un runāja ar viņu Tēva vārdā. Viņš sacīja Mozum, ka Viņam ir liels darbs, kas viņam ir jāpaveic. Šīs tikšanās laikā Tas Kungs viņu vairākas reizes nosauca par „savu dēlu”.
Pēc tam pie viņa atnāca Sātans un sacīja, viņu kārdinādams: „Mozu, cilvēka dēls, pielūdz mani.”
Mozus, atceroties savu dievišķo dabu, viņam uz šo kārdinājumu atteica: „Kas tu esi? Jo lūk, es esmu Dieva dēls.” Patiesība atbrīvoja Mozu no pretinieka uzbrukuma.
Brāļi un māsas, laicīgās dzīves āķi ir īsti. Tie bieži vien ir vilinoši, bet to mērķis ir viens — izvilināt mūs no dzīvā ūdens, kas ved pie Tēva un mūžīgās dzīves.
Es zinu, cik laicīgās dzīves āķi var būt īsti. Kādu svētdienu es, būdams jaunpievērstais, pasniedzu stundu priesterības klasē, kurā aizsākās kāda nepatīkama saruna. Man bija ļoti grūti pabeigt stundu. Es apvainojos un jutos kā upuris. Neko nesakot, es devos uz izeju ar domu, ka kādu laiku baznīcā vairs neatgriezīšos.
Tajā brīdī manā priekšā nostājās kāds nobažījies priesterības nesējs. Viņš mani mīloši aicināja vērst uzmanību uz Kristu, nevis uz situāciju, ko piedzīvojām klasē. Kad mēs atskatījāmies uz šo pieredzi, viņš man pastāstīja, ka bija dzirdējis balsi, kas viņam teica: „Dodies viņam pakaļ, viņš man ir svarīgs.”
Mani dārgie draugi, mēs visi Viņam esam svarīgi. Prezidents Nelsons mācīja, ka, „pateicoties mūsu derībai ar Dievu, Viņš nekad nepagurs savos centienos mums palīdzēt, un mēs nekad neizsmelsim Viņa žēlastīgo pacietību pret mums”. Mūsu dievišķā daba un derībās balstītās attiecības ar Dievu dod mums tiesības saņemt dievišķu palīdzību.
Vajadzība pēc uztura
Tāpat kā lašiem, kuriem ir jābarojas okeānā, lai augtu, arī mums ir nepieciešams garīgs uzturs, lai mēs nenomirtu no tā nepietiekamības. Lūgšana, Svētie Raksti, templis un pastāvīga svētdienas sanāksmju apmeklēšana ir būtiskas mūsu garīgās ēdienkartes sastāvdaļas.
1956. gada novembrī Rikardo Garsija iegāja kristību ūdeņos Čīlē, kļūstot par pirmo Baznīcas locekli manā valstī. Tikai dienu pirms nāves viņš ģimenei un draugiem paziņoja: „Pirms daudziem gadiem misionāri mani aicināja būt laimīgam kopā ar manu ģimeni. Es esmu laimīgs cilvēks. Pastāstiet visiem Čīlē, ka evaņģēlijs ir laime.”
Kad Rikardo tika „pabarots” ar Jēzus Kristus evaņģēliju, viņš visu savu dzīvi veltīja mīlošai kalpošanai Dievam un tuvākajiem. Viņa māceklības piemērs ir svētījis vairākas paaudzes, tostarp mani. Pravietis Džozefs Smits mācīja, ka „cilvēks, kurš ir piepildīts ar Dieva mīlestību, neapmierinās tikai ar savas ģimenes svētīšanu, bet ceļo pa visu pasauli, dedzīgi vēlēdamies svētīt visu cilvēci”.
Atgriešanās mūsu debesu mājās
Katrā no mums ir patiesa vēlme atgriezties savās debesu mājās, un Jēzus Kristus ir mūsu debesu vadības sistēma. Viņš ir ceļš. Viņa Izpirkšanas upuris mums dod iespēju noslēgt svētas derības ar Dievu. Noslēdzot derības, mums reizēm nākas peldēt pret straumi. Briesmas, vilšanās, kārdinājumi un ciešanas pārbauda mūsu ticību un garīgo spēku. Lūdziet palīdzību. Jēzus Kristus saprot un vienmēr ir gatavs atvieglot mūsu nastas.
Atcerieties, ka Viņš ir pazīstams kā „vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās”. Glābējs mācīja: „Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” Viņa Izpirkšanas upuris ļauj mūsu grēkiem tikt piedotiem līdz tādai pakāpei, ka Viņš tos vairs neatceras.
Mēs gan nevaram pilnībā aizmirst savus grēkus, kas ir daļa no mūsu laicīgās dzīves mācībstundām, lai mēs atcerētos tos neatkārtot. To vietā mums ir jāatceras Viņš, katru svētdienu baznīcā pieņemot Svēto Vakarēdienu. Šis priekšraksts ir būtiska pielūgšanas un garīgās pilnveidošanās sastāvdaļa. Prieku mēs sajūtam tad, kad saprotam, ka šī nav vienkārši kārtējā diena. „Sabats ir celts cilvēka dēļ” — ar nolūku sniegt mums atpūtu no pasaules un atjaunot mūsu ķermeni un garu.
Mēs Viņu atceramies arī tad, kad dodamies uz templi — Tā Kunga namu. Tempļi mums sniedz dziļāku izpratni par Jēzu Kristu kā centrālo personu mūsu derībā, kas mūs vada uz mūžīgo dzīvi — „vislielāk[o] no visām Dieva dāvanām”.
Tempļa apmeklēšana man ir sniegusi mierinājumu un lielu cerību attiecībā uz mūsu mūžīgo sūtību. Es esmu piedzīvojis dievišķu saikni ar cilvēkiem abās priekškara pusēs. Es esmu redzējis dziedināšanas brīnumus savu mazo bērnu dzīvē — diviem no viņiem ir ārēji neredzamas slimības, kas prasīs ikdienas aprūpi līdz mūža galam.
Mūsu ģimene gūst prieku, stāstot par laimes ieceri. Manu bērnu sejas iemirdzas, kad viņi dzird, ka pateicoties Jēzum Kristum viņu „ciešanas būs tikai mazu brītiņu”. Mēs ļoti mīlam savus bērnus, un mēs zinām, ka kādu dienu, kā mācīja prezidents Džefrijs R. Holands, „viņi stāvēs mūsu priekšā visā savā godībā un diženumā, ar apbrīnojami nevainojamu ķermeni un saprātu”. Mūsu derības mūs tuvina Dievam, padarot neiespējamo iespējamu un aizstājot tumsību un šaubas ar gaismu un mieru.
Pateicoties Jēzum Kristum, mums ir cerība un pamatots iemesls turpināt mīlēt, lūgt un atbalstīt tos, kuri mums rūp.
Es zinu, ka Viņš dzīvo. Viņš mūs pazīst un mīl. Viņš ir ceļš, patiesība un pasaules dzīvība.
Es aicinu mūs visus vērst uzmanību uz Jēzu Kristu un Viņa mācībām ikdienas dzīvē. To darot, mēs izvairīsimies no uzķeršanās uz kārdinājumu, aizvainojumu un sevis žēlošanas āķa. Mēs stāvēsim kā tempļi — svēti, nesatricināmi un pastāvīgi. Mēs pārdzīvosim vētras un atgriezīsimies mājās, izturot līdz galam un arī priecājoties līdz galam. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.