Garīgi veseli Viņā

Desmit spitālīgie paceltā balsī Glābējam sauca: „Apžēlojies par mums!” Un Jēzus Kristus apžēlojās. Viņš tiem lika parādīties priesteriem, un, esot ceļā, tie tika izdziedināti no slimības.

Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, skaļā balsī Dievu slavēja. Viņš atgriezās pie Glābēja, nometās pie Viņa kājām un Viņam pateicās.

Un Glābējs šim pateicīgajam teica: „Tava ticība tev ir palīdzējusi [un darījusi tevi veselu].”

Jēzus Kristus bija izdziedinājis desmit spitālīgos. Taču viens, kurš atgriezās pie Glābēja, saņēma vēl kaut ko. Viņš tika darīts vesels.

Deviņi spitālīgie tika izdziedināti fiziski.

Bet viens tika izdziedināts ne vien fiziski, bet arī garīgi.

Apdomājot šo stāstu, es aizdomājos, vai patiess ir pretējais apgalvojums. Ja dziedināt un darīt veselu nenozīmē vienu un to pašu, vai Jēzus var padarīt cilvēku garīgi veselu, taču vēl nedziedināt fiziski un emocionāli?

Diženais Dziedinātājs izdziedinās visas mūsu ciešanas — gan fiziskās, gan emocionālās — Savā laikā. Bet vai, gaidot dziedināšanu, cilvēks var būt vesels?

Ko nozīmē — būt garīgi veselam?

Mēs esam garīgi veseli Jēzū Kristū, kad liekam lietā mūsu rīcības brīvību, lai sekotu Viņam ticībā, pakļautu Viņam savu sirdi, lai Viņš to varētu izmainīt, turētu Viņa baušļus un stātos derībā balstītās attiecībās ar Viņu, lēnprātīgi panesot šīs Zemes dzīves pārbaudījumus un mācoties no tiem, līdz mēs atgriezīsimies Viņa klātbūtnē un tiksim dziedināti visos veidos. Es varu būt garīgi vesela, gaidot dziedināšanu, ja no visas sirds nododos attiecībām ar Viņu.

Ticība Jēzum Kristum rada cerību. Es rodu cerību, cenšoties būt garīgi vesela, — un šī garīgā veselība rodama ticībā Jēzum Kristum. Ticība Viņam vairo manu cerību uz dziedināšanu, un šī cerība stiprina manu ticību Jēzum Kristum. Tas ir spēcīgs cikls.

Tas Kungs pateica Ēnosam, ka viņa ticība ir darījusi viņu „veselu”. Ēnoss tapa vesels, jo, alkstot izprast mūžīgās dzīves iemantošanas iespējamību, viņš gremdējās pārdomās par sava tēva — pravieša Jēkaba — vārdiem un piesauca Dievu varenā lūgšanā. Un, izjūtot šīs alkas un pazemību, Tā Kunga balss pār viņu nāca, paziņojot, ka viņa grēki ir piedoti. Un Ēnoss vaicāja Tam Kungam: „Kā tas ir paveikts?” Un Tas Kungs atbildēja: „Dēļ tavas ticības Kristum, … tava ticība darījusi tevi veselu.”

Patiecoties mūsu ticībai uz Jēzu Kristu, mēs varam tiekties pēc garīgā veseluma, gaidot un cerot uz fizisku un emocionālu dziedināšanu.

Kad mēs patiesi nožēlojam grēkus, Glābējs ar Sava Izpirkšanas upura spēku dziedina mūs no grēka tā, kā Viņš to izdarīja ar Ēnosu. Viņa bezgalīgā Izpirkšana apklāj arī mūsu sēras un bēdas.

Taču Viņš var arī nesniegt dziedināšanu no slimībām un kaitēm — hroniskām sāpēm, autoimūnām saslimšanām, kā, piemēram, multiplās sklerozes, vēža, trauksmes, depresijas un tamlīdzīgām slimībām. Šāda veida dziedināšana notiek Tā Kunga laikā. Bet tikmēr mēs varam izvēlēties tikt darīti veseli, pielietojot ticību Viņam!

Būt veselam nozīmē būt pilnīgam. Līdzīgi kā piecas gudrās jaunavas, kuru lukturi bija pilni ar eļļu, kad atnāca līgavainis, arī mēs varam būt veseli Jēzū Kristū, piepildot savus lukturus ar šo barojošo eļļu jeb pievēršanos Viņam. Tādējādi mēs varam būt gatavi simboliskajām kāzu vakariņām — Viņa Otrajai atnākšanai.

Šajā līdzībā visas desmit jaunavas, gaidot līgavaini, atradās pareizajā vietā. Katra atnāca ar lukturi.

Bet, kad Viņš negaidīti atnāca pusnakts stundā, piecām ģeķīgajām nebija pietiekami daudz eļļas savos lukturos. Viņas netika nosauktas par ļaunām, bet gan ģeķīgām. Ģeķīgās nespēja pienācīgi sagatavoties, lai uzturētu savos lukturos gaismu ar pievēršanās eļļu.

Un tā, atbildot uz viņu lūgumu — atļaut viņām piedalīties kāzu mielastā, līgavainis atbildēja: „Jūs Mani nepazīstat.”

Tas nozīmē, ka piecas gudrās jaunavas Viņu pazina. Viņas bija veselas Viņā.

Viņu lukturi bija pilni ar dārgo pievēršanās eļļu, kas ļāva gudrajām jaunavām baudīt kāzu mielastu, atrodoties pie līgavaiņa labās rokas.

Kā teica Glābējs: „Esiet uzticīgi, vienmēr lūdzot Dievu, lai jūsu lukturi būtu kārtībā un degtu, un jums būtu eļļa, lai jūs būtu gatavi līgavaiņa atnākšanai.”

Piecas gudrās jaunavas, Bens Hamonds

Nesen Tempļa laukumā, tieši pie Palīdzības biedrības ēkas durvīm un Soltleikas tempļa ēnā, tika uzstādīta krāšņa skulptūra, kurā ir attēlotas piecas gudrās jaunavas.

Tā ir piemērota vieta šīs līdzības atainošanai. Jo, slēdzot un ievērojot derības, jo īpaši tās, kas ir pieejamas Tā Kunga namā, mēs piepildām savus lukturus ar pievēršanās eļļu.

Lai gan sievietes, kuras ir attēlotas kā piecas gudrās jaunavas, nedalās ar savu pievēršanās eļļu, viņas dalās ar savu gaismu, jo viņas tur paceltus savus lukturus, kas ir pilni ar eļļu un spoži deg. Zīmīgi, ka šajā skulptūrā ir attēlots, ka viņas atbalsta cita citu — plecu pie pleca, ieskaujot, uzturot acu kontaktu un aicinot citus nākt pie gaismas.

Patiesi, „[mēs esam] pasaules gaisma”. Glābējs paziņoja:

„Es dodu jums būt par gaismu šai tautai. Pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta.

… Vai [mēs] iededzin[ām] sveci un liek[am] to zem pūra? Nē, bet gan svečturī, un tā dod gaismu visam namam;

tādēļ lai jūsu gaisma spīd šo ļaužu priekšā, lai tie varētu redzēt jūsu labos darbus un godināt jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”

Mums ir pavēlēts dalīties Viņa gaismā. Tāpēc pārliecinieties, lai jūsu lukturi būtu pilni ar pievēršanās Jēzum Kristum eļļu, un esiet gatavi šo lukturi kopt un spodrināt. Tad ļaujiet tā gaismai mirdzēt. Kad mēs dalāmies savā gaismā, mēs sniedzam Jēzus Kristus dāvāto atvieglojumu citiem, mūsu pievēršanās Viņam padziļinās un mēs varam būt veseli, pat tad, kad gaidām uz dziedināšanu. Un, ļaujot mūsu gaismai spoži spīdēt, mēs varam gūt prieku pat laikā, kamēr gaidām.

Lai izceltu principu, ka mēs varam būt veseli, pievēršoties Jēzum Kristum un smeļoties no Viņa spēku, pat gaidot uz dziedināšanu, mums noderēs kāds Svēto Rakstu piemērs.

Apustulim Pāvilam bija kāda liksta, ko viņš raksturoja kā „dzeloni miesā”, un viņš trīs reizes Tam Kungam lūdza, lai Viņš viņu no tā atbrīvotu. Un Tas Kungs Pāvilam sacīja: „Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” Uz to Pāvils atbildēja:

„Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.

Tādēļ man ir labs prāts vājībās … un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.”

Pāvila piemērs liecina, ka pat mūsu vājumā mūsu spēks Jēzū Kristū var kļūt nevainojams — tas ir, pilnīgs un vesels. Tie, kuri cīnās ar laicīgās dzīves grūtībām un ticībā vēršas pie Dieva kā Pāvils, var saņemt svētības, jo iepazīst Dievu.

Pāvils netika dziedināts no savām ciešanām, bet viņš bija garīgi vesels Jēzū Kristū. Un pat nelaimē pievēršanās gaisma un spēks, ko viņš guva no Jēzus Kristus, spīdēja, un viņš bija priecīgs. Vēstulē filipiešiem viņš mudināja: „Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!”

Māsas un brāļi, atbilde ir — jā, mēs varam būt garīgi veseli, pat gaidot fizisko un emocionālo dziedināšanu. Veselums ne vienmēr nozīmē, ka mums šajā dzīvē tiks atjaunota fiziskā un emocionālā veselība. Veselums dzimst ticībā Jēzum Kristum un no pievēršanās Viņam, kā arī no tā, ka ļaujam spīdēt šīs pievēršanās gaismai.

„Daudzi ir aicināti, bet maz [izvēlas būt] izredzēti.”

Augšāmcelšanās laikā visi tiks fiziski un emocionāli dziedināti. Bet vai jūs tagad izvēlēsieties būt veseli Viņā?

Es ar prieku paziņoju, ka esmu pievērsta Tam Kungam Jēzum Kristum. Es cenšos būt vesela Viņā. Es esmu droša, ka visas lietas tiks atjaunotas un mēs saņemsim dziedināšanu Viņa laikā, jo Viņš ir dzīvs.

Marija Magdalēna bija sieviete, kuru izdziedināja Jēzus Kristus. Un viņa bija sieviete, kura bija vesela Jēzū Kristū. Būdama Viņa mācekle, viņa sekoja Glābējam it visur Galilejā un kalpoja Viņam.

Viņa atradās krusta pakājē un bija Viņa nāves lieciniece.

Viņa devās pie Viņa kapa, lai pabeigtu apbedīšanas sagatavošanās darbus, un atklāja, ka akmens ir novelts un ka Tā Kunga miesas vairs nav. Marija pie kapa raudāja, kad vispirms eņģeļi un pēc tam pats Glābējs viņai vaicāja: „Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?”

Marija raudot atbildēja: „Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši.”

Un Jēzus viņu maigi nosauca vārdā: „Marija.” Un viņa Viņu atpazina un godbijīgi atbildēja: „Rabuni … Mācītāj.”

Pravietojot par Glābēju, Jesaja teica: „Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs Tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem.”

Ar Viņa Augšāmcelšanos tika nožāvētas Marijas asaras. Viņš noteikti nožāvēs arī jūsējās.

Marija bija pirmā augšāmceltā Glābēja lieciniece. Un viņa bija pirmā, kura liecināja citiem par to, ko bija redzējusi.

Es pazemīgi pievienojos Marijas liecībai. Viņš ir augšāmcēlies. Jēzus Kristus ir dzīvs. Galu galā visi tiks Viņā dziedināti — gan fiziski, gan emocionāli. Un, gaidot šo dziedināšanu, ticība uz Dižo Dziedinātāju mūs darīs garīgi veselus. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.