Mūžības lielās dāvanas — Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana, Augšāmcelšanās un Atjaunošana

Pirms vairākiem gadiem mēs rīta evaņģēlija nodarbībās iegaumējām pantus no Bībeles. Mani, protams, piesaistīja īsi panti. Tai skaitā Jāņa 11:35 — īsākais pants Svētajos Rakstos, kas sastāv tikai no diviem vārdiem: „Jēzus raudāja”.

Tas, ka Jēzus raudāja aiz skumjām un prieka, man liecina par šo brīnumaino patiesību — dievišķais Dieva Dēls nāca šajā fiziskajā un mirstīgajā pasaulē un mācījās miesā, kā vienmēr būt mums līdzās un mūs svētīt.

Kad mēs raudam aiz bēdām vai prieka, Jēzus Kristus mūs pilnībā saprot. Viņš var būt klāt brīžos, kad mums visvairāk ir nepieciešamas mūžības lielās dāvanas: Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana, Augšāmcelšanās un Atjaunošana.

Marija un Marta raudāja par savu mirušo brāli Lācaru. Līdzjūtības pārņemts, Jēzus raudāja. Viņš augšāmcēla Lācaru no mirušajiem.

Jēzus ieradās Jeruzalemē Pashā svētku priekšvakarā. Viņš raudāja, nespēdams sapulcināt Savu tautu, kā vista sapulcina savus cālīšus. Šodien Viņa īstenotā Izpirkšana mums sniedz cerību, kad mēs bēdājamies par to, kas būtu varējis notikt.

Vīna dārza Kungs raudāja, kad Viņš Saviem kalpiem, kas varētu būt arī mēs — kalpojošie brāļi un māsas —, jautāja: „Ko vēl vairāk es varēju darīt savam vīna dārzam?”

Marija bezcerībā stāvēja pie kapa. Jēzus maigā balsī viņai vaicāja: „Ko tu raudi?” Viņš zināja, ka „vakaram kā viešņas nāk līdzi asaras, bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu”. Augšāmcelšanās nes rītausmu mums visiem.

Kad Mormona Grāmatā uzticīgo ļaužu pulks nāca pie Jēzus, Viņa prieks bija pilnīgs. Viņš raudāja.

„Un, kad Viņš bija sacījis šos vārdus, Viņš raudāja, un pūlis liecināja par to, un Viņš ņēma viņu bērniņus, vienu pēc otra, un svētīja tos, un lūdza Tēvu par tiem.

Un, kad Viņš to bija darījis, Viņš atkal raudāja.”

Šīs ir Lieldienas, kad mēs visu uzmanību veltām Jēzum Kristum — Viņš atbild uz mūsu sirds ilgām un dvēseles jautājumiem. Viņš nožāvē mūsu asaras, izņemot tās, ko radījis prieks.

Kad pār mūsu vaigiem plūst asaras, mēs dažkārt atvainojamies un par to kaunamies. Taču apziņa, ka Jēzus Kristus saprot dzīves sāpes un priekus, var dot mums spēku, kas pārsniedz mūsu pašu spēkus, gan rūgtās, gan saldās dzīves pieredzēs.

Kāds tēvs Dienvidamerikā raudāja. Bija izdzisis viņa dzīves prieks — nomirusi viņa jaunākā meita. „Es atdotu visu, lai vēlreiz viņu satiktu,” viņš raudāja manās rokās. Arī es raudāju.

Pueblas Meksikas tempļa iesvētīšanā pār kādas mīļas māsas vaigiem ritēja prieka asaras. Viņas vaibsti izstaroja ticību un upurēšanos. Viņa teica: „Todos mis hijos están aquí en el templo hoy” — „Visi mani bērni šodien atrodas šeit — templī.” Paaudzes, kas sapulcējušās Tā Kunga namā, raisa prieka un pateicības asaras.

Kādā cietsirdīgā pilsoņu karā ģimenes un kaimiņi cits citam nodarīja neizsakāmas lietas. Rūgtās asaras pamazām nomainīja cerība. Kāda sieviete mazā ciematā trīcošā balsī teica: „Kaimiņ, pirms es dodos kapā, es vēlos, lai tu zinātu, kur atrast pazudušos ģimenes locekļus.”

Starojoša līgava un izskatīgs līgavainis tika sasaistīti Tā Kunga namā. Viņai bija 70 gadi — tāpat kā viņam. Viņa, brīnišķīga līgava, bija cienīgi gaidījusi šo dienu. Viņa kautrīgi šūpoja līgavas kleitu šurp, tad turp. Mēs lējām prieka asaras. Dieva apsolījumi tiek piepildīti. Viņa derības nes svētības.

Mājskolojot kādu atraitni, toreiz gados jaunais Boids K. Pekers guva sirsnīgu mācību. Pēc strīda ar vīru šī māsa bija izteikusi pēdējo, aizvainojošo piezīmi. Tajā dienā pēkšņs negadījums laupīja viņas vīra dzīvību. „Piecdesmit gadus,” atraitne raudāja, „esmu dzīvojusi kā ellē, zinot, ka pēdējie vārdi, ko viņš no manām lūpām dzirdēja, bija šī dzēlīgā, naidīgā piezīme.”

Lieldienas Jēzū Kristū palīdz mums uzlabot, samierināt, sakārtot savas attiecības priekškara abās pusēs. Jēzus var dziedināt bēdas; Viņš var sniegt piedošanu. Viņš var atbrīvot mūs un citus no tā, kas ticis pateikts vai izdarīts, kas citādi mūs tur gūstā.

Lieldienas Jēzū Kristū ļauj mums sajust Dieva atzinību. Šajā pasaulē mums tiek teikts, ka esam pārāk gari vai īsi, pārāk apaļīgi vai kalsni — neesam gana gudri, skaisti vai garīgi. Pateicoties garīgajām pārvērtībām Jēzū Kristū, mēs varam izbēgt no paralizējoša perfekcionisma.

Lieldienās mēs priekā dziedam: „Kristus nāvi uzveicis, cilvēci Viņš pestījis!” Kristus augšāmcelšanās mūs atbrīvo no nāves, no vecuma radītā vājuma un fiziskām nepilnībām. Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana mūs atjauno arī garīgi. Viņš asiņoja katrā porā, tā sakot, raudāja asinis, lai nodrošinātu mums glābiņu no grēka un atšķirtības. Viņš mūs — veselus un svētus — atkal savstarpēji vieno un arī Dievu. Jēzus Kristus bagātīgi atjauno visu, kas ir labs, — ne tikai to, kas bija, bet arī to, kas var būt.

Jēzus dzīve un gaisma liecina par Dieva mīlestību pret visiem Saviem bērniem. Tā kā Dievs, mūsu Tēvs, mīl visus Savus bērnus visos laikmetos un visās zemēs, daudzās tradīcijās un kultūrās mēs atrodam Viņa mīlestības pilno aicinājumu — nākt pie Viņa un rast mieru un prieku Viņā. Lai arī kur, kad un kas mēs būtu, mums ir kopīga dievišķā identitāte kā viena un tā paša Radītāja bērniem. Līdzīgā veidā islāma, jūdaisma un kristietības sekotājiem ir kopīgs reliģiskais mantojums — tēvs Ābrahāms un derības saikne, kas saistīta ar notikumiem Senajā Ēģiptē.

Tēvs Ābrahāms ieradās Ēģiptē un tika svētīts.

Jāzeps, kurš Ēģiptē tika pārdots verdzībā, zināja, ka faraona sapnis nozīmēja septiņus pārticības gadus, kam sekos septiņi bada gadi. Jāzeps izglāba savu ģimeni un savu tautu. Jāzeps raudāja, kad redzēja Dieva lielo ieceri, kur viss darbojas kopā to cilvēku labumam, kuri tur savas derības.

Mozus, uzaudzis Ēģiptē faraona namā, saņēma un vēlāk atjaunoja Dieva bērnu sapulcināšanas atslēgas.

Piepildoties pravietojumam, Jāzeps, Marija un bērniņš Jēzus meklēja patvērumu Ēģiptē. Kāds dievbijīgs musulmanis Kairā cieņpilni izteicās: „Korāns māca, ka Jāzeps, Marija un bērniņš Jēzus atrada drošību un patvērumu manā valstī. Manā valstī Jēzus, būdams mazulis, ēda mūsu ēdienu, spēra Savus pirmos soļus, teica Savus pirmos vārdus. Šeit, manā zemē, mēs ticam, ka koki zemu noliecās, lai dotu augļus Viņam un Viņa ģimenei. Viņa atrašanās manā valstī svētīja mūsu tautu un zemi.”

Dieva iecere, kas ietver tikumisko un laicīgo rīcības brīvību, ļauj mums mācīties no savas pieredzes. Dažas no lielākajām dzīves mācībām mēs gūstam, pateicoties pieredzēm, ko paši nekad nebūtu izvēlējušies. Aiz mīlestības Jēzus Kristus „pazemojās visam” un uzkāpa debesu augstumos. Viņš priecājas par mūsu dievišķajām radošuma un iepriecināšanas spējām, par labestību bez cerības uz atlīdzību, par ticību, kas vedina pie grēku nožēlošanas un piedošanas. Un Viņš raud aiz bēdām par mūsu cilvēcisko ciešanu, nežēlības un netaisnības milzīgajiem apmēriem, ko bieži vien ir radījusi cilvēku izvēle; tāpat raud arī debesis un debesu Dievs līdz ar tām.

Katrs Lieldienu pavasaris apliecina, ka gan garīgo notikumu secība, gan to saplūšana ir daļa no Jēzus Kristus izpirkšanas, augšāmcelšanās un atjaunošanas dievišķā parauga. Šī svētā un simboliskā saplūšana nav nejaušība vai sakritība. Pūpolsvētdienā, Lieldienu nedēļā un Lieldienās tiek svinēta Kristus īstenotā Izpirkšana un Augšāmcelšanās. Tāpat kā šodien, katru gadu 6. aprīlī mēs pieminam Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas dibināšanu un organizēšanu. Šī Atjaunošana ir iemesls, kāpēc mēs katrā aprīļa pirmajā svētdienā pulcējamies vispārējā konferencē.

Atjaunošana norisinājās arī tad, kad 1836. gada Lieldienu svētdienā augšāmceltais Jēzus Kristus, Mozus, Elija un Ēlija tikko iesvētītajā Kērtlandes templī atgrieza priesterības atslēgas un pilnvaras. Tajā vietā un tajā dienā atjaunotajā Jēzus Kristus Baznīcā ieplūda Dieva pilnvaras un svētības — sapulcināt Viņa bērnus, sagatavot Viņa bērnus, lai Viņi varētu atgriezties pie Viņa, un apvienot ģimenes uz mūžību. Atjaunošana šajā dienā piepildīja pravietojumu, jo tā risinājās gan Lieldienās, gan Pashā.

Es nesen apmeklēju svētās vietas Ohaio štatā, tai skaitā Kērtlandes templi, kur pravietis Džozefs Smits un citi vīzijā redzēja Dievu Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Pravietis Džozefs Smits redzēja, kādas izskatās debesis. Debesīs Debesu Tēvs caur Jēzu Kristu „izglābj visu Savu roku darbu” godības valstībā. Vienīgie izņēmumi ir tie, kuri apzināti „noliedz Dēlu pēc tam, kad Tēvs Viņu ir atklājis”.

Uzsākot Savu laicīgo kalpošanu, Jēzus paziņoja par Savu misiju — svētīt katru no mums ar visu to, ko mēs vēlamies saņemt, — visos laikos, katrā zemē un jebkādos apstākļos. Pēc tam, kad Jēzus tuksnesī bija gavējis 40 dienas, viņš iegāja sinagogā un lasīja: „Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, [dziedināt salauztas sirdis], pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā.”

Nabagi, dziļi nelaimīgie, cietumnieki, aklie, sāpju satriektie — tie visi esam mēs.

Jesajas grāmatā turpinās Mesijas cerības, atbrīvošanas un iedrošinājuma apsolījums: „Tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā.”

Tāpēc mēs izsaucamies: „Es priecājos lielā priekā par To Kungu, mana dvēsele ir līksma par manu Dievu! Jo Viņš mani ģērbj pestīšanas drēbēs un mani apsedz ar taisnības apsegu.”

Katrās Lieldienās mēs kā simbolisku kopumu svinam mūžības lielās dāvanas, ko saņemam caur Jēzu Kristu: Viņa īstenoto Izpirkšanu, Viņa (un mūsu apsolīto) burtisko Augšāmcelšanos, Viņa pēdējo dienu Baznīcas, kā arī priesterības atslēgu un pilnvaru Atjaunošanu, lai svētītu visus Dieva bērnus. Mēs priecājamies, tērpušies pestīšanas drēbēs un pestīšanas apmetnī. Mēs saucam: „Ozianna Dievam un Jēram!”

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”

Kaut mēs katrs Jēzus Kristus īstenotajā Izpirkšanā, Augšāmcelšanās realitātē un evaņģēlija Atjaunošanā rastu mieru, kļūtu līdzīgāki Viņam un sajustu piederību — visu to, kas ir nezūdoši īsts un priekpilns, laimi nesošs un mūžīgs, — par to es lūdzu Viņa, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.