Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana sniedz galīgo glābiņu

Jēzus Kristus Izpirkšana sniedz galīgo glābiņu pārbaudījumos, ar kuriem mēs saskaramies šajā dzīvē. Pagājušā gada beigās prezidents Rasels M. Nelsons man uzticēja iesvētīt Kasperas Vaiomingas templi. Tā bija dziļi emocionāla un garīga pieredze. Tā skaidri iezīmēja tempļu lomu Dieva bērnu glābšanā caur Glābēja īstenoto Izpirkšanu.

Kasperas Vaiomingas tempļa apgabala stabi ietver daļu no sauszemes takas, ko pēdējo dienu svēto pionieri izmantoja no 1847. līdz 1868. gadam. Gatavojoties tempļa iesvētīšanai, es no jauna izlasīju daļu no vēstures pierakstiem par taku gar Platas upi — netālu no Kasperas un tālāk līdz Soltleiksitijai. Šī taka bija ceļš simtiem tūkstošu rietumu emigrantu. Es galvenokārt koncentrējos uz vairāk nekā 60 000 pēdējo dienu svēto pionieru, kas ceļoja pa šo taku.

Lielākā daļa mūsu pionieru ieradās ar kravas ratiem, bet aptuveni 3000 cilvēku ceļu veica 10 rokas ratiņu grupās. Astoņas no šīm rokas ratiņu grupām veica monumentālo pārgājienu ar ievērojamiem panākumiem un nedaudziem nāves gadījumiem. Izņēmums bija 1856. gada Villija un Mārtina rokas ratiņu grupas.

Es pārskatīju Villija un Mārtina rokas ratiņu grupu aprakstus no brīža, kad sākās briesmīgie laikapstākļi. Es tuvāk iepazinos ar grūtībām, ar kurām viņi saskārās, šķērsojot Svītvoteras upi, Mārtina līci, Rokijridžas kalnu grēdu un Rokkrīkas ieplaku.

Starp vētrām, Albins Veselka

Pirms Kasperas tempļa iesvētīšanas es tajā nebiju bijis. Kad es iegāju foajē, manu uzmanību uzreiz piesaistīja oriģināla rokas ratiņu glezna ar nosaukumu Starp vētrām. Glezna acīmredzami nebija domāta, lai attēlotu notikušās traģēdijas. Skatoties uz to, es nodomāju: „Šī glezna ir patiesa; lielākā daļa rokas ratiņu pionieru nepiedzīvoja traģēdijas.” Es nevarēju atturēties no sajūtas, ka tas līdzinās dzīvei kopumā. Dažreiz mēs atrodamies starp vētrām, bet dažreiz starp mākoņiem un sauli.

Debesu portāls, Džims Vilkokss

Kad es pievērsos oriģinālajai gleznai uz otras sienas ar nosaukumu Debesu portāls, es sapratu, ka šī skaistā vasaras glezna, kurā bija attēlots tas, kas tika saukts par „Velna vārtiem”, ar mierīgo un dzidro Svītvoteras upi, kas plūst cauri, attēlo Tā Kunga radības skaistumu, nevis tikai izaicinājumus, ar kuriem pionieri saskārās briesmīgajā ziemas laikā.

Tad es paskatījos uz priekšu, aiz rekomendāciju galda, un ieraudzīju skaistu Glābēja gleznu. Tas uzreiz izraisīja neizmērojamas pateicības sajūtas. Pasaulē, kurā valda liels skaistums, ir arī milzīgi izaicinājumi. Kad mēs vēršamies pie Jēzus Kristus, pasaules Glābēja, Viņš mūs glābj no dzīves vētrām ar Savu īstenoto Izpirkšanu — saskaņā ar Tēva ieceri.

Atrašanās foajē man sniedza lielisku iespēju sagatavoties ieiet tempļa priekšrakstu telpās, kur saņemam paaugstināšanas priekšrakstus, noslēdzam svētās derības un pilnībā pieņemam un piedzīvojam Glābēja īstenotās Izpirkšanas svētības. Tēva laimes iecere ir balstīta uz glābšanu, ko nodrošina Glābējs caur Savu īstenoto Izpirkšanu.

Pionieru pieredze nodrošina pēdējo dienu svētajiem unikālu vēsturisko tradīciju un spēcīgu kolektīvi garīgo mantojumu. Dažiem šī migrācija bija gadiem ilga, jo viņi tika piespiedu kārtā padzīti gan no Misūri, gan no Navū. Citiem tā sākās pēc tam, kad prezidents Brigams Jangs paziņoja par rokas ratiņu plānu, kura mērķis bija padarīt emigrāciju pieejamāku. Rokas ratiņi izmaksāja daudz lētāk par kravas ratiem un vēršiem.

Kāds misionārs Anglijā, Millens Atvuds, teica, ka tad, kad tika paziņots par rokas ratiņu plānu, „tas izplatījās kā uguns sausā zālē, un nabaga svēto sirdis dauzījās aiz prieka un līksmības”. Daudzi bija „dienu pēc dienas un nakti pēc nakts lūguši un gavējuši, lai viņiem būtu tā privilēģija pievienoties saviem brāļiem un māsām [kalnos]”.

Lielākā daļa svēto — rokas ratiņu pārceļotāju — piedzīvoja grūtības, bet izvairījās no pārlieku smagiem notikumiem. Taču divas rokas ratiņu grupas — Villija un Mārtina — piedzīvoja badu, aukstumu un daudzus nāves gadījumus.

Lielākā daļa no šiem ceļotājiem 1856. gada maijā ar diviem kuģiem devās ceļā no Liverpūles Anglijā. Jūnijā un jūlijā viņi ieradās rokas ratiņu apgādes vietā Aiovas pilsētā. Neraugoties uz brīdinājumiem, abas grupas uz Soltleikas ieleju devās pārāk vēlu.

Prezidents Brigams Jangs pirmo reizi uzzināja par šo grupu bīstamo stāvokli 1856. gada 4. oktobrī. Nākamajā dienā viņš stāvēja svēto priekšā Soltleiksitijā un sacīja: „Daudzi mūsu brāļi un māsas ir līdzenumos ar ratiņiem, … un viņi ir jānogādā šeit; mums ir jāsūta viņiem palīdzība … pirms iestājusies ziema.”

Viņš lūdza bīskapiem sagādāt 60 mūļu pajūgu, 12 vai vairāk kravas ratu un 12 tonnas (10 886 kg) miltu un paziņoja: „Ejiet un atvediet tos ļaudis, kas tagad atrodas līdzenumos.”

Kopējais pionieru skaits Villija un Mārtina rokas ratiņu grupās bija aptuveni 1100. Aptuveni 200 no šiem dārgajiem svētajiem gāja bojā ceļā. Bez savlaicīgas glābšanas būtu gājuši bojā vēl daudzi citi.

Ziemas vētras sākās gandrīz divas nedēļas pēc tam, kad pirmie glābēji pameta Soltleiksitiju. Villija un Mārtina pioniergrupas stāstos aprakstītas postošas problēmas pēc vētru sākuma. Šajos stāstos aprakstīts arī liels prieks pēc glābēju ierašanās.

Mērija Hurena, aprakstot ierašanās ainu, sacīja: „Vīriešiem pa vaigiem ritēja asaras, un bērni no prieka dejoja. Tiklīdz cilvēki spēja savaldīt savas jūtas, viņi visi nometās ceļos sniegā un pateicās Dievam.”

Pēc divām dienām Villija grupai nācās pārvarēt visgrūtāko ceļa posmu, stindzinošā vētrā ejot pāri Rokijridžas kalnu grēdai. Pēdējie no viņiem nometni sasniedza tikai nākamajā rītā pulksten 5.00. Trīspadsmit cilvēki gāja bojā un tika apglabāti kopējā kapā.

7. novembrī Villija grupa jau tuvojās Sālsezera ielejai, bet tajā rītā bija vēl trīs bojāgājušie. Pēc divām dienām Villija grupa beidzot sasniedza Soltleiku, kur viņus brīnišķīgi sagaidīja un uzņēma svēto mājās.

Tajā pašā dienā Mārtina grupa joprojām bija 325 jūdžu (523 km) attālumā, turpinot ciest no aukstuma un pārtikas trūkuma. Dažas dienas pirms tam viņi bija šķērsojuši Svītvoteras upi, lai sasniegtu vietu, ko tagad sauc par Mārtina līci, kur viņi cerēja rast patvērumu no dabas stihijām. Viens no pionieriem teica: „Tas bija vissliktākais upes šķērsojums visā ekspedīcijā.” Daži no glābējiem — piemēram, mans vecvectēvs Deivids Patens Kimbals, kurš bija tikai 17 gadus vecs, kopā ar saviem gados jaunajiem draugiem „Džordžu V. Grantu, Alenu Hantingtonu, Stīvenu Teiloru un Īru Nebekeru, — vairākas stundas pavadīja aukstajā ūdenī”, varonīgi palīdzot komandas dalībniekiem šķērsot Svītvoteras upi.

Lai gan šim notikumam ir pievērsta liela uzmanība, vairāk uzzinot par glābējiem, es sapratu, ka viņi visi sekoja pravietim un viņiem bija izšķiroša loma, glābjot grūtā stāvoklī nonākušos svētos. Visi glābēji rīkojās varonīgi, tāpat kā arī emigranti.

Pētot viņu stāstu, es cildinu vērtīgās attiecības un emigrantu ilglaicīgo mūžības redzējumu. Džons un Marija Linfordi un viņu trīs dēli bija Villija grupas dalībnieki. Džons nomira dažas stundas pirms pirmo glābēju ierašanās. Viņš bija teicis Marijai, ka priecājas, ka viņi bija devušies ceļā. „Es nenodzīvošu tik ilgi, lai sasniegtu Sālsezeru,” viņš teica, „bet tu un zēni gan, taču es nenožēloju neko no tā, kas mums bija jāpiedzīvo, ja vien mūsu zēni var uzaugt un audzināt savas ģimenes Ciānā.”

Prezidents Džeimss E. Fausts sniedza šādu brīnišķīgu kopsavilkumu: „Rokas ratiņu pionieru varonīgajos centienos mēs uzzinām dižu patiesību. Visiem ir jāiet cauri kausētāja ugunij, un tas, kas mūsu dzīvē ir nenozīmīgs un mazsvarīgs, var izkust kā izdedži un padarīt mūsu ticību spožu, nesabojātu un stipru. Šķiet, ka ikvienam, arī tiem, kas dedzīgi cenšas rīkoties pareizi un būt uzticīgi, ir pilns mērs ciešanu, bēdu un bieži vien arī sirdssāpju. Taču tā ir daļa no attīrīšanās, lai iepazītu Dievu.”

Ar Savu īstenoto Izpirkšanu un Augšāmcelšanos, kam ir viszīmīgākā ietekme uz visu mūžību, Glābējs sarāva „nāves važas, izcīnot uzvaru pār nāvi” ikvienam. Par tiem, kas ir nožēlojuši grēkus, Viņš ir „uzņēmies uz Sevis viņu nekrietnības un viņu pārkāpumus, atpestījis viņus un apmierinājis taisnības prasības”.

Bez Izpirkšanas mēs nevaram izglābties no grēka un nāves. Lai gan grēkam var būt nozīmīga loma mūsu pārbaudījumos, dzīves nelaimes sarežģī arī kļūdas, slikti lēmumi, citu ļaunās darbības un daudzas lietas, kas ir ārpus mūsu kontroles.

Sludini Manu evaņģēliju ir mācīts: „Ja mēs paļaujamies uz Jēzu Kristu un Viņa īstenoto Izpirkšanu, Viņš var palīdzēt mums pārciest mūsu pārbaudījumus, slimības un sāpes. Mūsu sirdis var tikt piepildītas ar prieku un mieru, un mēs varam rast mierinājumu. Jēzus Kristus veiktā Izpirkšana var labot visas dzīves netaisnības.”

Šajā Lieldienu laikā mūsu uzmanības centrā ir Glābējs un Viņa īstenotās Izpirkšanas upuris. Izpirkšana sniedz cerību un gaismu laikā, kas daudziem šķiet tumšs un drūms. Prezidents Gordons B. Hinklijs paziņoja: „Kad aplūkojam visu vēsturi, … nav nekā … tik brīnišķīga, tik majestātiska, tik lieliska, kā šī žēlastīgā rīcība.”

Es dalos ar trim ieteikumiem, kas, manuprāt, ir īpaši svarīgi mūsdienās.

Pirmkārt, nenovērtējiet par zemu to, cik svarīgi ir darīt visu, ko varam, lai palīdzētu citiem fiziskās un īpaši garīgās grūtībās.

Otrkārt, ar pateicību pieņemiet Glābēja īstenoto Izpirkšanu. Mums visiem ir jācenšas izrādīt prieku un laimi pat tad, kad saskaramies ar dzīves izaicinājumiem. Mūsu mērķim vajadzētu būt dzīvot optimistiski un dzīvot „saulainajā ielas pusē”. Es esmu novērojis, ka mana dārgā dzīvesbiedre Marija to dara visu savu dzīvi. Esmu novērtējis viņas dzirkstošo, uzmundrinošo attieksmi pat tad, kad gadu gaitā esam saskārušies ar problēmām.

Mans trešais padoms ir veltīt laiku, lai uzticīgi apcerētu Glābēja īstenoto Izpirkšanu. Ir daudz veidu, kā to darīt mūsu personīgajā reliģiskajā dzīvē. Tomēr Svētā Vakarēdiena sanāksmes apmeklēšana un Svētā Vakarēdiena pieņemšana ir īpaši nozīmīga.

Tikpat svarīgi ir regulāri apmeklēt templi, ja tas ir iespējams. Templis nodrošina pastāvīgu piemiņu par Glābēja Izpirkšanu un to, kas tajā tika īstenots. Un, kas ir vēl svarīgāk, tempļa apmeklēšana ļauj mums nodrošināt garīgo glābšanu mūsu mirušajiem tuviniekiem un tālākiem senčiem.

Prezidents Rasels M. Nelsons mūsu pēdējā konferencē uzsvēra šo principu un piebilda: „[Tempļa] svētības … palīdz sagatavot cilvēkus, kuri palīdzēs sagatavot pasauli Tā Kunga Otrajai atnākšanai!”

Mēs nekad nedrīkstam aizmirst iepriekšējo paaudžu upurus un piemērus, bet mūsu slavinājumiem, atzinībai un pielūgsmei ir jābūt vērstai uz pasaules Glābēju un Viņa izpirkuma upuri. Es apliecinu, ka Tēva laimes ieceres atslēga ir mūsu Glābēja Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana. Viņš dzīvo un vada Savu Baznīcu. Jēzus Kristus Izpirkšana sniedz galīgo glābiņu pārbaudījumos, ar kuriem mēs saskaramies šajā dzīvē. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.