Uzticīgi mūsu vecāku lolotajai ticībai

Apmeklējot Našvilas Tenesī templi, lai veiktu tempļa apskati, man bija tā privilēģija — šī uzdevuma ietvaros izstaigāt šo skaisto Tā Kunga namu. Mani īpaši iespaidoja Marijas Vanlasas glezna ar nosaukumu Carry On (Turpini iesākto), kas atrodas pie sienas matronas kabinetā.

Lūk, stāsts par gleznas tapšanu:

„1862. gadā Misūri štatā 14 gadus vecā Marija Vanlasa apsolīja savai mirstošajai pamātei, ka viņa parūpēsies par to, lai viņas tēvs invalīds [un viņas četri daudz jaunākie brāļi un māsas] tiktu līdz Lielā Sālsezera ielejai. … Marija vadīja vēršus un slaucamas govis, kas vilka ratus, kuros gulēja viņas tēvs, un viņa rūpējās par saviem … brāļiem un māsām. Pēc katras ceļā pavadītās dienas viņa gādāja par ģimeni, meklējot ēdamus augus, ziedus un ogas. Viņas vienīgais kompass bija saņemtais norādījums — turpināt ceļu uz rietumiem, līdz mākoņi kļūst par kalniem.

Jūtas ieleju viņi sasniedza septembrī, jo visu pavasari un vasaru bija pavadījuši ceļā. Viņas tēvs nomira neilgi pēc tam, kad ģimene bija apmetusies Jūtas apgabalā, kur Marija vēlāk apprecējās un izveidoja savu ģimeni.”

Šis ir pārsteidzošs stāsts par 14 gadus vecas jaunietes ticību un spēku, kas šodien var palīdzēt ikvienam no mums „vienkārši turpināt iesākto”.

„Vienkārši turpiniet iesākto” jeb, brīvi tulkots manā dzimtajā holandiešu valodā, — Gewoon Doorgaan ir arī manas mammas un tēta sauklis visa mūža garumā.

Mani vecāki un sievas ģimene ir mūsu ģimenes pionieri. Viņi ir šķērsojuši savus „līdzenumus”, tāpat kā visi tie, kas katru dienu ienāk Baznīcā, Tā Kunga ganāmpulkā. Viņu stāstiem ir maz sakara ar vēršiem un ratiem, taču tiem ir tāda pati ietekme uz nākamajām paaudzēm.

Viņi pieņēma evaņģēliju un tika kristīti jaunībā. Abiem maniem vecākiem bija grūta bērnība. Mans tēvs uzauga Javas salā, Indonēzijā. Otrā pasaules kara laikā viņš piespiedu kārtā tika šķirts no ģimenes un internēts koncentrācijas nometnē, kur jau agrā vecumā izcieta neizsakāmas grūtības.

Mana māte uzauga nelabvēlīgā ģimenē un cieta badu un Otrā pasaules kara grūtības. Reizēm viņai pat nācās ēst tulpju sīpolus. Viņas tēva rīcības un tādējādi piedzīvotās vecāku šķiršanās dēļ viņai dažkārt bija grūti uztvert Debesu Tēvu kā mīlošu Tēvu.

Mani vecāki iepazinās kādā Baznīcas pasākumā un drīz pēc tam nolēma apprecēties un noslēgt laulību Bernes templī, Šveicē. Gaidot dzelzceļa stacijā, iztērējuši ceļojumam uz templi savus pēdējos, trūcīgos ietaupījumus, viņi prātoja, kā iztiks, bet bija pārliecināti, ka viss izdosies. Un tā arī notika!

Viņi sāka veidot savu ģimeni ļoti pieticīgā vienistabas bēniņu dzīvoklī, pašā Amsterdamas centrā. Vairākus gadus mazgājot drēbes ar rokām, viņi beidzot bija sakrājuši pietiekami daudz naudas, lai iegādātos veļasmašīnu. Īsi pirms pirkuma veikšanas viņus apciemoja bīskaps, lūdzot ziedot līdzekļus sapulču nama celtniecībai Amsterdamā. Viņi nolēma atdot visu, ko bija ietaupījuši veļasmašīnai, un turpināja mazgāt veļu ar rokām.

Kā ģimene — mēs piedzīvojām dažas grūtības, tāpat kā jebkura cita ģimene. Tās ir tikai stiprinājušas mūs un padziļinājušas mūsu ticību Kungam Jēzum Kristum, gluži kā tad, kad Alma dalījās savā stāstā ar dēlu Helamanu, kurā viņš teica, ka ir ticis „atbalstīts visādos pārdzīvojumos un grūtībās”, jo viņš bija paļāvies uz Kungu Jēzu Kristu.

Kā divi cilvēki, kuri jaunībā piedzīvoja tik daudz pārbaudījumu, kļuva par vislabākajiem vecākiem, kādus es jebkad varētu vēlēties? Atbilde ir vienkārša: viņi pilnībā pieņēma evaņģēliju un dzīvo saskaņā ar savām derībām līdz pat šai dienai!

Pēc vairāk nekā 65 laulībā nodzīvotiem gadiem, februārī, nomira mana māte, kura sirga ar Alcheimera slimību. Mans tēvs, būdams 92 gadus vecs un joprojām dzīvodams mājās, apciemoja viņu tik bieži, cik vien varēja, līdz viņa nomira. Pirms kāda laika viņš maniem jaunākajiem brāļiem un māsām minēja, ka briesmīgie pārdzīvojumi Otrā pasaules kara nometnē, Indonēzijā, bija sagatavojuši viņu ilgus gadus pacietīgi rūpēties par sievu, kad viņa saslima ar šo briesmīgo slimību, kā arī liktenīgajai dienai, kad viņam nācās uzticēt viņas galveno aprūpi citiem, tādējādi vairs nespējot būt viņai līdzās. Viņu devīze ir bijusi un joprojām ir „vienkārši turpini iesākto” — ar pilnīgu cerību Kristū — tikt augšāmceltam pēdējā dienā un dzīvot kopā ar Viņu godībā mūžīgi.

Viņu ticība un liecības ir dzinējspēks nākamajām paaudzēm.

Ciematā, kur uzauga mana sieva, viņas vecāki, kas bija labi baznīcas ļaudis, pieņēma evaņģēliju kā jauns laulāts pāris, un mana sieva bija viņu tobrīd divus gadus vecā meita un vienīgais bērns. Viņu lēmums kļūt par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem ļoti ietekmēja viņu dzīvi, jo ciema iedzīvotāji un viņu ģimenes no viņiem izvairījās. Pagāja daudzi gadi, mīļas vēstules ģimenes locekļiem un kalpošana sabiedrībai, līdz viņi beidzot tika pieņemti.

Reiz, kad mans sievastēvs kalpoja par bīskapu, viņu par kaut ko nepatiesi apsūdzēja, un viņš tika nekavējoties atbrīvots. Mana sievasmāte bija tik ļoti sāpināta, ka jautāja savam vīram, vai viņiem jāturpina iet uz baznīcu. Viņš atbildēja, ka viņi, protams, turpinās iet uz baznīcu, jo šī nav cilvēku baznīca, bet gan Jēzus Kristus Baznīca.

Pagāja zināms laiks, līdz patiesība nāca gaismā un tika izteikta atvainošanās. Tas, kas varēja kļūt par viņu lūzuma punktu, tikai vairoja viņu spēku un pārliecību.

Kāpēc daži no mums par pašsaprotamu uzskata mūsu vecāku ticību un liecības, kuri visās grūtībās ir palikuši uzticīgi? Vai mēs domājam, ka viņiem nav skaidras izpratnes par lietām? Viņi netika un netiek maldināti! Viņiem vienkārši ir bijis pārāk daudz Gara iedvesmotu pieredžu, un viņi var teikt līdz ar pravieti Džozefu: „Es to zināju, … un es to nevarēju noliegt.”

Vai jums patīk dziesma par Helamana kareivjiem, kas atrodama Bērnu dziesmu grāmatā?

Pat tad, ja tas tā nav, kā to bērnībā piedzīvoja mana māte, jūs varat kļūt par vienu no tiem „krietnajiem vecākiem, kas mīl To Kungu”, un rādīt taisnīgu piemēru citiem.

Vai, dziedot šo dziesmu, mēs jūtam, ka tā ir absolūta patiesība? Vai jūs jūtat, ka esat „kā Helamana kareivji” un ka jūs „drīz misijā … dosieties, pasaulei patiesību nest”? Es to esmu izjutis daudzos gadījumos, dziedot šo dziesmu vairākās „Jauniešu spēkam” un citās jauniešu sanāksmēs.

Ko mēs jūtam, dziedot dziesmu „Uzticīgi ticībai”?

Jaunā paaudze, lai kur un kādā situācijā jūs atrastos, lūdzu, mācieties un saņemiet spēku no to cilvēku ticības un liecībām, kas dzīvoja pirms jums. Tas palīdzēs jums saprast, ka, lai iegūtu vai stiprinātu liecību, būs jānes upuri un ka „debesu svētības … upuris atnes”.

Domājot par upuri, kas patiesi svētīs jūsu dzīvi, lūdzu, padomājiet un lūdzieties par mūsu mīļotā pravieša, prezidenta Rasela M. Nelsona aicinājumu, kad viņš aicināja „katru cienīgu, spējīgu jaunieti sagatavoties misijai un kalpot tajā. Pēdējo dienu svēto jaunajiem vīriešiem kalpošana misijā ir priesterības pienākums. …

Jaunās un spējīgās māsas, misija ir varena iespēja, taču tā nav obligāta.”

Jūs varētu aicināt par kalpošanas vai mācīšanas misionāru. Abas šīs kalpošanas izpausmes palīdz sasniegt vienu un to pašu mērķi — vest dvēseles pie Kristus, — katra savā unikālajā un spēcīgajā veidā.

Abos kalpošanas veidos jūs parādīsiet Tam Kungam, ka mīlat Viņu un vēlaties Viņu labāk iepazīt. Atcerieties, „jo kā lai cilvēks pazīst kungu, kam viņš nav kalpojis un kas ir viņam svešs, un ir tālu no viņa sirds domām un vēlmēm”?

Ikvienam no mums, neatkarīgi no tā, vai esam evaņģēlija pirmā vai piektā paaudze, būtu jāuzdod sev jautājums: „Kādus stāstus par ticību, spēku un celestiālajām saistībām es nodošu nākamajai paaudzei?”

Turpināsim visi censties labāk iepazīt mūsu Glābēju Jēzu Kristu un padarīt Viņu par mūsu dzīves centru. Viņš ir klints, uz kuras mums jāceļ savs pamats, lai grūtos brīžos mēs spētu stingri noturēties.

Būsim „tai ticībai, kura vecākiem dārga ir, tai patiesībai, kuras dēļ bij’ tik daudziem mirt, no visas sirds un dvēseles … uzticīgi mēs”! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.