Nenocietiniet savu sirdi

Jēzus Kristus evaņģēlija atjaunošana iesākās, kad, atbildot uz pazemīgu lūgšanu, Dievs Tēvs un Viņa mīļotais Dēls parādījās jaunietim Džozefam Smitam. Būdams Atjaunošanas pravietis, Džozefs Smits ar Dieva dāvanu un spēku pārtulkoja senu pierakstu. „Tas ir pieraksts par Dieva darbiem ar Amerikas senajiem iedzīvotājiem un ietver mūžīgā evaņģēlija pilnību.”

Bērnībā lasot Mormona Grāmatu, es bieži brīnījos — kāpēc Lamans un Lemuēls neticēja viņiem mācītajām patiesībām pat tad, kad viņiem parādījās Tā Kunga eņģelis un tieši uzrunāja viņus. Kāpēc Lamans un Lemuēls nevarēja būt pazemīgāki un paklausīgāki, ievērojot sava tēva Lehija un jaunākā brāļa Nefija mācības?

Vienu atbildi uz šo jautājumu es atradu 1. Nefija grāmatā, kurā teikts, ka Nefijs bija „noskumis viņu cietsirdības dēļ”. Nefijs jautāja vecākajiem brāļiem: „Kā tas ir, ka jūs esat tik cieti savās sirdīs, un tik akli savā prātā?”

Ko nozīmē — nocietināt sirdi?

Mormona Grāmatā korejiešu valodā vārds „cietsirdība” tiek tulkots kā 완악 (Van-Āk: 頑惡). Šajā frāzē lietotā ķīniešu valodas rakstzīme „Van” (頑) nozīmē „stūrgalvīgs” un „Āk” (惡) — „ļauns”. Kad mēs nocietinām savu sirdi, mēs kļūstam „akli“ un nekas labs nevar caurstrāvot mūsu sirdi vai prātu. Mēs kļūstam stūrgalvīgi un sākam vairāk pievērsties pasaulīgām iegribām, nocietinot savu sirdi Dieva priekšā. Mēs izvēlamies aprobežoties tikai ar savām domām, nepieņemot citu cilvēku viedokli un norādījumus. Mēs izvēlamies atvērt savu sirdi pasaules lietām un pretinieka ietekmei, nevis Dievam. Kad mūsu sirds ir nocietināta, mēs neļaujamies Svētā Gara ietekmei. Mēs „lēni atcer[amies] To Kungu” un ar laiku kļūstam „nejūtīgi” pret Viņa vārdiem.

Alma mācīja Amonihas ļaudīm, ka daži „atraidī[s] Dieva Garu viņu cietsirdības un prāta akluma dēļ”. Viņš arī mācīja, ka „tie, kas nocietina savu sirdi, tiem tiek dota mazāka vārda daļa, līdz viņi neko nezina par Viņa noslēpumiem”. Galu galā Gars sāks viņus pamest, un Tas Kungs „[paņems] Savu vārdu prom no tiem”, kas nocietinājuši savu sirdi, tāpat kā no Lamana un Lemuēla. Tā kā Lamans un Lemuēls pastāvīgi nocietināja savas sirdis, pretojās Svētā Gara ietekmei un izvēlējās nepieņemt sava tēva un Nefija vārdus un mācības, viņi galu galā noraidīja Dieva mūžīgās patiesības.

Pretēji Lamanam un Lemuēlam — Nefijs pastāvīgi pazemojās, meklējot Tā Kunga Gara vadību. Savukārt Tas Kungs mīkstināja Nefija sirdi. Nefijs dalījās: „Es piesaucu To Kungu, un redzi, Viņš piemeklēja mani un mīkstināja manu sirdi, tā ka es noticēju visiem vārdiem, kurus bija runājis mans tēvs.” Tas Kungs palīdzēja Nefijam pieņemt, saprast un ticēt visiem Dieva noslēpumiem un Viņa vārdiem. Nefijam bija iespēja pieredzēt pastāvīgu Svētā Gara klātbūtni.

Ko mēs varam darīt, lai nenocietinātu savu sirdi?

Pirmkārt, mēs varam nožēlot grēkus katru dienu.

Mūsu Glābējs mācīja: „Kas nožēlo grēkus un nāk pie Manis kā mazs bērns, to Es pieņemšu.” Mūsu mīļotais pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, mācīja:

„Grēku nožēlošana ir atslēga uz pilnveidi. Šķīsta ticība palīdz mums virzīties uz priekšu pa derību ceļu.

Lūdzu, nebaidieties no grēku nožēlošanas un neatlieciet to! Sātans jūsmo brīžos, kad jūs jūtaties nožēlojami. … Sāciet jau šodien baudīt to prieku, ko nes miesīgā cilvēka atmešana. Glābējs mīl mūs vienmēr, bet it īpaši tad, kad mēs nožēlojam grēkus.”

Piedzīvojot prieku, kas rodams, kad mūsu sirds tiek mīkstināta un mēs tuvojamies Tam Kungam, mēs kļūstam „kā bērn[i] — pakļāvīg[i], lēnprātīg[i], pazemīg[i], pacietīg[i], piln[i] mīlestības, vēlēdamies pakļauties visam, ko Tas Kungs uzskatīs par vajadzīgu uzlikt viņ[iem], patiesi kā bērn[i] pakļaujas savam tēvam”.

Otrkārt, mēs varam kļūt pazemīgāki.

Ikdienišķa grēku nožēlošana vairos mūsu sirdī pazemību. Mēs tiecamies kļūt pazemīgi Tā Kunga priekšā — kā mazi bērni, kas paklausa tēvam. Tad Svētais Gars vienmēr būs ar mums, un mūsu sirds tiks mīkstināta.

Es un mana sieva Sjū pēdējo četru gadu laikā esam iepazinuši kādu brīnišķīgu pāri. Kad mēs ar viņiem iepazināmies, vīrs bija jaunpievērsts Baznīcas loceklis, un viņa sieva tikās ar misionāriem, lai mācītos par evaņģēliju. Daudzi misionāri tikās ar viņu, lai palīdzētu viņai nākt pie Kristus. Mēs jutām, ka viņai ir spēcīga liecība par evaņģēliju un viņa zina, ka Baznīca ir patiesa. Mūsu apmeklējumu laikā viņa bieži juta Svētā Gara klātbūtni un aktīvi piedalījās visās mūsu tikšanās reizēs. Viņai patika sadraudzība ar brīnišķīgajiem bīskapijas locekļiem. Tomēr viņai bija grūti uzdrošināties ieiet kristību ūdeņos. Kādu dienu viņa lasīja Moronija 7:43–44, kur teikts:

„Un vēl, lūk, es saku jums, ka viņam nevar būt ticība un cerība, kamēr viņš nebūs lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.

Ja nē, [tava] ticība un cerība ir veltas, jo neviens nav pieņemams Dieva priekšā, kā vien lēnprātīgie un sirdī pazemīgie.”

Pēc šo pantu izlasīšanas viņa saprata, kas viņai jādara. Viņa domāja, ka ir sapratusi, ko nozīmē būt lēnprātīgai un pazemīgai. Taču viņas izpratne nebija pietiekama, lai viņai būtu ticība un cerība paklausīt Dieva baušļiem. Viņai bija jāatsakās no savas stūrgalvības un pašas gudrības. Viņa kļuva pazemīgāka, sirsnīgi nožēlojot grēkus. Viņa sāka izprast pazemību no Dieva skatījuma. Viņa paļāvās uz Debesu Tēvu un lūdza mīkstināt viņas sirdi. Pateicoties šīm lūgšanām, viņa sajuta Garu liecinām, ka Debesu Tēvs vēlas, lai viņa tiktu kristīta.

Gan vīrs, gan sieva dalījās: jo vairāk viņi pazemojās, jo vairāk spēja saprast Dieva vārdus, un viņu sirdis tika mīkstinātas, lai sekotu mūsu Kunga Jēzus Kristus mācībai.

Treškārt, mēs varam paļauties uz mūsu Glābēju.

Nefijs bija lielisks piemērs tam, kā ļaut savai sirdij tapt mīkstinātai, uzticoties Tam Kungam. Viņš mācīja: „Ak Kungs, es esmu paļāvies uz Tevi, un es paļaušos uz Tevi mūžīgi. Es nepaļaušos uz miesīgu roku.” Līdzīgi Tas Kungs teica pravietim Džozefam Smitam dotajā atklāsmē: „Uzticies tam Garam, kas vada darīt labu — jā, rīkoties taisnīgi, staigāt pazemīgi.” Kad mēs uzticamies Tam Kungam un paļaujamies uz Viņu, Viņš mīkstina mūsu sirdi un mēs saņemam atbalstu savos pārbaudījumos, grūtībās un ciešanās.

Ja mēs no visas sirds nožēlosim grēkus, būsim pazemīgi, uzticēsimies un paļaujausimies uz To Kungu, mūsu sirds tiks mīkstināta. Tad Viņš izlies Savu Garu un atklās mums debesu noslēpumus. Mēs ticēsim visiem vārdiem, ko Viņš ir mācījis, un mūsu izpratne pieaugs.

Mūsu Glābējs Jēzus Kristus bija izcilākais lēnprātības piemērs. 2. Nefija 31:7 mēs lasām: „Bet, neskatoties uz to, ka Viņš bija svēts, Viņš parādīja cilvēku bērniem, ka miesā Viņš pazemojas Tēva priekšā un liecina Tēvam, ka Viņš būs Viņam paklausīgs, turot Viņa pavēles.” Lai gan Viņš bija svēts un pilnīgs, Viņš pauda pazemību Tēva priekšā un bija Viņam paklausīgs, topot kristīts.

Savas mirstīgās dzīves beigās Jēzus Kristus pakļāva Savu gribu Tēvam, baudot no rūgtā biķera. Šīs ciešanas lika Viņam „trīcēt aiz sāpēm un asiņot katrā porā, un ciest gan miesā, gan garā”. Glābējs vaicāja, vai Viņš „varētu nedzert to rūgto biķeri un izvairīties”. „Tomēr,” Viņš paziņoja, „gods lai ir Tēvam, un [Viņš] baudīj[a] to un pabeidz[a] Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem.”

Brāļi un māsas, mums ir dota izvēles brīvība. Mēs varam izvēlēties nocietināt savu sirdi vai arī mīkstināt to. Savā ikdienas dzīvē mēs varam izvēlēties darīt to, kas aicina Tā Kunga Garu ienākt un mājot mūsu sirdī. Es zinu, ka, veicot šīs izvēlēs, mēs varam gūt mieru un prieku.

Sekosim mūsu Glābēja Jēzus Kristus piemēram, kurš pildīja Tēva gribu. Tā darot, Tas Kungs mums apsola: „Jo, lūk, es sapulcināšu viņus kopā, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, ja viņi nenocietinās savas sirdis.” Jēzus Kristus Vārdā, āmen.