Piedalieties, lai sagatavotos Kristus atgriešanās dienai

Šī brīža varenībā, Dieva valstībai paplašinoties un tempļiem esot visā pasaulē, pieaug vajadzība pēc dvēselēm, kuras vēlas iesaistīties Dieva darbā. Nesavtīga kalpošana ir Kristus māceklības būtība. Taču kalpošana reti kad ir ērta. Tāpēc es apbrīnoju jūs, mācekļus, kā arī mūsu dārgos misionārus, kas ievēro derības un atliek malā savas vēlmes un izaicinājumus, lai pašaizliedzīgi kalpotu Dievam un tādējādi — Viņa bērniem. Dievs „priecājas pagodināt [jūs par kalpošanu Viņam] taisnībā”. Viņš apsola: „Liela būs [jūsu] alga un mūžīga būs [jūsu] slava.” Kad mēs sakām „jā” kalpošanai, mēs sakām „jā” Jēzum Kristum. Un, kad mēs sakām „jā” Jēzum Kristum, mēs sakām „jā” vispārpilnīgākajai dzīvei, kāda vien iespējama.

Es šo mācībstundu apguvu, strādājot un studējot ķīmisko tehnoloģiju koledžā. Mani palūdza būt par aktivitāšu plānotāju neprecēto bīskapijā. Šis aicinājums man bija kā murgs. Tomēr es piekritu, un sākumā tas bija grūti. Tad vienā pasākumā kādu skaistu meiteni aizrāva tas, kā es pasniedzu saldējumu. Viņa atgriezās trīs reizes cerībā pievērst manu uzmanību. Mēs iemīlējāmies, un jau pēc divām nedēļām viņa izteica man bildinājumu. Nu, iespējams, tas nebija gluži tik ātri, un es biju tas, kurš izteica bildinājumu, bet patiesībā man ir bail iedomāties, ka es būtu palaidis garām Heidiju, ja šim aicinājumam būtu pateicis „nē”.

Mēs iesaistāmies Dieva darbā nevis tāpēc, ka mēs esam vajadzīgi Dievam, bet gan tāpēc, ka mums ir vajadzīgs Dievs un Viņa varenās svētības. Viņš apsola: „Jo lūk, Es svētīšu visus tos, kas strādā Manā vīna dārzā, ar varenu svētību.” Ļaujiet man dalīties trīs principos, kas māca, kā mūsu dalība Dieva darbā svētī mūs un palīdz mums sagatavoties satikt Glābēju.

Pirmkārt, piedaloties mēs virzāmies uz „savas radīšanas mērķi”.

Par šo modeli mēs uzzinām no stāsta par Radīšanu. Pēc katras darba dienas Dievs atzina, ka paveiktais ir labs. Viņš nesacīja, ka darbs ir pabeigts vai arī ka tas ir pilnīgs. Taču Viņš teica, ka katru dienu ir vērojams progress un Dieva skatījumā tas ir labi!

Aicinājumi nenosaka vai neapstiprina personas vērtību vai cienīgumu. Drīzāk, strādājot kopā ar Dievu — lai ko Viņš arī prasītu mums paveikt —, mēs izaugam līdz mūsu radīšanas mērķim.

Dievs priecājas par mūsu panākumiem, un arī mums vajadzētu priecāties, pat ja mums vēl ir daudz darāmā. Dažkārt mums var pietrūkt spēka vai līdzekļu, lai kalpotu kādā aicinājumā. Tomēr mēs varam iesaistīties šajā darbā un aizsargāt savas liecības, izmantojot tādus jēgpilnus veidus kā lūgšanu un Svēto Rakstu studēšanu. Mūsu mīlošais Debesu Tēvs mūs nenosoda, ja mēs vēlamies, bet nespējam kalpot.

Otrkārt, kalpošana pārveido mūsu mājas un draudzes par svētām vietām, kur mēs varam vingrināties dzīvot saskaņā ar derībām.

Piemēram, mūsu derība — vienmēr atcerēties Kristu — tiek noslēgta individuāli, bet tā tiek īstenota, kad mēs kalpojam citiem. Aicinājumi dāvā mums iespējas nest citam cita nastas un tā piepildīt Kristus likumu. Kad mēs kalpojam tāpēc, ka mīlam Dievu un vēlamies dzīvot saskaņā ar savām derībām, kalpošana, kas šķiet grūta un nogurdinoša, kļūst priekpilna un pārveidojoša.

Priekšraksti mūs neglābj tāpēc, ka tie izpilda kāda debesu saraksta punktus. Drīzāk, kad mēs dzīvojam saskaņā ar derībām, kas saistītas ar šiem priekšrakstiem, mēs kļūstam par tādiem cilvēkiem, kuri vēlas būt Dieva klātbūtnē. Šī izpratne palīdz pārvarēt vilcināšanos kalpot vai izvēli nekalpot. Mūsu gatavošanās satikt Jēzu Kristu paātrinās, kad mēs pārstājam jautāt, ko Dievs atļaus, un sākam jautāt, ko Dievs vēlētos.

Treškārt, iesaistīšanās Dieva darbā palīdz mums saņemt Dieva žēlastības dāvanu un sajust lielāku Viņa mīlestību.

Mēs nesaņemam finansiālu atlīdzību par kalpošanu. Tā vietā Svētie Raksti māca, ka „par savām pūlēm [mēs saņemsim] Dieva labvēlību, lai [mēs] varētu kļūt stipri Garā, esot ar zināšanām par Dievu, [un] varētu mācīt ar Dieva spēku un pilnvarām”. Tas ir ļoti izdevīgs darījums!

Pateicoties Dieva žēlastībai, mūsu spēja vai nespēja nespēlē izšķirošu lomu aicinājuma izteikšanai vai pieņemšanai. Lai piedalītos Dieva darbā, Dievs no mums negaida ne pilnīgu sniegumu, ne izcilu talantu. Ja tas tā nebūtu, tad ķēniņiene Estere nebūtu izglābusi savu tautu, Pēteris nebūtu vadījis agrīno Baznīcu un Džozefs Smits nebūtu bijis Atjaunošanas pravietis.

Kad mēs rīkojamies ticībā, lai paveiktu kaut ko, kas pārsniedz mūsu spējas, atklājas mūsu vājums. Tas nekad nav ērti, taču ir nepieciešams „zināt, ka tas ir pateicoties [Dieva] labvēlībai, … ka mums ir spēks darīt šīs lietas”.

Iesaistoties Dieva darbā, mums daudzkārt nāksies pakrist. Bet mūsu centienos Jēzus Kristus mūs noķer. Viņš pamazām mūs paceļ, lai piedzīvotu glābšanu no neveiksmēm un bailēm un no sajūtas, ka mēs nekad nebūsim pietiekami labi. Kad mēs veltām savas niecīgās, bet labākās pūles, Dievs tās pavairo. Kad mēs uzupurējamies Jēzus Kristus labā, Viņš iesvēta mūs. Tas ir Dieva žēlastības pārveidojošais spēks. Kalpojot mēs pieaugam žēlastībā, līdz esam sagatavojušies, lai „tiktu Tēva pacelti, lai stātos [Jēzus Kristus] priekšā”.

Es nezinu visu, ko Glābējs man jautās, kad es stāvēšu Viņa priekšā, bet, iespējams, viens no jautājumiem būs: „Ko tu atvedi sev līdzi?” Aicinājumi ir svētas dāvanas no mīlošā Debesu Tēva, lai palīdzētu vest citus sev līdzi pie Jēzus Kristus. Tādēļ es aicinu vadītājus un ikvienu no mums apzinātāk meklēt tos, kuriem nav aicinājuma. Mudiniet un palīdziet viņiem iesaistīties Dieva darbā, lai palīdzētu viņiem sagatavoties Kristus atnākšanai.

Džons nebija aktīvi iesaistījies Baznīcas dzīvē, kad viņu apmeklēja bīskaps un teica, ka Tas Kungs viņam ir sagatavojis darbu. Viņš aicināja Džonu atmest smēķēšanu. Lai gan Džons to vairākkārt bija mēģinājis, šoreiz viņš juta, ka viņam palīdz kāds nepieredzēts spēks.

Pēc trim nedēļām pie Džona ieradās staba prezidents. Viņš aicināja Džonu kalpot bīskapībā. Džons jutās satriekts. Viņš pastāstīja staba prezidentam, ka tikko bija atmetis smēķēšanu. Ja tas nozīmēja, ka viņam būs jāatsakās no tradīcijas — svētdienās apmeklēt profesionālā amerikāņu futbola spēles, tad tas ir pārāk daudz prasīts. Staba prezidenta iedvesmotā atbilde bija vienkārša: „Džon, ne es tevi lūdzu, bet Tas Kungs.”

Uz to Džons atbildēja: „Ja tas tā ir, tad es kalpošu.”

Džons man pastāstīja, ka šie upuri, lai kalpotu, bija garīgie pagrieziena punkti viņam un viņa ģimenei.

Es prātoju, vai mūs neietekmē kāda aklā zona, kad mēs neizsakām aicinājumus cilvēkiem, kuri mūsu mirstīgajam skatam šķiet maz ticami vai necienīgi. Vai varbūt mums vairāk rūp izpildījuma kultūra, nevis progresēšanas doktrīna, kad neievērojam, kā Glābējs vairo spējas maz ticamajos un sevi nepierādījušajos, dodot viņiem iespējas kalpot.

Elders Deivids A. Bednārs māca, cik svarīgs ir Svētajos Rakstos dotais pilnvarojums — „ļaut katrai [sievietei un] vīrietim mācīties savu pienākumu un darboties”. Vai mēs to darām? Kad vadītāji un vecāki ļauj citiem mācīties un rīkoties pašiem, viņi uzplaukst un attīstās. Lai gan vieglākais ceļš varētu būt — dot uzticīgajiem locekļiem otru aicinājumu, daudz labāks ceļš ir aicināt maz ticamos kalpot un ļaut viņiem mācīties un augt.

Ja Kristus būtu fiziski šeit, Viņš apmeklētu slimos, mācītu svētdienas skolas klasē, būtu līdzās jaunajai sievietei, kam salauzta sirds, un svētītu bērnus. Viņš var paveikt Savu darbu. Bet Viņš dzīvo pēc principa — ļaut mums rīkoties un mācīties, tāpēc Viņš sūta mūs Savā vietā.

Iesaistoties Dieva darbā, iegūstamas arī „tiesības, privilēģija un pienākums — pārstāvēt To Kungu [Jēzu Kristu]”. Kad mēs kalpojam, lai cildinātu Kristu, nevis sevi, mūsu kalpošana kļūst priekpilna. Kad cilvēki pēc mūsu vadītās nodarbības, tikšanās, kalpošanas apmeklējuma vai pasākuma atceras Kristu vairāk nekā mūs, tad šāds darbs spēcina.

No sirds cenšoties pārstāvēt Glābēju, mēs kļūstam Viņam līdzīgāki. Tā ir vislabākā sagatavošanās tam svētajam brīdim, kad ikviens no mums metīsies ceļos un atzīs, ka Jēzus ir Kristus, un es liecinu, ka Viņš ir, un ka prezidents Rasels M. Nelsons ir Viņa „balss … uz zemes galiem”, lai mums palīdzētu „sagatavo[ties] … tam, kas nāks”. Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.