Žēlsirdība — patiesas māceklības pazīme

Māceklis ir kāda sekotājs vai skolnieks. Mācekļi ir „sekotāji”, kas savu dzīvi velta tam, lai kļūtu līdzīgi savam skolotājam. Tādējādi būt par Jēzus Kristus mācekli nenozīmē tikai ticēt Viņa mācībām un doktrīnai. Tas pat nozīmē vairāk, nekā atzīt Viņa dievišķumu un pieņemt Viņu par mūsu Glābēju un Pestītāju, lai arī tas ir ļoti svarīgi.

Prezidents Dalins H. Oukss paskaidroja: „Sekošana Kristum nav nejauša vai gadījuma rakstura rīcība. Tā ir nepārtraukta apņemšanās un dzīvesveids, kam būtu jāsniedz mums vadība visos laikos un visās vietās.” Māceklība ir apzināts ceļojums, ko mēs veicam, lai piedzīvotu pārveidi, pateicoties Tā Kunga izpirkšanas upurim un Viņa spēcinošajai ietekmei. Īstais māceklības mērķis ir burtiski kļūt tādiem, kāds ir Jēzus Kristus — pat līdz tādam līmenim, ka mēs „izskatā tieca[mies] pēc līdzības Viņam”.

Lai mēs būtu Tā Kunga mācekļi, mums katru dienu apzināti jāatdarina Viņa domas un darbi, piemēram, Viņa paklausība, pazemība un pacietība. Pakāpeniski iekļaujot šīs īpašības savā identitātē, mums būs „daļa pie [Viņa] dievišķ[ās] dabas”. Šāda līdzināšanās Glābējam raksturā ir pielūgsmes būtība. Prezidents Nelsons mācīja: „Tas, kā mēs pielūdzam Jēzu, vislabāk izpaužas, atdarinot Jēzu.”

No visām Jēzus Kristus dievišķajām īpašībām, kas mums būtu jāatdarina, viena ir pati svarīgākā un iemieso visas pārējās. Šī īpašība ir Viņa tīrā mīlestība jeb žēlsirdība. Gan pravietis Mormons, gan apustulis Pāvils mums atgādina, ka bez žēlsirdības „[mēs] neesa[m] nekas”. Vai kā tas tika atklāts pravietim Džozefam Smitam — bez „žēlsirdības … [mēs] nevara[m] darīt neko”.

Pats Glābējs norādīja, ka mīlestība būs kā zīme jeb pazīme, pēc kuras atpazīs Viņa patiesos mācekļus, kad Viņš paziņoja:

„Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.

No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.”

Žēlsirdība ir plašs jēdziens, ko var būt grūti definēt, bet ko viegli uztver visi, kurus tā skar. Ceļvedis Sludini Manu evaņģēliju māca, ka „žēlsirdība, tāpat kā ticība, vedina rīkoties”. Patiešām — žēlsirdību varētu raksturot kā „mīlestību darbībā”. Šis apraksts sniedz lielisku ieskatu Glābēja dzīves kopsavilkumā — Viņš „gāja apkārt, labu darīdams”.

Mums, Jēzus Kristus sekotājiem, vajadzētu censties atdarināt to, kā mūsu Skolotājs izrādīja Savu tīro mīlestību apkārtējiem. Lai gan Glābējs izrāda žēlsirdību daudzos veidos, es vēlētos pievērst uzmanību trim īpašām Viņa žēlsirdības iezīmēm, kas ir viegli pamanāmas Viņa patiesajos mācekļos.

Pirmkārt, Glābējs izrādīja žēlsirdību, būdams līdzjūtīgs. Savā kalpošanā nefijiešiem, kas aprakstīta Mormona Grāmatā, Tas Kungs aicināja ļaudis atgriezties mājās un apdomāt, ko Viņš bija mācījis, un sagatavoties tam, ka Viņš atgriezīsies nākamajā dienā. Pēc tam Svētajos Rakstos teikts:

„Viņi bija asarās un cieši raudzījās uz Viņu, it kā lūgdami, lai Viņš paliek nedaudz ilgāk ar tiem.

Un Viņš sacīja uz tiem: Lūk, Mana sirds ir pilna līdzjūtības pret jums.”

Līdzjūtība ir žēlsirdības izpausme, kuras mērķis ir atvieglot ciešanas. Žēlsirdības piepildīts, Tas Kungs dziedināja slimos un nomocītos. Pēc tam Viņš svētīja viņu bērnus, eņģeļiem nokāpjot no debesīm un ieskaujot viņus. Viņš darīja šos maigos un mīlestības pilnos darbus un vēl daudzus citus, jo „sirds Viņam … iežēlojās”.

Kad es kā jauns misionārs kalpoju Dienvidamerikā, man palīdzēja kāda dārga drauga izrādītā līdzjūtība. Kādu vakaru, kad es ar pārinieku braucu uz mūsu misijas prezidenta mājām, automašīnas priekšā pēkšņi izbrauca jauns vīrietis uz velosipēda. Tas notika tik strauji, ka es nevarēju izvairīties no sadursmes. Traģiskā kārtā šis jaunais vīrietis no trieciena gāja bojā. Viņa dzīvības zaudēšana sagrāva mani. Kad mani pārņēma šausmīgā realitāte par to, kas tikko bija noticis, es biju pārbijies un šokēts un tiku aizvests uz cietumu un ieslodzīts. Es nekad nebiju juties tik nobijies un vientuļš. Es kritu izmisumā un sāku baiļoties, ka mani ieslodzīs uz visu manu atlikušo dzīvi.

Par negadījumu uzzināja cits misionārs, elders Braiens Kočevars, un sajuta līdzjūtības pamudinājumu. Viņš ieradās cietumā un izlūdzās policistiem, lai viņam atļauj palikt kopā ar mani kamerā, lai es nebūtu viens. Brīnumainā kārtā viņi piekrita. Līdz pat šai dienai es izjūtu dziļu pateicību par šī mācekļa Kristum līdzīgo, mīlestības pilno rīcību, kas mani nomierināja un sniedza man atbalstu manas dzīves vissmagākajā brīdī. Viņa žēlsirdīgā līdzjūtība bija uzskatāma viņa māceklības pazīme. Prezidents Nelsons norādīja: „Viena no vieglākajām metodēm, kā atpazīt Jēzus Kristus īsteno sekotāju, ir tas, cik iejūtīgi šī persona izturas pret citiem cilvēkiem.”

Vēl viens piemērs tam, kā Glābējs izrāda Savu mīlestību, ir tas, kā Viņš pamana apkārtējo neizteiktās vajadzības un kalpo, lai tās apmierinātu. Vīru, kurš 38 gadus bija tizls un kuram neviens nevarēja palīdzēt, Tas Kungs darīja veselu un iedrošināja dzīvot taisnīgi. Sievietei, kuru pieķēra laulības pārkāpšanā, Viņš sniedza cerību un mierinājumu, nevis nosodījumu. Triekas ķertajam vīram, kurš tika nolaists caur jumtu, Tas Kungs dāvāja grēku piedošanu, ne tikai ķermeņa dziedināšanu.

Kad mani aicināja kalpot par bīskapu, mūsu seši mazie bērni bija iemesls, kāpēc manai sievai Kristinai bija grūti apmeklēt Svētā Vakarēdiena sanāksmes, jo viņai vienai bija jārūpējas par bērniem, kamēr es sēdēju uz paaugstinājuma. Kā jau varat iztēloties, mūsu bērni bieži vien nebija tik godbijīgi, cik pienāktos. Divi mūsu bīskapijas locekļi — Džons un Debija Beniči —, pamanījuši viņas situāciju, sāka katru svētdienu sēdēt kopā ar viņu, lai viņai palīdzētu. Viņu laipnība turpinājās gadiem ilgi, un viņi kļuva par mūsu ģimenes vecvecāku aizstājējiem. Tāpat kā Tas Kungs, arī šie mācekļi bija pamanījuši vārdos neizteikto vajadzību un rīkojās mīlestībā, kas bija spilgta viņu māceklības pazīme.

Visbeidzot, Glābēja pilnīgā mīlestība ir vērsta uz to, lai visi Dieva bērni varētu īstenot savu dievišķo potenciālu, lai „saņemtu no Viņa glābšanu un Viņa augšāmcelšanās spēku”. Jo mēs vairāk līdzināsimies mūsu Skolotājam, mūsu vēlme — palīdzēt saviem brāļiem un māsām derību ceļā — dabiski pieaugs.

Piemēram, mēs varam uzmundrināt tos un sadraudzēties ar tiem, kas jūtas aizvainoti vai aizmirsti, palīdzēt mūsu draudzes jaunpienācējiem justies gaidītiem vai uzaicināt draugus kopā ar mums pielūgt Dievu Svētā Vakarēdiena sanāksmē, — iespējams, jau šajās Lieldienās. Ir neskaitāmi veidi, kā iedrošināt un palīdzēt citiem viņu izaugsmē, ja mēs apzināti un ar lūgšanu tiecamies pēc debesu atbalsta, lai mums būtu acis, kas redz, un sirds, kas jūt, — tāpat kā Jēzus Kristus viņus redz un jūt viņiem līdzi.

Palīdzība citiem viņu derību ceļā var arī ietvert netradicionālu kalpošanu. Piemēram, sava pašreizējā kalpošanas uzdevuma laikā Filipīnās es uzzināju par Agamatu ģimeni. Viņi tika kristīti 2023. gadā, un pēc tam viņi ar nepacietību noteica datumu, kad netālu esošajā Urdanetas Filipīnu templī tiks saistīti kā ģimene. Taču neilgi pirms ģimenes norunātās dienas reģionu piemeklēja vairāki taifūni. Brālis Agamata, rīsu audzētājs, nevarēja apstādīt laukus, kamēr plosījās skarbās vētras. Kad vētras beidzot norima, viņam vajadzēja ātri iestādīt rīsus, kamēr zeme bija mitra un bija ideāli apstākļi stādīšanai. Diemžēl brauciens uz templi bija jāatliek.

Divi mācekļi, elders un māsa Koilani, kopā ar trim jauniem kalpošanas misionāriem uzzināja par Agamatu ģimenes grūtībām un piedāvāja palīdzību, lai gan viņiem nebija nekādas pieredzes lauksaimniecībā. Strādājot karstajā saulē, viņi palīdzēja stādīšanā, ļaujot Agamatiem pabeigt savu darbu un doties uz saistīšanu templī, kā plānots. Elders Koilans novēroja: „[Agamatu] sejas mirdzēja, kad mēs redzējām viņus Tā Kunga namā — tērptus baltās drānās. Nav iespējams vārdiem izteikt to prieku, ko izjutām, kalpojot viņiem!”

Pateicoties dažiem mācekļiem, kas izjuta žēlsirdību — kas ir viņu māceklības pazīme — un apņēmās palīdzēt saviem brāļiem un māsām virzīties uz priekšu pa derību ceļu, Agamati tagad bauda bagātīgās svētības, jo ir tikuši saistīti, kļūstot par mūžīgo ģimeni.

Brāļi un māsas, Jēzus Kristus māceklība ir vienīgais veids, kā iegūt mūžīgu laimi. Tas ir ceļš, kas piepildīts ar apzinātiem un mērķtiecīgiem mīlestības darbiem citu labā. Lai gan māceklības ceļš var būt grūts un izaicinošs un reizēm mēs varam sastapties ar grūtībām un ciest neveiksmes, mēs varam gūt mierinājumu, ka Dievs mūs atceras un ilgojas mums palīdzēt ikreiz, kad mēs cenšamies. Jesaja mums atgādina, ka „Dievs dar[īs] stipru [mūsu] … roku, … [sacīdams]: „Nebīsties, Es tev palīdzu!””

Paturot prātā šo mūsu Debesu Tēva doto apliecinājumu, es dedzīgi lūdzos, lai mēs sekotu prezidenta Nelsona aicinājumam — par prioritāti nosakot mūsu māceklību. Kaut mēs „[lūgtu] Tēvu ar visu savas sirds spēku”, lai „tiktu piepildīti ar šo mīlestību, ko Viņš ir dāvājis visiem tiem, kas ir patiesie Viņa Dēla Jēzus Kristus sekotāji; … lai, kad Viņš parādīsies, mēs būtu līdzīgi Viņam”, jo mūsos būs patiesas māceklības pazīme, kas ir „žēlsirdība …[ —] tīrā Kristus mīlestība”.

Es liecinu, ka Jēzus Kristus ir mūsu dzīvais, godības pilnais Glābējs, Pestītājs, Piemērs un Draugs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.