Vai Glābējs, kurš ir pilnīgs, spēj saprast, ko nozīmē — saskarties ar grūtībām?

Man likās, ka esmu savas misijas kulminācijā — es mācīju jaunu misionāru, gatavojos kristībām un manī auga izpratne par to, kā veikt misionāru darbu. Es jutos tik laimīga.

Bet es nepamanīju, ka manī uzkrājas stress un nemiers.

Kādu vakaru, kad devos gulēt, es piedzīvoju savā dzīvē otro panikas lēkmi; pirmā lēkme bija mani piemeklējusi deviņus gadus iepriekš. Deviņi gadi!

Kāpēc tikai pēc neliela trauksmes perioda bērnībā tā pēkšņi parādījās tagad?

Es ietiepīgi centos turpināt savu misiju kā ierasts, domājot, ka varu atrisināt savas problēmas.

Kamēr es cīnījos ar savu garīgo veselību, kāds ar mani dalījās atziņā par Glābēja pieredzi Ģetzemanē.

Jēzus sacīja: „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei.” Un tad Glābējs lūdza: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” (Mateja 26:38)

Vai esat jebkad izjutuši savu skumju smagumu? Vai esat kādreiz Dievam jautājuši: „Vai ir vēl kāds ceļš?”

Ar pilnīgu gatavību, pilnīgu paklausību un pilnīgu mīlestību mūsu Pestītājs pieņēma Tēva gribu. Viņš bija pilnīgs, jo bija bez grēka, taču Viņš joprojām izjuta sāpes, bēdas un vientulību.

Galu galā Viņš pazemojās visam, lai varētu mūs pacelt.

Prezidents Džefrijs R. Holands, Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta vietas izpildītājs, mācīja: „Raksti saka, ka Jēzus bija „vīrs, kam nebija svešas sāpes” [Jesajas 53:3]. Viņš piedzīvoja skumjas, nogurumu, vilšanos un mokošu vientulību. Tajos brīžos un visos laikos Jēzus mīlestība, tāpat kā Viņa Tēva mīlestība, nekad nebeidzas.”

Zināšanas par to, ka Kristus saskārās ar grūtībām, atgādina man, ka Viņš labāk par jebkuru citu saprot sirdssāpes, depresiju, pārgurumu, vilšanos, trauksmi un vientulību.

Viņš bija tas, kurš raudāja par Lācara nāvi (skat. Jāņa 11:33–36). Un tas bija Viņš, kurš, mirstot pie krusta, jautāja: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” (Marka 15:34.)

Taču Jēzus Kristus pazīst arī prieku un mīlestību, līdzjūtību, žēlastību un mieru vairāk par jebkuru citu. Jo Viņš ir pilnīgs. Tāpēc Viņš pilnībā zina, kā mēs jūtamies.

Prezidents Holands liecināja: „Šajā Lieldienu laikā viens no dižākajiem mierinājumiem vēsta: pateicoties tam, ka Jēzus mēroja tik garu, vientulīgu ceļu, būdams pilnīgi viens, mums tas nav jādara. Pateicoties Viņa vientulīgajam ceļojumam, mūsu īsajā ceļa versijā mums ir tikusi dāvāta lieliska sabiedrība: mūsu Debesu Tēva žēlastīgā gādība, Viņa mīļotā Dēla nezūdošā sadraudzība, nevainojamā Svētā Gara dāvana.”

Saprotot, ka Jēzus Kristus pilnībā izprata, ko es jutu brīžos, kad cīnījos ar trauksmi, es beidzot atļāvu Viņam palīdzēt man nest manas nastas.

Mana trauksme neizzuda uzreiz. Man joprojām bija grūtas dienas. Bet tuvās attiecības ar Kristu man tomēr deva paliekošu prieku, jo es zināju, ka Viņš ir tepat blakus man un saka: „Es zinu. Es pilnībā zinu, kā tu jūties.”

Šīs pieredzes laikā Kristus kļuva par manu tuvāko uzticības personu.

Es domāju, ka dažreiz mums ir nosliece domāt, ka Kristus pilnība nozīmē to, ka Viņš ir tālu prom un nav sasniedzams, ka Viņa varenie darbi un brīnumainā dzīve liek Viņam šķist tik tālu no mums, parastām, nepilnīgām, lepnām būtnēm. Taču Viņš atrodas mums vistuvāk brīžos, kad saskaramies ar pašām smagākajām cīņām, dziļākajām bēdām un vismokošākajām ciešanām.

Šajā Lieldienu laikā mēs varam atcerēties, ka Jēzus Kristus precīzi zina, kādas ir mūsu grūtības, jo Viņš bija pilnīgs — vienīgais cilvēks, kurš varēja sajust mūsu sāpes un nest mūsu nastas.

Tādēļ, saskaroties ar grūtībām, vērsieties pie Viņa. Viņš saprot pilnībā.