„Viņa uzdevumā”, Liahona, 2026. g. marts.
Pēdējo dienu svēto balsis
Viņa uzdevumā
Es nezināju, kā paziņot kādai ģimenei, ka viņu meita bija gājusi bojā, līdz Svētais Gars man palīdzēja.
Briānas Krancas ilustrācija
Ja sirdi plosošākā cilvēka pieredze ir pārciest traģisku, negaidītu tuvinieka zaudējumu, manuprāt, otra grūtākā pieredze varētu būt, kad pirmās palīdzības sniedzējs ieskatās mātes un tēva acīs un paziņo, ka viņu bērns ir miris.
Kādu rītu mani nosūtīja paziņot kādai ģimenei, ka viņu jaunākā meita ir gājusi bojā, braucot mājās no koledžas. Viņa bija aizmigusi pie stūres un mira negadījuma vietā, kad viņas automašīna nobrauca no ceļa un smagi avarēja. Tas bija Lieldienu rīts.
Es baidījos no sāpēm, ko grasījos radīt šai ģimenei. Kaut kādā dīvainā veidā gandrīz šķita, ka, satriecot ģimeni ar šīm ziņām, es kaut kā esmu atbildīgs.
Es nospiedu zvana pogu, un pie durvīm pienāca vīrietis. Mūsu skatieni satikās caur logu durvīs. Viņš sastinga; viņa seja kļuva saspringta. Viņš zināja, ka mana klātbūtne izskaidro viņa meitas prombūtni. Pēkšņi es saņēmu garīgu pamudinājumu:
„Džeison, aizmirsti par sevi. Tu esi Manā uzdevumā, un tev ir tiesības uz Manu spēku. Izmanto to! Paļaujies uz to! Svētais Gars tevi vadīs, lai tu varētu sniegt sapratni un atrisinājumu tiem, kuri ir nemierā vai apmulsuši.”
Vīrietis drebošām rokām atvēra durvis. Garīgā pārliecība aizstāja manu vilcināšanos, kad es iepazīstināju ar sevi un lūdzu ielaist mani iekšā. Lai gan mani stiprināja Gars, mana sirds ļoti sāpēja par viņu. Es gribēju dalīt viņa bēdas, sērot ar viņu un raudāt kopā ar viņu (skat. Mosijas 18:8–9), jūtot, ka tas varētu mazināt viņa ciešanas.
Cauri īsam gaitenim mēs iegājām istabā, kur bija sapulcējušies viņa sieva un bērni. Svēta Gara stiprināts, es sajutu pārliecinātību un skaidrību. Es atbildēju uz viņu jautājumiem un tad liecināju, ka, pateicoties Jēzum Kristum, Viņa upurim un tam, ka Viņš augšāmcēlās, viņi atkal redzēs savu meitu.
Pateicoties šai pieredzei, mana ticība Tam Kungam pārauga paļāvībā. Es cerēju, ka ar viņiem ir tāpat.
Elders Pols B. Paipers no Septiņdesmitajiem mācīja: „Reizēm labākais veids, kā iemācīties paļauties uz Dievu, ir vienkārši uzticēties Viņam.”
Uzticēšanās Tam Kungam man ir palīdzējusi iegūt spēku, lai palīdzētu citiem. Tā ir arī stiprinājusi manu liecību un bruģējusi ceļu neskaitāmām iespējām kalpot citiem Viņa uzdevumā.