„Dievišķā identitāte: patiesais evaņģēlija princips, kas izmainīja manu dzīvi”, Liahona, 2026. g. marts.
No JP iknedēļas laikraksta
Dievišķā identitāte: patiesais evaņģēlija princips, kas izmainīja manu dzīvi
Dievs jūs pilnībā pazīst un zina, kas jums ir vislabākais.
Es izmisīgi lūdzu Dievu, lai saprastu savu situāciju. Mans misijas aicinājums nāca ar lielu nokavēšanos, un es jutos aizvainota: Alpu vāciski runājošā misija.
Manas mājas.
Ko?
Es negribēju kalpot mājās! Es biju cerējusi, ka došos citur, tāpat kā daudzi no maniem draugiem. Šī ziņa lika man justies tā, it kā Debesu Tēvs neuzskatītu, ka es būtu spējīga Viņam kalpot.
Taču, kad es izteicu šo izmisīgo lūgšanu, vaicājot Viņam, vai Viņš par mani rūpējas un vai šis misijas aicinājums ir kļūda, es sajutu, kā no maniem pleciem tiek noņemts fizisks svars. Es sajutu, kā Gars man apliecināja, ka Dievs mani pilnībā pazīst un zina, kas man ir vislabākais.
Tajā brīdī Gars man apliecināja, ka es esmu Dieva bērns.
Tā bija viena no pirmajām reizēm, kad es patiešām izjutu savas dievišķās identitātes spēku.
Vissvarīgākais patiesais princips
Jēzus Kristus evaņģēlija patiesais princips, kas izmaina mūsu dzīvi, ir tāds, ka mēs esam Debesu vecāku bērni.
Elders Patriks Kīrons no Divpadsmit apustuļu kvoruma mācīja par „visaptverošu mūžīgās patiesības dāvanu, uz kā balstās mūsu spēja pieņemt visu pārējo, ar ko Tēvs mūs vēlas apdāvināt, — ļoti svarīgu zināšanu dāvanu, kura, ja mēs to dvēseliski pilnībā pieņemam un saņemam, piešķir jēgu dzīves priekiem un bēdām, kā arī mūsu neatbildētajiem jautājumiem — proti, vai mēs tiešām esam Dieva bērni.”
Kopš tās pieredzes ar misijas aicinājumu es esmu sajutusi šo vārdu patiesumu. Es nekad neesmu aizmirsusi, cik pārliecināta un spēcināta es jutos, kad sapratu, ka Dievs mani pazīst un mīl.
Vērst uzmanību uz savu identitāti
Neskatoties uz šo patiesību, apkārtējā pasaule nemaz neatgādina man par manām dievišķajām saknēm. Es esmu sapratusi, ka man apzināti jāatceras sava dievišķā identitāte un spēks, kas no tās izriet.
Man tas nozīmē tādas lietas kā gremdēšanos pārdomās par sava ķermeņa brīnumu un to, ko tas ļauj man katru dienu darīt un piedzīvot.
Es arī sajūtu saikni ar savu Radītāju, kad atrodos dabas klusumā. Veroties kalnu skaistumā vai saulrietā, es atceros, ka Dievam nebija obligāti jāizdaiļo zeme. Taču Viņš un Jēzus Kristus to paveica mūsu labā, jo Viņi vēlas, lai mēs baudītu šīs pasaules brīnumus, kas mums atgādinātu par Viņu mīlestību (skat. Mozus 6:63).
Un katru dienu lūgšanā vēršoties pie Debesu Tēva — stāstot Viņam par savām izjūtām un apzinoties, ka Viņš vēlas mani uzklausīt un runāt ar mani — es varu padziļināt savu dievišķo saikni ar Viņu. Lūgšana man atgādina, ka es neesmu viena un ka Viņš mani vada, pat ja tas, ko es vēlos, šobrīd nenotiek. Es ticu, ka Viņš, mīlošais Tēvs, zina, kad ir īstais laiks saņemt noteiktas svētības manā dzīvē.
Laicīgās dzīves dāvana
Mana misija nebija tāda, kādu es to biju gaidījusi, taču es guvu pieredzes, kas palīdzēja man saprast, kāpēc Debesu Tēvs vēlējās, lai es būtu savā dzimtajā apgabalā. Dalīšanās patiesībā par dievišķo identitāti ar tiem, kuri to nekad iepriekš nebija zinājuši, piepildīja mani ar prieku.
Es nevaru iedomāties dzīvi bez zināšanām par to, kas es patiesībā esmu, — es justos tukša un nomaldījusies.
Kad es apdomāju savas dzīves mērķi, man dod lielu cerību apziņa, ka mirstība ir tikai neliela daļa no Debesu Tēva plāna man. Pateicoties dievišķajai dzīves dāvanai, ko Viņš man ir devis kā Savam bērnam, es varu darīt, mācīties un kļūt par kaut ko vairāk, nekā esmu tagad. Es esmu tik pateicīga, ka Viņš piedāvāja Savu mīļoto Dēlu kā manu Glābēju un ka Viņš ļāva man izvēlēties piedzīvot laicīgo dzīvi, kļūt līdzīgai Viņam un atgriezties mājās.
Neatkarīgi no tā, ko pasaule jums sagādā, es ceru, ka jūs vienmēr atcerēsieties, kas jūs patiesi esat. Šī patiesība dos jums spēku stāties pretī jebkam, ar ko savā ceļā sastapsieties.
Tāpat kā Dievs mani sadzirdēja manā izmisuma brīdī, es zinu, ka Viņš vienmēr dzird un mīl arī jūs.
Autore dzīvo Līstālē, Šveicē.