Mācekļi ceļā uz Emavu: atklāsmju un atziņas ceļojums

Šons Štāls

Baznīcas žurnāli

Līdzīgi kā šiem mācekļiem, arī mūsu sirds var degt kā liecība par Glābēja īstenoto Izpirkšanu un Augšāmcelšanos.

Svētdien, Augšāmcelšanās pēcpusdienā, divi mācekļi devās astoņu jūdžu (13 km) garā gājienā no Jeruzalemes uz Emavu. Tā bija emocionāla diena — patiesībā vairākas emocionālas dienas.

Viņu sirdis bija smagas. Viņu prātu pārņēma izbrīns un bēdas. Viņi runāja par Jēzu no Nācaretes — par Viņa nāvi, runām par Viņa augšāmcelšanos un sāpošo neskaidrību par to, ko tas viss nozīmēja.

Viņiem ejot, viņu sarunā iesaistījās kāds svešinieks. Tas bija Jēzus, kaut arī viņi Viņu neatpazina. Viņu acis bija aizklātas, un viņu sapratne bija aptumšota. Šis svešinieks jautāja: „Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?” Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm (Lūkas 24:17).

Viens no mācekļiem, Kleops, atbildēja ar neticību tam, ka kāds var būt tik nezinošs, tik ļoti nesaistīts ar dramatiskajiem notikumiem, kas satricināja Jeruzalemi tajā nedēļas nogalē. „Vai tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?”

„Kas tad?” Jēzus vaicāja.

Viņu atbilde bija dedzīga un nekavējoša: „Tas ar Jēzu no Nācaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā” (Lūkas 24:18–19). Viņi teica, ka bija cerējuši, ka Jēzus atpestīs Israēlu, turklāt tā bija trešā diena kopš Viņa nāves. Un, lai gan dažas sievietes bija ziņojušas par eņģeļu apmeklējumu, kuri paziņoja, ka Viņš ir dzīvs, apustuļi, kas bija devušies to izzināt, nebija Viņu redzējuši.

Tad Jēzus runāja — nevis kā svešinieks, bet kā skolotājs. „Ak, nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši” (Lūkas 24:25). Viņš viņiem izskaidroja Svētos Rakstus, sākot ar Mozu un beidzot ar visiem praviešiem, atklājot to, kas attiecas uz Viņu pašu. Iztēlojieties, ka jūs stundām ilgi staigājat kopā ar Dieva Dēlu, dzīvības Kungu, un dzirdat, kā Viņš izskaidro mesiāniskos pravietojumus. Viņu bēdas sāka pagaist, ko aizstāja apbrīna un iekšējais saviļņojums.

Paliec pie mums

Kad viņi tuvojās Emavai, Jēzus izlikās, ka Viņam ir jādodas tālāk. Un viņi Viņu mudināja: „Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!” (Lūkas 24:29). Viņš palika pie viņiem, apsēdās un lauza maizi.

Runājot par to, kas notika tālāk, elders Džeimss E. Talmidžs (1862–1933) no Divpadsmit apustuļu kvoruma rakstīja: „Iespējams, dedzīgajā svētībā vai maizes laušanas un pasniegšanas veidā bija kaut kas tāds, kas atsauca atmiņas par pagājušajām dienām, vai, iespējams, viņi pamanīja caurdurtās rokas, bet, lai arī kāds būtu patiesais iemesls, viņi vērīgi uzlūkoja savu Viesi un „viņu acis tapa atvērtas, un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda” [Lūkas 24:31].”

Nākamajā mirklī viņi viens pret otru pagriezās un sacīja: „Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?” (Lūkas 24:32). Šī degšana nebija apjukums vai bailes — tā bija atziņa. „Šādi aprakstītās sajūtas ir pārliecinoša liecība par Dēla dievišķo lomu,” mācīja elders Brūss R. Makonkijs (1915–1985) no Divpadsmit apustuļu kvoruma.

Mūsu personīgais ceļš uz Emavu

„Ko Viņš jums teiktu, ja ietu līdzās un sarunātos ar jums?” vaicāja elders Patrisijo M. Giufra no Septiņdesmitajiem.

Tāpat kā mācekļiem, arī mums var trūkt atziņas, ka Glābējs iet mums līdzās, viņš teica. „Iespējams, mēs neredzam, kā Viņš paliek ar mums, cenšas kopā ar mums, strādā ar mums un raud kopā ar mums.” Dzīves traucēkļi — gan pārbaudījumi, gan uzvaras — var aizēnot Viņa klātbūtni.

Katrs no mums iet savu personīgo ceļu uz Emavu. Šajā ceļā mēs saskaramies ar slimībām, vājībām, finansiālajām grūtībām vai pat lepnību, kas var parādīties līdz ar panākumiem. Tomēr mums nekad nav jāiet vienatnē, teica elders Giufra. „Mēs varam palūgt Glābējam būt mums līdzās.”

Ja mēs mācāmies par Kristu, ievērojam Viņa baušļus, lūdzam, studējam Svētos Rakstus, sekojam mūsdienu praviešiem un aicinām Viņu palikt pie mums, mēs sākam atpazīt Viņa ietekmi. Elders Giufra teica, ka mācekļu lūgumam — „Paliec pie mums!” — vajadzētu būt arī mūsu lūgumam. Un, kad tas tā būs, arī mūsu sirds mūsos degs.