„Augstais priesteris Kajafa”, Liahona, 2026. g. marts.
Viņi pazina Glābēju
Augstais priesteris Kajafa
Pasaulīgo nodarbju apžilbināts un par spīti daudzajām iespējām, viņš nespēja atpazīt Mesiju.
Lauras Serras ilustrācija, pavairot aizliegts
Pēc tam, kad Glābējs bija uzcēlis Lācaru no mirušajiem, ietekmīgākie jūdu vadītāji sasauca padomi, lai izlemtu, kā rīkoties ar Jēzu. Viņi baidījās no Viņa atpazīstamības ļaužu vidū, jo Viņš darīja daudzus brīnumus (skat. Jāņa 11:47).
Kajafa vadīja šo padomi kā prezidējošais augstais priesteris un Sinedrija, jūdu pārvaldes institūcijas romiešu okupācijas laikā, vadītājs. Būdams augstais priesteris, viņš pārraudzīja tempļa priekšrakstus, kuru nolūks bija norādīt uz Kristu.
Taču, kad Kristus atnāca, viņš neatpazina Glābēju. Vēl ļaunāk — viņš bija iecerējis Viņu nogalināt. Tā ir viena no lielākajām ironijām, kas pierakstīta Jaunajā Derībā.
Pravietiski vārdi
Neskatoties uz Kajafas ievērojamo lomu, par viņu ir maz zināms. Jaunajā Derībā viņš ir pieminēts tikai deviņas reizes. Viņš darbojās kā jūdu un romiešu starpnieks. Viņš bija viens no saduķejiem; tā bija Kristus laika jūdu sekta, kas neticēja augšāmcelšanās realitātei (skat. Ap. d. 23:8).
Kajafa runāja padomē pēc tam, kad Kristus bija uzcēlis Lācaru no mirušajiem, kas bija brīnums, par ko viņš un citi saduķeji bija satraukti savu uzskatu dēļ.
Padome teoretizēja: ja viņi neko nedarīs, atbildot uz šo labi zināmo brīnumu, ļaudis ticēs tam, ka Jēzus ir Mesija, jūdu Ķēniņš, „un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu” (Jāņa 11:48).
„Jūs neko nesaprotat,” Kajafa atbildēja, „un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā” (Jāņa 11:49–50).
Apustulis Jānis norāda, ka Kajafa to „nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā,
un ne vien jūdu tautas labā, bet arī lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus” (Jāņa 11:51–52).
Notiesāšana
Kajafas vārds atkal parādās Jaunajā Derībā, kad Kristus tiek nopratināts pirms Viņa krustā sišanas.
„Un augstais priesteris sacīja Tam: „Pie dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?”” (Mateja 26:63).
Jēzus apgalvoja: „Tu to teici. Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem” (Mateja 26:64). Savā atbildē Kajafa atkal noliedza Glābēju. „Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: „Viņš ir Dievu zaimojis”” (Mateja 26:65).
Lai gan Kajafa atradās pasaules Glābēja klātbūtnē, kurš bija iepriekš izredzēts, lai izpirktu visas cilvēces grēkus un paciestu visas sāpes, bēdas un ciešanas, viņš neatzina, ka Jēzus ir Kristus, un notiesāja Viņu.
Dieva Dēls dzīvo
Kajafa vēl ir pieminēts Bībelē, Apustuļu darbu 4. nodaļā. Šajā pierakstā ir stāstīts par to, kā apustulis Pēteris dziedināja vīru, kurš no dzimšanas bija tizls (skat. Ap. d. 3:1–8). Vēlāk, kad viņš un Jānis sludināja par Kristus augšāmcelšanos, viņi tika apcietināti atbilstoši Sinedrija rīkojumam. Viņi tika ieslodzīti uz nakti un atvesti padomes priekšā, kurā bija Kajafa un viņa sievastēvs Anna, bijušais augstais priesteris (skat. Ap. d. 4:1–6; skat. arī Jāņa 18:13).
Kad Pēterim jautāja, ar kādu varu viņi vīrieti dziedināja, viņš atbildēja: „Tad lai jums visiem un visai Israēla tautai ir zināms, ka šis stāv vesels jūsu priekšā nacarieša Jēzus Kristus Vārdā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušiem” (Ap. d. 4:10).
Šī bija Kajafas pēdējā pierakstītā iespēja pieņemt Kristu. Tā vietā padome draudēja Pēterim un Jānim. Taču viņu draudi nemainīja patiesību, ka Kristus ir dzīvs (skat. Ap. d. 4:13–22).
Ar Jēzus Kristus spēku un pilnvarām Pēteris dziedināja tizlo vīru. Tāpat brīnumi var notikt arī mūsdienās, pateicoties Kristus atjaunotajai priesterībai un ticībai Viņa Vārdam. Mācība, ko mēs varam gūt no Kajafas, ir vienkārša. Viņš nepieņēma Jēzu kā Kristu, Dieva Dēlu, taču mēs to varam. Ja mēs Viņam ticēsim, tad zīmes un brīnumi sekos (skat. Marka 16:17–18).