Es baidījos runāt ar savu bīskapu — kā viņš reaģētu?

Sākumā man bija vienalga. Es uzskatīju Baznīcas noteikumus par ierobežojošiem. Es joprojām gāju uz Baznīcu, bet dziļi sirdī jutos necienīgs un vairākus mēnešus vairs nepieņēmu Svēto Vakarēdienu.

Tad pienāca COVID-19, kas apturēja visus manus centienus. Ap to pašu laiku es uzzināju kaut ko šokējošu: esmu adoptēts. Mani vecāki man to nekad nebija teikuši, un es izgāju cauri identitātes krīzei.

Es jutos attālinājies no visa, kam kādreiz biju ticējis. Es zināju, ka man atkal ir jānoskaidro, kas es patiesībā esmu. Kad es beidzot devos mājās, es atklāju saviem vecākiem visu — tostarp izvēles, ko biju veicis. Tā vietā, lai mani norātu, viņi pauda mīlestību. Viņi man atgādināja, kas es patiesībā esmu: viņu dēls un mīļotais Dieva dēls.

Es vēlējos mainīties. Mani vecāki mudināja mani runāt ar bīskapu, sākt grēku nožēlošanas procesu un paļauties uz Glābēja pestīšanas spēku.

Bet es biju nobijies! Es biju noraizējies par to, ka mani sodīs vai tiesās par manām izvēlēm. Man parasti ir vienalga, ko cilvēki par mani domā, taču mans bīskaps bija tik apbrīnojams cilvēks, un es nevēlējos viņu sarūgtināt, stāstot par izdarīto.

Taču, kā mācīja elders Skots D. Vaitings no Septiņdesmitajiem: „Neslēpieties no tiem, kas jūs mīl un atbalsta, bet gan steidzieties pie viņiem. Labs bīskaps, draudzes prezidents un vadītāji var palīdzēt jums piekļūt Jēzus Kristus dziedinošajam Izpirkšanas spēkam.”

Bīskapiem „ir priesterības atslēgas, lai viņi pārstāvētu To Kungu, palīdzot Baznīcas locekļiem nožēlot grēkus”. Tā vietā, lai stātos pretī bargam nosodījumam, kad runāju ar viņu, bīskapa kabinetā es jutu tikai mierinājumu. Es sapratu, ka Kungs uzticējās viņam, lai palīdzētu man, un es jutu, ka arī es varu viņam uzticēties.

Mans bīskaps mani mudināja mācīties par Glābēju un Viņa īstenoto Izpirkšanu, veidojot garīgus paradumus. Es regulāri tikos ar savu bīskapu, un viņš man katru nedēļu zvanīja, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Es jutos ļoti mīlēts ikreiz, kad ar viņu sarunājos.

Galu galā ar sava bīskapa palīdzību es novērsos no netikumiem savā dzīvē. Tomēr es uztraucos par atkārtotu Svētā Vakarēdiena pieņemšanu. Vai es patiešām biju cienīgs — pat pēc tā visa, ko biju paveicis?

Taču mans bīskaps mani nomierināja. Viņš man atgādināja, ka man nav jābūt perfektam — vienkārši jāvēlas. Es darīju labāko, ko spēju, un Glābējs to zināja, turpinot man piedot ikreiz, kad paļāvos uz Viņa grēku nožēlošanas dāvanu.

Māsa Tamāra V. Runija, pirmā padomniece Jauno sieviešu vispārējā prezidijā, nesen mācīja: „Nākt pie Kristus nozīmē pajautāt: „Vai Tu man palīdzēsi?” — ar cerību, ar atklātu pārliecību par to, ka Viņš jums vienmēr pretī pastieps rokas.”

Pēc šīs pieredzes es sāku pārliecinoši atjaunot savas derības caur Svēto Vakarēdienu. Es jutos kā jauns cilvēks — ar jaunu izpratni par to, kas es patiesībā esmu un ko es ar Tā Kunga palīdzību spēju paveikt. Es pat kalpoju misijā, jo, redzot, cik ļoti Glābēja pestīšanas dāvana ir mainījusi manu dzīvi, es vēlējos palīdzēt citiem rast cerību, ko Viņš man sniedz katru dienu.

Baušļi neierobežo — tie pastāv tāpēc, ka Dievs vēlas, lai mēs gūtu panākumus, pilnveidotos un izbēgtu no grēka slazdiem. Jēzus Kristus evaņģēlija pamatā ir mīlestība, ko Viņš un Debesu Tēvs izjūt pret mums. Tā kā es piedzīvoju šo pilnīgo mīlestību, es cenšos kļūt līdzīgāks Viņiem.

Viņu grēku nožēlošanas dāvana piepilda manu dzīvi ar prieku.