„Kā gan es varu žēloties?”, Liahona, 2026. g. janv.
Ticības portreti
Kā gan es varu žēloties?
Mums, bēgļu ģimenei, četras pārcelšanās izrādījās milzīgs pārbaudījums. Bet mēs turpinām turēties pie dzelzs margas, pārliecināti, ka Tas Kungs ved mūs pretī labākai nākotnei.
2019. gada rudenī es ierados Spānijā ar saviem bērniem — 8-gadīgo Āronu un 17-gadīgo Horhi, kuram ir autisms. Ar saviem sapņiem vien, kas bija sapakoti čemodānā, es pieķēros Dievam un pilnībā uzticējos Viņam.
Kāda labā samariete mūs uzņēma savās mājās, kur mēs uzturējāmies divas nedēļas. Taču izvest Horhi no viņam pazīstamās vides nebija viegli. Autisma dēļ viņš ievēro stingru dienas režīmu. Pirmās dažas naktis viņš dauzīja pa sienām, un es ātri cēlos, lai neļautu viņam pamodināt citus. Es nometos ceļos viņam blakus un lūdzu, atcerēdamās Jesajas 41:10: „Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!”
Mūsu otrajā nedēļas nogalē Spānijā mēs ieradāmies baznīcā tieši tad, kad beidzās Svētā Vakarēdiena sanāksme. Es piegāju pie jaunas sievietes, kas bija kopā ar Sākumskolas bērniem, un paskaidroju, ka esmu Baznīcas locekle, bet nepazīstu nevienu. Viņa mūs iepazīstināja ar vairākiem citiem Baznīcas locekļiem.
Nākamajā dienā Saragosas pilsētas dome mūs pieņēma kā bēgļus un aizveda uz dzīvokli bez ūdens un elektrības. Bīskapība, Palīdzības biedrība un elderu kvorums no tās bīskapijas, kuru mēs apmeklējām, nāca mums palīgā ar segām, pārtiku, ko nevajadzēja sildīt, ziemas apģērbu un citām nepieciešamām lietām.
Mani bērni sāka iet skolā, un es sāku apmācības kursu. Ēdienreizes bija izaicinājums Horhem, kurš bija pieradis ēst pusdienlaikā. Viņa skolotājs man pastāstīja, ka neatkarīgi no tā, kurš māca stundu, kad pulkstenis rāda pusdienlaiku, viņš izņem savu ēdienu un sāk ēst.
„Es arī gavēšu”
Mūsu četras pārcelšanās izrādījās milzīgs pārbaudījums. Es lūdzu Dievu, lai paliktu stipra, bet bieži vien attapos viena pati raudam. Vairākas nedēļas es pa nakti gulēju tikai divas vai trīs stundas. Pēc vairāku dienu darba meklējumiem man paveicās atrast darbu, kur man bija jāaprūpē jauna sieviete ar neizārstējamu smadzeņu vēzi. Pēc katras darba maiņas es aizgāju pakaļ saviem bērniem, palīdzēju viņiem mācībās un pēc tam izpildīju savus mācību uzdevumus.
Es rūpējos par šo brīnišķīgo, jauno sievieti vienu gadu, līdz viņa 48 gadu vecumā nomira, atstājot divus mazus bērnus. Viņas situācija lika man sev jautāt: „Kā gan es varu žēloties?” Rūpējoties par viņu, tika apmierinātas mūsu vajadzības, un mana dvēsele piepildījās ar pateicību Debesu Tēvam.
Katru dienu mājās mēs lasījām Svētos Rakstus, lūdzām Dievu un izveidojām ieradumus, lai Horhe justos droši. 2024. gada sākumā mēs sākām gatavoties, lai dotos uz Madrides templi Spānijā. Lai tuvinātos Debesu Tēvam, es sajutu, ka mums kopīgi ģimenē vajadzētu gavēt. Ārons piekrita, un nākamajā rītā Horhe man teica: „Mamma, šodien es arī gavēšu.” Tas bija neaprakstāms prieka brīdis.
„Lai tuvinātos Debesu Tēvam, kad mēs sākām gatavoties Madrides Spānijas tempļa apmeklējumam, es sajutu, ka mums kopīgi ģimenē vajadzētu gavēt,” saka Jesmīna. „Horhe man teica: „Mammu, šodien es arī gavēšu.” Tas bija neaprakstāms prieka brīdis.”
Kopš mūsu tempļa apmeklējuma Horhes veselības stāvoklis ir ievērojami uzlabojies. Viņš ir kļuvis elastīgāks attiecībā uz savām ikdienas gaitām. Sestdienās viņš sagatavo savas drēbes, lai svētdien varētu būt gatavs pasniegt Svēto Vakarēdienu. Viņš ir arī guvis lielus panākumus mācībās.
Šodien mēs paši nodrošinām sevi, pateicoties mīloša Debesu Tēva atbalstam. Jēzus Kristus ir piecēlis mūs no pelniem (skat. Jesajas 61:3). Maksājot desmito tiesu, mēs esam saņēmuši bagātīgas svētības. Mēs turamies pie dzelzs margas (skat. 1. Nefija 8:24, 30; 11:25; 15:23) ar pārliecību, ka virzāmies uz labāku nākotni.