„Nav zuduši Glābējam”, Liahona, 2026. g. janv.
Pēdējo dienu svēto balsis
Nav zuduši Glābējam
Es esmu pateicīga par mierinošo svētību, ko saņēmu, apmeklējot templi.
Alena Garna ilustrācija, ar atļauju attēlot Dela Pārsona gleznu The Lost Lamb [Pazudusī avs]
Kāda ģimenes locekle nesen kopā ar vīru un saviem mazajiem bērniem nolēma pamest Baznīcu. Šī ziņa mūsu ģimenei bija sirdi plosoša. Dažu nākamo nedēļu laikā mēs centāmies atrast savu „jauno normālo dzīvi”.
Nākamās dienas pēc viņu paziņojuma bija piepildītas ar ciešanām, asarām un sirsnīgām lūgšanām mūsu Debesu Tēvam. Viena no tūlītējām atbildēm uz manu lūgšanu bija tāda, ka man katru nedēļu ir jāpielūdz templī. Kā studentei, strādājošai sievai un mātei man šī atbilde šķita biedējoša, taču es apņēmos būt tik paklausīga šim pamudinājumam, cik vien iespējams.
Kādu vakaru, pēc īpaši grūtas maiņas darbā, es spēcīgi sajutu, ka man tajā pat vakarā ir jādodas uz templi. Es palūdzu savam dēlam pavadīt mani uz sākotnējiem priekšrakstiem.
Kad mēs ieradāmies templī, katrs devāmies uz savu pusi. Veicot aizstājošo darbu par vairākām māsām un klausoties viņu apsolītajās svētībās, mani pārņēma saviļņojums. Es nespēju savā prātā kliedēt domas par mūsu ģimenes locekļiem, kas ir noklīduši.
Kad biju pabeigusi, es pārģērbos, devos uz uzgaidāmo telpu un apsēdos. Tomēr drīz vien es sajutu, ka man ir jāmaina sēdvieta, lai es varētu redzēt savu dēlu iznākam no vīriešu ģērbtuves.
Es mainīju vietu, taču izjutu satraukumu katrā vietā, kurā apsēdos, līdz beidzot es nosēdos pie tempļa ieejas esošajā dīvānā, kas bija vērsts pret sienu. Es tikko biju paņēmusi rokās Svētos Rakstus, cenšoties nomierināt savu satraukto sirdi, kad pavēros uz sienas pusi.
Es ieraudzīju gandrīz reāla lieluma gleznu, kurā Glābējs turēja rokās mazu jēriņu. Gars man pēkšņi atgādināja: lai gan man bija sajūta, ka mani mīļotie ģimenes locekļi ir pazuduši, viņi nebija zuduši mūsu Glābējam.
„Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?
Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem.” (Lūkas 15:4–5)
Mēs turpinām mīlēt un lūgt par tiem, kuri ir nomaldījušies. Bet, kad mani pārņem skumjas, es atsaucu atmiņā šo pieredzi, cerot, ka kādudien tie, kuri ir pazuduši, ar mīlošā Glābēja palīdzību atradīs atpakaļceļu.