Grēku nožēlošana nenozīmē tikai grēka pārvarēšanu

Pirms misijas mana dzīve nebija ideāla, bet tā bija laba. Man ļoti patika koledža, un es tikko biju izveidojusi labākās draudzības attiecības, kādas man jebkad bijušas. Es biju diezgan laimīga.

Es zināju, ka kalpošana misijā būs izaicinājums. Tomēr es cerēju, ka kalpošana misijā būs labākie 18 mēneši manā dzīvē — ar minimālu grūtību daudzumu.

Bet pēc sešiem mēnešiem manas draudzenes kāzas kļuva par pirmajām grūtībām manā sarakstā, ko es nebiju gaidījusi. Pārcelšanās uz svešu valsti un jaunas valodas apguve mani padarīja vientuļu un nemierīgu. Noraidījumi, ko piedzīvoju misionāres dzīvē, bija garīgi nogurdinoši. Godīgi sakot, es vienkārši gribēju doties mājās.

Es biju nogurusi un neapmierināta, un man nešķita, ka Dievs man piedāvā cerību un laimi, kas man tik ļoti bija nepieciešama. Tikai pēc tam, kad biju izsmēlusi visas citas iespējas, es pievērsos savas patriarhālās svētības solījumam — es jutīšu Debesu Tēva mīlestību caur Svētajiem Rakstiem.

Pētot Svētos Rakstus, es dziļi izpratu Ievas stāstu. Viņa tika izraidīta no paradīzes — tumšā un drūmā tuksnesī, un arī es tā jutos. Līdzīgi kā manā pieredzē, Ievas pāreja bija notikusi konkrētas izvēles dēļ. Es prātoju, vai viņa kādreiz nožēloja savu izvēli, tāpat kā es sāku nožēlot savu izvēli — kalpot misijā.

Bet Ievai bija daudz gudrāks skatījums nekā man. Lai gan viņa būtībā bija zaudējusi visu, kad uzzināja, ka viņai ir Glābējs, viņa „bija laimīga, sakot: Ja nebūtu mūsu pārkāpuma, … mēs nekad nepazītu ne labu, ne ļaunu, ne mūsu pestīšanas prieku” (Mozus 5:11).

Viņa nenožēloja savu izvēli. Viņa bija par to pateicīga! Lai gan viņa un Ādams bija izraidīti no paradīzes, pestīšanas prieks bija saldenāks par zaudējuma sāpēm. Patiesībā šķita, ka pestīšana ir nesusi viņai vēl lielāku prieku nekā tas, ja viņai nemaz nebūtu vajadzējis tikt pestītai.

Kā tas var būt?

Mēs varētu domāt, ka grēku nožēlošana ir paredzēta tikai grēku un sliktas uzvedības izskaušanai no mūsu dzīves. Šis izskaušanas process var būt grūts un reizēm sāpīgs, tāpēc ir viegli grēku nožēlošanai piešķirt negatīvu nokrāsu.

Taču grēku nožēlošana nenozīmē tikai to, ka kļūstam mazāk grēcīgi. Tā nozīmē arī to, ka kļūstam līdzīgāki Kristum.

Vēršanās pie Viņa — mainot savu attieksmi un saskaņojot savu skatījumu ar Viņējo — arī ir viena no grēku nožēlas formām.

Es sapratu, ka dusmu un vientulības dēļ mans skatījums bija sašaurinājies. Es biju tik ļoti koncentrējusies uz to, kā man trūka, ka nespēju saskatīt to, ko biju ieguvusi: ciešākas attiecības ar savu Glābēju.

Es sapratu, ka man ir jānožēlo sava sliktā attieksme. Tas prasīja laiku, bet, lūdzot palīdzību savam Pestītājam, es saņēmu pārliecību, ka „šajā dzīvē man būs prieks” (Mozus 5:10).

Es vēl joprojām bēdājos, ka nepiedalījos savas draudzenes kāzās, taču ar laiku Tas Kungs atbildēja uz manām lūgšanām. Es biju tik priecīga par savu draudzeni un radu tik lielu prieku savā liecībā, ka Debesu Tēvs tik tiešām redz un mīl katru Savu bērnu. Es ieguvu daudz vairāk, nekā zaudēju.

Māsa Kristina M. Jī, otrā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā, mācīja: „Grēku nožēla ļauj mums sajust Dieva mīlestību un iepazīt un iemīlēt Viņu tā, kā citādi tas nebūtu iespējams.”

Pateicoties grēku nožēlošanai, es tagad zinu, ka, tuvojoties Kristum, „Viņš padarīs visu [manu] tuksnešu kopu par Ēdeni un [manu] tuksnesīgo klajumu par Tā Kunga dārzu; tajā radīsies prieks un līksmība” (Jesajas 51:3).

Kad atgriezos mājās no misijas, es neatgriezos paradīzē. Dzīve pēc misijas ir kā jauns tuksnesis, kas jāapgūst. Tas nav viegli, un dažkārt es joprojām ilgojos pēc dzīves pirms misijas.

Bet es zinu, ka Kristus dēļ mana prieka sajūta būs dziļāka, apzinoties savu pestīšanu.