„Kristum līdzīga kalpošana mīkstināja sirdis, atvēra durvis Korsikā”, Liahona, 2026. g. janv.
Kristum līdzīga kalpošana mīkstināja sirdis, atvēra durvis Korsikā
Piedāvājot palīdzību šīs Vidusjūras salas iedzīvotājiem visos iespējamajos veidos, misionāri bija apņēmības pilni aicināt viņus nākt pie Kristus.
Bastiā pilsētas mērs ļoti labi zināja, ka misionāri, kas stāvēja viņa priekšā, bija ārzemnieki. Viņš prātoja, kāpēc gan lai jauni vīrieši ierastos no citām valstīm un piedāvātu palīdzēt viņa ļaudīm Korsikas salā?
Pēc brīža viņš pieņēma viņu piedāvājumu un izaicināja viņus nākamajā rītā ierasties agri, lai nokrāsotu viņa nelielo viesnīcu.
Pildot savu solījumu, jaunie vīrieši ieradās pulksten 7.00 no rīta, dedzīgi vēlēdamies un gatavi pārkrāsot mēra viesnīcu šajā gleznainajā Vidusjūras salā pie Francijas krastiem.
Kad mērs tajā pat dienā ieradās viesnīcā un redzēja, ka misionāri joprojām strādā piekrastes saulē, „viņš bija pārsteigts, mūs tur ieraugot,” teica Džeiks Lovrijs, viens no tolaik kalpojošajiem misionāriem.
Pārsteigts par viņu gatavību liekt muguru, palīdzot cilvēkiem, kurus viņi nepazina, mērs mainīja savu nostāju un „lūdza mūs apsēsties un pastāstīt viņam, kas mums ir vajadzīgs,” sacīja brālis Lovrijs.
Misionāri dalījās evaņģēlijā un pastāstīja, ka viņu mērķis ir svētīt cilvēkus Korsikas salā. Viņi izstāstīja par savām grūtībām atrast dzīvokli, jo iedzīvotāji bija piesardzīgi attiecībā uz iebraucējiem. Pirms dažiem mēnešiem visi misionāri drošības apsvērumu dēļ tika aizvesti prom no salas. Taču tagad šie elderi bija atkal atsākuši veikt misionāru darbu.
Mērs uzklausīja elderus. „Nākamajā rītā,” brālis Lovrijs teica, „viņš mums bija atradis labiekārtotu dzīvokli un uzrakstījis laipnu zīmīti.”
Tajā vakarā, pēc ievākšanās savā jaunajā mājvietā, „divi labi ģērbti pārstāvji no mēra biroja piestāja, lai sasveicinātos ar mums un apliecinātu, ka mēs esam laipni aicināti un drošībā šajā pilsētā,” sacīja brālis Lovrijs.
Neilgi pēc tam mērs ar savu sievu sāka apmeklēt draudzes svētdienas sanāksmes, kurās viņiem ļoti patika dziedāt garīgās dziesmas. Drīz vien mēra sieva tika kristīta.
Auglīga zeme
No šiem vienkāršajiem pirmsākumiem deviņdesmito gadu sākumā Baznīca iesakņojās uz salas, kas pazīstama kā Napoleona Bonaparta dzimtene. Misionāru darbs drīz uzplauka. Pēc trim mēnešiem vairāk nekā 40 cilvēku apmeklēja svētdienas sanāksmes brīnišķīgā tikšanās vietā, ko bija nodrošinājis mērs.
„Atskatoties pagātnē, mēs varam redzēt, ka Tā Kunga roka bija acīmredzama laikā, kad un kādā veidā tika nodibināta Baznīca Korsikas salā,” teica Ričards V. Tečers, toreizējais Francijas Marseļas misijas prezidents un tagadējais Francijas Lionas misijas prezidents.
Taču nostiprināšanās uz salas nenāca viegli. Agrākie centieni sūtīt misionārus saskārās ar pretestību un apdraudējumu. „Deviņdesmito gadu sākumā korsikāņu iedzīvotāju vidū pieauga pret frančiem vērsta naidīgā attieksme,” sacīja brālis Tečers.
Vietējie korsikāņi izrādīja savu nepatiku pret iebraucējiem, izgatavojot paštaisītus spridzekļus, lai iznīcinātu ārzemju uzņēmumus un īpašumus. „Tas nebija nekas neparasts,” teica toreizējais elders Darins Djūsnups, „katru dienu dzirdēt vairākus sprādzienus pilsētā. Mēs nebijām francūži, bet nebijām arī korsikāņi.”
Misionāri tika brīdināti par briesmām, un, kad viņu apkārtnē eksplodēja kāds spridzeklis, četri uz salas esošie misionāri tika aizvesti uz citu misijas daļu Francijas kontinentālajā daļā.
„Mūsu misionāru vairs nebija uz salas,” teica brālis Tečers, sakot, ka šī neveiksme bija iespēja mācīties un pilnveidoties.
Kristum līdzīga kalpošana bija atbilde
Ar nolūku labāk izprast debesu nodomus, misionāri apņēmās studēt Glābēja dzīvi un kalpošanu, lai labāk izzinātu Viņa ceļus. Viņi studēja par Viņa kalpošanu un izrādīto līdzjūtību, kas ietvēra paēdināšanu, dziedināšanu un mīlēšanu. Viņi secināja, ka kalpošana ir svarīga, lai iegūtu cilvēku uzticību un kalpotu Tā Kunga veidā.
1992. gada martā uz Korsiku atsākt darbu ar jaunu apņēmību kalpot tika nosūtīti trīs misionāri. Šoreiz viņi tika nosūtīti uz salas otru lielāko pilsētu — Bastiā. Tur viņi nolēma ikdienišķi tikties ar cilvēkiem, nevis klauvēt pie durvīm, kas reizēm iedzīvotājos radīja bailes.
„Mūsu lūgšanas tika atbildētas! Mēs sapratām, ka kalpošana var parādīt sabiedrībai mūsu sirsnību un mīkstināt to cilvēku sirdis, kuri pretojās iebraucējiem,” sacīja brālis Tečers.
Jaunie misionāri iepazīstināja sevi ar iedzīvotājiem, piedāvājot palīdzību visos iespējamajos veidos. Viņi ravēja ģimenēm dārzus, remontēja automašīnas un mēra gadījumā — krāsoja viņa saulē un lietū izbalējušo viesnīcu. Viņi bieži ieguva jaunus draugus, un viņu centieni tika novērtēti. Gandrīz vienmēr viņi tika aicināti apsēsties pie „limonatas” (limonādes) glāzes un „pastāstīt par savu baznīcu”, teica brālis Tečers. Drīz vien „mūsu liktenis krasi mainījās”.
Kāds iepriekšējs ieteikums noveda pie Lotas ģimenes kristībām, kas savukārt noveda pie vēl kādas rekomendācijas. Kad misionāri ienāca rekomendētās personas mājās, ģimenes māte, kura bija lūgusi Dievu, lai uzzinātu patiesību, „nometās ceļos un raudāja pateicībā Tam Kungam par atbildi uz viņas lūgšanām”.
Pārvarot plaisu
Savas kalpošanas sākumā Bastijā misionāri bija brīvprātīgi pieteikušies galvenajā katoļu slimnīcā, taču monsinjors, kurš bija atbildīgs par slimnīcu, atteicās no viņu kalpošanas, kad uzzināja par viņu reliģiju. Viņš bija pret to, lai slimnīcā tiktu iesaistīti dažādu ticību pārstāvji.
Pēc pāris mēnešiem, 1992. gada maijā, čempionāta spēles laikā sabruka apjomīga futbola stadiona daļa, nogalinot 19 un nosūtot tūkstošiem smagi ievainotu skatītāju uz slimnīcu.
Kad Korsikā sabruka futbola stadions, kurā gāja bojā 19 cilvēki un tūkstošiem tika ievainoti, misionāri pavadīja garas stundas, palīdzēdami uzraudzībā sniegt neatliekamo palīdzību vietējā slimnīcā.
Kreiga Pētersona fotogrāfija
Cietušie bija pārslogojuši slimnīcu. Ievainotie futbola fani piepildīja telpas un tika izvietoti gaiteņos. Daži ar lidaparātu tika nogādāti kontinentālajā Francijā, lai saņemtu aprūpi. Monsinjors, izmisīgi meklēdams spējīgus brīvprātīgos, atcerējās misionāru atstāto kartiņu un piezvanīja viņiem, lūdzot palīdzību.
36 stundu garumā misionāri veica vienu uzdevumu pēc otra, palīdzot veikt dažāda veida uzraudzītu neatliekamo palīdzību, piemēram, sakarināt intravenozās sistēmas, uzlikt žņaugus, uzkopt telpas un pārvietot ievainotos. Viņi deva priesterības svētības draudzes locekļiem, kuri bija ievainoti sabrukušajā stadionā.
Kad monsinjors novēroja misionāru neizsīkstošos centienus, viņš viņus sasauca kopā un veda cauri slimnīcai, stāstot pacientiem, ka misionāri ir Dieva vīri un ļauj viņiem dot svētības ievainotajiem.
Brālis Tečers atceras: „Ar savu kalpošanu mēs iemantojām kāda augsta ranga pilsētas ierēdņa un svarīgas baznīcas amatpersonas cieņu un apbrīnu.” Viņš teica, ka tas mīkstināja sirdis un palīdzēja izskaust pretestību sabiedrībā. „Tas bija izšķirošs faktors mūsu sludināšanas panākumu iegūšanā.”
Džeisons Souljers, Francijas Lionas misijas prezidents 2024. gadā, sacīja: „Šodien, neskatoties uz dažādajiem traucējumiem, Korsikā turpinās izaugsmes brīnumi. 2024. gadā 14 Bastiā draudzes locekļi devās uz Parīzes Francijas templi, lai piedalītos tempļa darbā vairāku dienu garumā, un tā ir lielākā grupa, kas no šīs attālās Vidusjūras salas ir devusies uz templi. Ar pilna laika senioru pāru un piecu enerģisku elderu un māsu palīdzību Tas Kungs turpina svētīt šo salu paradīzi ar jaunpievērstajiem.”