Lūgšana sirdī

Alena Gārnsa ilustrācija

Kad es mācījos pamatskolā, mana mamma vienmēr man iedeva pusdienas, noskūpstīja uz pieres un teica: „Šodien dari visu, ko vari, un atceries sirdī vienmēr glabāt lūgšanu.” Viņa teica vienu un to pašu katru rītu, līdz pat vidusskolai.

Patiesībā „glabā lūgšanu sirdī” bija pēdējais, ko viņa man pateica, pirms iekāpu lidmašīnā, lai dotos savā divus gadus ilgajā misijā uz Floridu. Es tik ļoti pieradu pie šī teiciena, ka pieaugot par to daudz nedomāju. Es domāju, ka tas vienkārši bija kaut kas, ko viņas paaudze vienmēr teica kā, piemēram, „Jauku dienu!”.

Kalpojot Maiami, Floridā, ASV, es iemācījos nedaudz runāt spāņu valodā. Es atklāju, ka mūsu jaunie draugi — daudzi no Kubas un Puertoriko — bija tādi paši kā mana mamma. Katra ģimene, kuru mēs apmeklējām, atvadījās no mums ar līdzīgu mīļu vēlējumu: „Vaya con Dios” (Ejiet ar Dievu).

Kad es beidzot sāku saprast, ko mana māte ar to domā, es sāku meklēt veidus, kā patiesi glabāt lūgšanu savā sirdī. Tā darot, mana pateicība par Debesu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu, pieauga. Es piedzīvoju lielāku izturību pārbaudījumu un grūtību brīžos. Es sajutu lielāku mīlestību pret saviem vecākiem un pateicību par upuriem, ko viņi nesa manā labā.

Kādu dienu es lasīju par to, kā Glābējs pēc Savas Augšāmcelšanās apmeklēja nefijiešus. Sava apmeklējuma otrajā dienā „Viņš pavēlēja Saviem mācekļiem lūgt”. Kamēr viņi lūdza, Glābējs arī lūdza, runājot „lielus un brīnumainus” vārdus. Kad Viņš bija beidzis lūgt, Viņš pavēlēja ļaužu pulkam, „lai tie nepārstātu lūgt savās sirdīs” (3. Nefija 19:17, 34; 20:1).

Viens no veidiem, kā to izdarīt, ir domāt par lūgšanu kā par rāmi, kas ietver mūsu ikdienas darbības. Šis lūgšanu ietvars kopā ar mīlestību un pateicību palīdz mums koncentrēties uz Glābēju un ievērot noslēgtās derības.

Es esmu pateicīgs par savas mātes diendienā doto padomu — „nepārstāt lūgt” savā sirdī. Tas ir ļoti mainījis manu dzīvi!