Es sajutu mieru

Alena Gārnsa ilustrācija

Kad es kādā nedēļā saņēmu divus aicinājumus Baznīcā kā pianiste, es sāku uztraukties par to, kā atradīšu laiku, lai izpildītu citus savus pienākumus mājās, darbā un mācībās. Sirdī es ļoti vēlējos kalpot Dievam un nest Viņa Garu cilvēkiem, vienlaikus attīstot savus talantus. Tomēr es jutu, ka esmu nepiemērota, jo nespēju veltīt sevi saviem jaunajiem aicinājumiem tā, kā to vēlējos.

Nākamajā nedēļā bija liela darba slodze uzņēmumā, kurā strādāju. Tā kā lielākā daļa mana darba ir saistīta ar rakstīšanu, man sāka sāpēt rokas un plaukstas locītavas. Es raizējos, vai spēšu spēlēt klavieres, ja man nepāries sāpes.

Svētdien, kad es spēlēju prelūdiju uz dievkalpojuma zāles klavierēm, man atkal sāka sāpēt muskuļi. Es ātri savā sirdī lūdzu pēc spēka, lai varētu turpināt spēlēt.

Svētā Vakarēdiena laikā es atskārtu, ka nākamā ieplānotā garīgā dziesma bija tāda, ko es jau sen nebiju spēlējusi. „It kā ar manām sāpēm vēl nepietiktu,” es nodomāju, „tagad man jāspēlē sarežģīta dziesma.” Tad es izlasīju šos vārdus, kas izteica tieši to, ko es jutu:

Tos lasot, es sajutu mieru. Es zināju, ka Glābējs zina par manām sāpēm. Galu galā Viņš tās bija izcietis (skat. Almas 7:11–12). Man nevajadzēja šo brīdi pārdzīvot vienai. Es nebiju to gaidījusi, taču es sajutu Tā Kunga Garu.

Kad es sāku spēlēt, es vairs nejutu sāpes, un notis man šķita pazīstamas. Es sapratu, ka mans kalpošanas darbs bija pavēris ceļu uz dziedināšanu un tuvinājis mani Debesu Tēvam.

Domājot par savu pieredzi ar klavieru spēlēšanu, es zinu, ka nespēlēju viena. Pār mani nāca Jēzus Kristus spēks un labvēlība — tā bija garīga pieredze, kas man tika dāvāta, jo es kalpoju Viņam. Es zinu, ka Viņš vienmēr būs līdzās, lai mūs atbalstītu un spēcinātu, ja vien mēs vēlēsimies Viņam kalpot.