Uzticība un pravieši senatnē un mūsdienās

Gluži dabiski, sātans vienmēr ir mēģinājis mazināt paļāvību uz praviešiem un apustuļiem. Galu galā vēstures gaitā viņi ir bijuši galvenie Jēzus Kristus Vārda liecinieki visai pasaulei (skat. Mācības un Derību 107:23).

Mūsdienās pretinieks cenšas kavēt to, ko prezidents Rasels M. Nelsons nosauca par „vissvarīgāko lietu, kas šodien noris uz Zemes”, Israēla sapulcināšanu, kurai ir jānotiek pirms Jēzus Kristus Otrās atnākšanas. Praviešiem un apustuļiem ir šīs sapulcināšanas atslēgas. Tādējādi viņi vienmēr saskaras ar pretestību.

Gan senatnē, gan pēdējās dienās sātans pat ir atradis veidus, kā pievilt dažus Dieva derības bērnus, lai viņi cīnītos pret sendienu un mūsdienu Jēra apustuļiem (skat. 1. Nefija 11:34–36).

Lūk, pieci principi, kas mums var palīdzēt izvairīties no iekrišanas šajos slazdos.

Ticība Tam Kungam Jēzum Kristum

Pirmais no šiem principiem ir arī evaņģēlija pirmais princips — ticība Tam Kungam Jēzum Kristum un Viņa veiktajai Izpirkšanai.

Ticība ir virzība. Prezidents Džefrijs R. Holands, Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidenta vietas izpildītājs, mācīja, ka ticība vienmēr norāda uz nākotni.

Pieaugot mūsu ticībai Kristum un paļāvībai uz Dievu, mēs „raugāmies uz priekšu ar ticības acīm un skatāmies” uz Viņu solījumiem, it kā tie jau būtu piepildīti (skat. Almas 5:15; skat. arī Mosijas 18:21; Almas 32:40). Svinībās „Esiet viens!”, kurās tika atzīmēta 40. gadadiena kopš 1978. gada atklāsmes par priesterību, prezidents Dalins H. Oukss, pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā, aicināja visus „vienoti raudzīties uz priekšu savā ticībā un paļāvībā uz Tā Kunga solījumu [skat. 2. Nefija 26:33]”.

Šis nākotnes fokuss virza mūs pretī prezidenta Nelsona solījuma piepildījumam, ko viņš izteica tajā pašā pasākumā, par „pilnīgu mieru un saskaņu” un dienu, kad, kā mācīja prezidents Henrijs B. Airings, otrais padomnieks Augstākajā prezidijā, „Tas Kungs Jehova atgriezīsies, lai dzīvotu ar tiem, kas ir kļuvuši par Viņa ļaudīm, un atradīs tos vienotus un vienas sirds, vienotus ar Viņu un mūsu Debesu Tēvu”.

Turpretī sātans cenšas padarīt Dieva bērnus stūrgalvīgus, liekot viņiem pieķerties pagātnei, domāt par pagātnes apstākļiem, izteikumiem vai mācībām — pat ja pravieši un apustuļi tās vēlāk ir izskaidrojuši. Kā „mūsu brāļu apsūdzētājs … dienu un nakti” (Jāņa atkl. 12:10), viņš kūda uz nepārtrauktu kritiku pret Dieva praviešiem un apustuļiem un viņu mācībām. Viņš gudri grauj ticību viņu liecības objektam, Jēzum Kristum, kas ir viņa galvenais mērķis.

Mūsdienu apustuļi skaidri pauž vienotības, miera un saskaņas apliecinājumus: lai gan sātans prasmīgi kūda uz strīdiem un šķelšanos, šis ir laiks, kad visiem Dieva derības bērniem (skat. 1. Nefija 11:34–36) ir jābūt vienotiem, pieņemot mūžīgās patiesības, kuras Dievs atklāj caur Saviem praviešiem un apustuļiem, un rīkojoties saskaņā ar tām. Tā rīkojoties, mēs varam kļūt par vienotiem, laimīgiem, spēcīgiem, ticības pilniem cilvēkiem bez jebkādām rasu, dzimumu, etniskām vai citām nesaskaņām.

Pravieši un apustuļi savās mācībās iedvesmo uz šo vienotību un nešaubīgo ticību Jēzum Kristum, kas vienmēr virzīs mūs uz priekšu.

Redzējis mūsdienas, Moronijs mācīja, kā mēs varam izvairīties no kritiskas attieksmes pret praviešiem un apustuļiem: tas ir princips — nenosodīt vai netiesāt.

„Nenosodiet mani dēļ manas nepilnības, nedz manu tēvu dēļ viņa nepilnības, nedz tos, kas rakstījuši pirms viņa; bet, drīzāk, pateicieties Dievam, ka Viņš ir izpaudis jums mūsu nepilnības, lai jūs varētu mācīties kļūt gudrāki, nekā mēs esam bijuši.” (Mormona 9:31; izcēlums pievienots)

Citiem vārdiem sakot, mēs koncentrējamies uz praviešu un apustuļu mācībām un liecībām par Kristu un Viņa evaņģēliju, mācāmies no tām un necenšamies meklēt viņu nepilnības. Vēstures gaitā Dievs ir atklājis dažas no šīm nepilnībām mūsu labumam un lai palīdzētu mums kļūt gudrākiem. Es pateicos Viņam par to.

Tomēr mums ir jābūt uzmanīgiem. 2019. gada aprīļa vispārējā konferencē prezidents Airings citēja šo prezidenta Džordža K. Kenona (1827–1901), Augstākā prezidija pirmā padomnieka, mācību: „Dievs ir izredzējis Savus kalpus. Viņš apgalvo, ka Viņam pienākas nosodīt viņus, ja viņiem vajadzīgs nosodījums. Viņš nav devis mums katram individuāli atļauju nopelt vai nosodīt viņus. Neviens cilvēks, lai cik stiprs ticībā viņš būtu, lai cik augstā priesterības amatā, nevar runāt ļaunu par Tā Kunga iesvaidītajiem un pelt Dieva pilnvaras uz Zemes, neizraisot Viņa nepatiku. Svētais Gars attālināsies no šāda cilvēka, un viņš nonāks tumsībā. Tādēļ, vai tad jūs neredzat, cik svarīgi mums ir būt uzmanīgiem?”

Jums un man ir Dieva svētība un uzdevums saistībā ar pravietiskajām mācībām un rīcību, tostarp to, ko mums var būt grūti saprast vai pieņemt:

„Tu pievērsīsi vērību visiem viņa vārdiem un pavēlēm, ko viņš dos jums, kā viņš tos saņem, staigādams visā svētumā Manā priekšā;

jo viņa vārdu jūs pieņemsit kā no Manas paša mutes, visā pacietībā un ticībā.” (Mācības un Derību 21:4–5; izcēlums pievienots)

Jau atkal — mēs nenosodām un netiesājam (skat. Mateja 7:1–2). Virzoties uz priekšu ar ticību Jēzum Kristum un pateicību par praviešu un apustuļu svētību, esmu ticis bagātīgi svētīts (skat. Mācības un Derību 21:6).

Vēl viens svarīgs princips ir nepārsniegt savas pilnvaras vai neuzņemties tādas lomas, kuru mums nav. Šāda domāšana maldina mūs, liekot pārāk augstu vērtēt savus uzskatus, kas gluži dabiski rodas tad, kad mēs pārāk zemu vērtējam praviešu un apustuļu mācības. Praviešu un apustuļu nosodīšana, ieskaitot pagātnes praviešus un apustuļus, acīmredzami pārsniedz mūsu pilnvaras, jo Tas Kungs šīs tiesības patur Sev. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsu viszinošais, mīlošais un žēlīgais Glābējs ir risinājis vai risinās un labprāt piedos jebkuras pagātnes kļūdas vai nepilnības, kā mēs ceram, ka Viņš to darīs arī tagad mums.

Vēl viens piemērs, kas liecina par mūsu pilnvaru pārkāpšanu, ir mēģinājums norādīt praviešiem un apustuļiem, kādas darbības Baznīcai būtu jāveic vai kā tā būtu jāpārvalda. Tas ir Tā Kunga, nevis mūsu pienākums (skat. Mācības un Derību 28:2–7). Lai cik labi būtu mūsu nodomi, nosodīt un uzņemties vadīt praviešus un apustuļus ir lepnības izpausme, kas noved pie maldināšanas un nespējas sekot pravietiskajām pilnvarām.

No 1820. gada līdz pat šim brīdim Tas Kungs ir nemitīgi apmācījis Savus praviešus, gaišreģus un atklājējus atklāsmes procesā, caur kuru Viņš vada Savu Baznīcu.

Prezidents Nelsons mācīja:

„Kad mēs sapulcējamies Augstākā prezidija un Divpadsmito kvoruma padomē, mūsu sanāksmju telpas kļūst par atklāsmju telpām. Mēs izjūtam gluži vai taustāmu Gara klātbūtni. … Kaut arī mūsu sākotnējais skatījums var atšķirties, mēs allaž jūtam savstarpēju mīlestību. Mūsu vienotība palīdz mums atpazīt Tā Kunga gribu attiecībā uz Viņa Baznīcu.

Mūsu sanāksmēs nekad neuzvar vairākuma viedoklis! Mēs lūgšanu pilni uzklausām cits citu un sarunājamies tik ilgi, kamēr panākam vienotību.”

Elders D. Tods Kristofersons no Divpadsmit apustuļu kvoruma novēroja: „Mērķis nav tikai vienprātība padomes locekļu starpā, bet atklāsme no Dieva. Tas ir process, kas ietver gan spriedumus, gan ticību, lai iegūtu Tā Kunga prātu un gribu.”

Šis atjaunotais, precīzi izstrādātais drošības princips palielina uzticību mūsu pašreizējo vadītāju spējai vienmēr vadīt Baznīcu saskaņā ar Tā Kunga gribu.

Protams, Jēzus Kristus vada Savu Baznīcu, un Viņš vada Savus praviešus. Tas, ko mēs varam uztvert kā nepilnības viņu vārdos vai rīcībā, patiesībā var atspoguļot nepilnības mūsu uztverē vai laicīgajā izpratnē. Atceroties, ka Tā Kunga ceļi ir augstāki par mūsu ceļiem un ka Viņa domas ir augstākas par mūsu domām (skat. Jesajas 55:8–9), mēs varam izvairīties no praviešu, tostarp pagātnes praviešu, tiesāšanas. Šāda pazemīga attieksme ļauj mums pievērst vērību mūsdienu praviešu vārdiem „visā pacietībā un ticībā” (Mācības un Derību 21:5; skat. arī 1:28).

Tā arī palīdz mums saņemt vairāk atklāsmju, cerības un ticības Kristum pasaulē, kurā valda arvien lielāka spriedze. Jēkabs mācīja: „Tāpēc mēs meklējam pēc praviešiem un mums ir daudzas atklāsmes un pravietojuma gars; un esot ar visām šīm liecībām, mēs iegūstam cerību, un mūsu ticība kļūst nesatricināma” (Jēkaba 4:6). Ja mēs esam pazemīgi, šīs svētās pieredzes var atbrīvot mūs no jebkādas vēlmes kritizēt praviešus un apustuļus, tostarp arī pagātnes praviešus un apustuļus (skat. Mācības un Derību 88:124; 136:23). Pazemība palīdz mums „meklēt pēc praviešiem”, lai rastu patiesās mācības, kas vairo mūsu prieku un mieru, nevis meklēt nepilnības.

Šajā garā es ar pārliecību un mīlestību liecinu, ka pravieši, sākot no Džozefa Smita, bija Dieva pravieši nepārtrauktā pēctecības līnijā līdz pat prezidentam Raselam M. Nelsonam. Man tā ir bijusi liela svētība — „meklēt pēc praviešiem” un tuvināties Dievam caur katra pravieša mācībām.

Es liecinu, ka tie, kas tika aicināti svētajā apustuļa amatā šo praviešu vadībā, bija un ir īpašie Jēzus Kristus Vārda liecinieki visā pasaulē. Kāda privilēģija ir raudzīties uz Jēzu Kristu un virzīties tuvāk Viņam, apgūstot šo liecinieku mācības!