Vārds, kādā jūs sauc

Prezidents Rasels M. Nelsons mācīja: ja Tas Kungs mūs uzrunātu, pirmais, ko Viņš vēlētos noskaidrot, ir, vai mums ir izpratne par mūsu patieso identitāti — par to, ka mēs esam Dieva bērni, derības bērni un Jēzus Kristus mācekļi. Jebkurš cits apzīmējums mums galu galā liktu vilties.

Es to sapratu, kad mans vecākais dēls saņēma savu pirmo mobilo tālruni. Ar lielu aizrautību viņš sāka pievienot savu ģimenes locekļu un draugu vārdus saviem kontaktiem. Kādu dienu es pamanīju, ka zvanīja viņa mamma. Ekrānā parādījās vārds „Māte”. Tā bija saprātīga un cienīga izvēle — un, es atzīstu, ka tas norādīja uz cieņpilnu attieksmi pret labāko vecāku mūsu ģimenē. Protams, man kļuva interesanti. Kādu vārdu viņš man bija devis?

Es pārskatīju viņa kontaktus un izspriedu, ka, ja Vendija bija „māte”, tad es noteikti esmu „tēvs”. Nē. Es meklēju vārdu „tētis”. Joprojām nekā. Mana ziņkāre pārvērtās nelielās bažās. „Vai viņš mani sauc par Koriju?” Nē. Mans pēdējais, izmisuma pilnais minējums bija šāds: „Mēs esam futbolisti — varbūt viņš mani ir nosaucis slavenā brazīliešu futbolista vārdā — par „Pelē”. Kā tad! Galu galā es viņam piezvanīju, un uz viņa ekrāna parādījās divi vārdi: „Ne māte”!

Brāļi un māsas, kādā vārdā jūs tiekat saukti?

Jēzus Savus sekotājus sauca dažādos vārdos — par mācekļiem. Par dēliem un meitām. Par praviešu bērniem. Par avīm. Par draugiem. Par pasaules gaismu. Par svētajiem. Katram no tiem ir mūžīga nozīme un tie uzsver personīgās attiecības ar Glābēju.

Bet šo vārdu vidū īpaši izceļas viens — Kristus Vārds. Ķēniņš Benjamīns Mormona Grāmatā pārliecinoši mācīja:

„Nav neviena cita vārda, ar ko glābšana nāktu; tādēļ es gribētu, lai jūs uzņemtos Kristus Vārdu. …

Un notiks, ka tas, kas to darīs, atradīsies pie Dieva labās rokas, jo viņš zinās vārdu, ar kuru viņš tiks saukts; jo viņš tiks saukts ar Kristus Vārdu.”

Tie, kuri uzņemas uz sevis Kristus Vārdu, kļūst par Viņa mācekļiem un lieciniekiem. Apustuļu darbos ir rakstīts, ka pēc Jēzus Kristus Augšāmcelšanās izvēlētiem lieciniekiem tika pavēlēts liecināt, ka ikviens, kurš ticēs Kristum, tiks kristīts un saņems Sēto Garu, saņems grēku piedošanu. Tie, kuri saņēma šos svētos priekšrakstus, apvienojās Baznīcā, kļuva par mācekļiem un tika saukti par kristiešiem. Tie, kuri ticēja Kristum, Mormona Grāmatā tiek saukti par kristiešiem un derības tautu — „par Kristus bērniem, Viņa dēliem un Viņa meitām”.

Ko tas nozīmē — tikt sauktiem Kristus Vārdā? Tas nozīmē — noslēgt un ievērot derības, vienmēr atcerēties Viņu, turēt Viņa baušļus un būt gataviem „stāvēt kā Dieva liecinieki[em] visos laikos un visās lietās”. Tas nozīmē stāvēt kopā ar praviešiem un apustuļiem, viņiem nesot Kristus vēsti — tās mācību, derības un priekšrakstus — visā pasaulē. Tas nozīmē arī kalpot citiem, lai mazinātu ciešanas, būt par gaismu un nest cerību Kristū visiem cilvēkiem. Tas, protams, ir mūža darbs. Pravietis Džozefs Smits mācīja, ka „šādu stāvokli neviens cilvēks nav sasniedzis vienā acumirklī”.

Tā kā māceklības ceļš prasa laiku un pūles, un tas tiek apgūts „rindiņu pēc rindiņas, priekšrakstu pēc priekšraksta”, ir viegli pieķerties pasaulīgiem tituliem. Tiem ir īslaicīga vērtība, un tie nekad nebūs pašpietiekami. Atpestīšana un mūžības lietas „nāk [vienīgi] iekš un caur Svēto Mesiju”. Tāpēc, sekot pravietiskajam padomam — padarīt māceklību par prioritāti — ir gan aktuāli, gan gudri, jo īpaši laikmetā, kurā ir tik daudz konkurējošu viedokļu un ietekmju. Svarīgākais ķēniņa Benjamīna padomā bija šis: „Es gribētu, lai jūs atcerētos saglabāt [Kristus] Vārdu vienmēr ierakstītu savās sirdīs, lai … jūs dzirdētu un zinātu balsi, ar kuru jūs tiksit saukti, un arī Vārdu, ar kuru Viņš sauks jūs.”

Es to esmu redzējis pats savā ģimenē. Mans vecvectēvs Martins Gasners pilnībā mainījās, pateicoties tam, ka kāds pazemīgs draudzes prezidents atsaucās Glābēja aicinājumam. 1909. gadā Vācijā bija grūti laiki un naudas bija maz. Martins strādāja par metinātāju cauruļu ražošanas rūpnīcā. Viņš atzina, ka gandrīz katra algas diena noslēdzās ar dzeršanu, smēķēšanu un dzērienu pirkšanu krogā. Viņa sieva viņu beigās brīdināja, ka viņu pametīs, ja viņš nemainīsies.

Kādu dienu Martins ceļā uz krogu satika kolēģi, kuram rokās bija saburzīta reliģiska brošūra. Viņš to atrada uz ielas un pastāstīja Martinam, ka pēc brošūras Was wissen Sie von den Mormonen? jeb Ko jūs zināt par mormoņiem? izlasīšanas sajuta kaut ko neparastu. Esmu pārliecināts, ka nosaukums ir mainījies.

Uz aizmugurējās daļas uzspiestais adreses zīmogs bija pietiekami salasāms, lai būtu skaidrs, kur atrodas baznīca. Tā atradās ievērojamā attālumā, bet viņus tik ļoti bija uzrunājis izlasītais, ka viņi nolēma tajā svētdienā mērot ceļu uz baznīcu, lai uzzinātu vairāk. Kad viņi ieradās, viņi atklāja, ka meklētajā adresē nebija tādas baznīcas, kādu viņi bija gaidījuši, bet gan apbedīšanas biroja telpas. Martins vilcinājās, jo baznīca, kas atradās apbedīšanas birojā, nešķita pārāk labs salikums.

Taču augšstāvā, iznomātā zālē, viņi atrada nelielu svēto grupu. Kāds vīrietis viņus uzaicināja uz liecību sanāksmi. Martins sajuta Garu, un viņu tik ļoti iedvesmoja vienkāršās, dedzīgās liecības, ka viņš sniedza savējo. Un tieši tur, visneiedomājamākajā vietā, viņš teica, ka jau zina, ka tā ir patiesība.

Pēc tam šis vīrietis stādījās priekšā kā draudzes prezidents un jautāja, vai viņi atgriezīsies. Martins paskaidroja, ka viņš dzīvo pārāk tālu un nevar atļauties šādu iknedēļas braucienu. Draudzes prezidents teica: „Sekojiet man!”

Viņi nogāja dažus kvartālus līdz tuvējai rūpnīcai, kur strādāja draudzes prezidenta draugs. Pēc īsas sarunas Martinam un viņa draugam tika piedāvāts darbs. Pēc tam draudzes prezidents viņus aizveda uz daudzdzīvokļu namu un nodrošināja viņu ģimenēm mājokli.

Tas viss notika divu stundu laikā. Martina ģimene pārcēlās nākamajā nedēļā. Pēc sešiem mēnešiem viņi tika kristīti. Vīrietis, kurš reiz bija zināms kā bezcerīgs alkoholiķis, kļuva tik dedzīgs savā jaunajā ticībā, ka cilvēki viņu, ar to nedomādami neko labu, sāka saukt par „priesteri”.

Runājot par draudzes prezidentu, es jums nevaru nosaukt viņa vārdu — viņa identitāte laika gaitā ir zudusi. Taču es viņu saucu par mācekli, vēstnesi, kristieti, labo samarieti un draugu. Pēc 116 gadiem viņa ietekme joprojām ir jūtama, un es turpinu gūt labumu no viņa māceklības.

„Kāda paruna vēsta: lai gan mēs varam saskaitīt ābola sēkliņas, mēs nevaram saskaitīt ābolus, kas rodas no vienas sēkliņas.” Šī draudzes prezidenta iesētā sēkla ir devusi neskaitāmus augļus. Vai gan viņš varēja zināt, ka pēc 48 gadiem vairākas Martina ģimenes paaudzes abās priekškara pusēs tiks saistītas Bernes templī Šveicē?

Iespējams, vislieliskākie sprediķi ir tie, ko mēs nekad nedzirdam, bet pieredzam vienkāršā, neuzkrītošā rīcībā un darbos, ko varam vērot parastu cilvēku dzīvē, kuri, cenšoties būt kā Jēzus, iet apkārt, labu darīdami. Tas, ko šis žēlsirdīgais draudzes prezidents paveica, nebija daļa no darāmo darbu saraksta. Viņš vienkārši dzīvoja saskaņā ar evaņģēliju, kā tas ir aprakstīts Almas grāmatā: „Viņi nesūtīja prom nevienu, … kas bija izsalcis vai kas bija izslāpis, vai kas bija slims, … viņi bija devīgi pret visiem, kā veciem, tā jauniem, … kā vīriem, tā sievām.” Un, kas ir svarīgi, viņi nesūtīja prom nevienu — „vai viņi nebija vai bija baznīcā”.

Tie, kuri uzņemas Kristus Vārdu, zina, ka, saskaņā ar Džozefa Smita teikto, „cilvēks, kurš ir piepildīts ar Dieva mīlestību, nav apmierināts tikai ar savas ģimenes svētīšanu, bet ceļo pa visu pasauli, dedzīgi vēlēdamies svētīt visu cilvēci”.

Tieši tā dzīvoja Jēzus. Patiesībā, Viņš paveica tik daudz, ka Viņa mācekļi to visu nemaz nevarēja pierakstīt. Apustulis Jānis rakstīja: „Ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.”

Centīsimies sekot Kristus piemēram, darot labu un padarot māceklību par prioritāti mūža garumā, lai katru reizi, kad mēs sastopamies ar citiem, viņi sajustu Dieva mīlestību un Svētā Gara apstiprinošo spēku. Tad mēs varēsim pievienoties manam vecvectēvam un miljoniem citu cilvēku, kuri, tāpat kā māceklis Andrejs, ir paziņojuši: „Mēs esam atraduši Mesiju.”

Galu galā mūsu identitāti nenosaka pasaule. Taču mūsu māceklību veido priekšraksti, ko saņemam, derības, ko ievērojam, un mīlestība, ko mēs izrādām Dievam un savam tuvākajam, vienkārši darot labu. Kā mācīja prezidents Nelsons, mēs patiesi esam Dieva bērni, derības bērni, Jēzus Kristus mācekļi.

Es liecinu, ka Jēzus Kristus dzīvo un ir mūs atpestījis. Viņš ir Tas, kurš teica: „Es tevi saucu … vārdā, tu esi Mans!” Jēzus Kristus Vārdā, āmen.