Rotāts ar atturības tikumu

2021. gada maijā, apmeklējot Soltleikas tempļa renovācijas darbus, prezidents Rasels M. Nelsons apbrīnoja pionieru centienus, kuri ar ierobežotiem resursiem un nelokāmu ticību uzcēla šo svēto celtni, fizisku un garīgu meistardarbu, kas izturējusi laika pārbaudi. Tomēr viņš novēroja arī erozijas ietekmi, kas laika gaitā bija radījusi plaisas tempļa sākotnējos pamatakmeņos un mūrējuma nestabilitāti, kas skaidri liecināja par nepieciešamību veikt konstrukcijas nostiprināšanu.

Mūsu mīļais pravietis mums mācīja: tāpat kā bija nepieciešams veikt nozīmīgus darbus tempļa pamatu nostiprināšanai, lai tas varētu izturēt dabas spēkus, arī mums ir jāveic ārkārtēji darbi — iespējams, tādi, kādus mēs nekad agrāk neesam veikuši, — lai nostiprinātu savus garīgos pamatus Jēzū Kristū. Savā neaizmirstamajā vēstījumā viņš atstāja mums divus dziļus jautājumus personīgām pārdomām: „Cik drošs ir jūsu pamats? Un kādi stiprinājumi ir vajadzīgi jūsu liecībai un izpratnei par evaņģēliju?”

Jēzus Kristus evaņģēlijs sniedz mums dievišķi iedvesmotus un efektīvus līdzekļus, lai novērstu garīgo eroziju mūsu dvēselēs, spēcīgi nostiprinot mūsu pamatus un palīdzot mums izvairīties no plaisām mūsu ticībā un nestabilitātes gan mūsu liecībā, gan mūsu izpratnē par evaņģēlija svētajām patiesībām. Viens īpaši atbilstošs princips šī mērķa sasniegšanai ir atrodams Mācības un Derību 12. nodaļā, atklāsmē, kas caur pravieti Džozefu Smitu tika dota Džozefam Naitam, taisnīgam vīram, kurš dedzīgi centās izprast Tā Kunga gribu ne tikai ārēju pārmaiņu dēļ, bet lai nelokāmi paliktu savā māceklībā — „stingri kā debesu balsti”. Tas Kungs paziņoja:

„Lūk, Es runāju uz tevi un arī uz visiem tiem, kam ir vēlēšanās iesākt un nostiprināt šo darbu.

Un neviens nevar palīdzēt šinī darbā, izņemot, ja viņš būs pazemīgs un pilns mīlestības, būdams ar ticību, cerību un žēlsirdību, būdams atturīgs visās lietās, lai arī kas tiktu uzticēts viņa gādībai.”

Glābēja vadība, kas pierakstīta šajā svētajā atklāsmē, atgādina mums, ka atturība ir būtisks stiprinājums stingram pamatam Jēzū Kristū. Tā ir viena no neaizstājamiem tikumiem ne tikai tiem, kas ir aicināti kalpot, bet arī visiem, kas ir noslēguši svētās derības ar To Kungu un piekrituši Viņam uzticīgi sekot. Atturība sabalansē un stiprina citas Kristum līdzīgās īpašības, kas minētas šajā atklāsmē: pazemību, ticību, cerību, žēlsirdību un tīro mīlestību, kas plūst no Viņa. Turklāt atturības izkopšana ir nozīmīgs veids, kā pasargāt mūsu dvēseles no tikko izjūtamās, tomēr pastāvīgās garīgās erozijas, ko izraisa pasaulīgās ietekmes, kas var vājināt mūsu pamatu Jēzū Kristū.

Starp īpašībām, kas rotā patiesos Kristus mācekļus, atturība izceļas kā paša Glābēja atspoguļojums, kā dārgs Gara auglis, kas pieejams visiem, kuri atveras dievišķajai ietekmei. Tas ir tikums, kas ienes harmoniju sirdī, veidojot vēlmes un emocijas ar gudrību un mieru. Svētajos Rakstos atturība tiek attēlota kā būtiska mūsu garīgā ceļojuma sastāvdaļa, kas mūs vada uz pacietību, dievbijību un līdzjūtību, vienlaikus pilnveidojot mūsu jūtas, vārdus un rīcību.

Kristus mācekļi, kas cenšas izkopt šo Kristum līdzīgo īpašību, kļūst arvien pazemīgāki un pārpilni mīlestības. Viņos rodas mierīgs spēks, un viņi kļūst spējīgāki savaldīt dusmas, veicināt pacietību un izturēties pret citiem ar iecietību, cieņu un godu, pat ja nelabvēlīgi vēji spēcīgi pūš. Viņi cenšas nerīkoties impulsīvi, bet izvēlas rīkoties ar garīgu gudrību, lēnprātības un Svētā Gara maigās ietekmes vadīti. Tādējādi viņi kļūst mazāk pakļauti garīgajai erozijai, jo, kā mācīja apustulis Pāvils, viņi zina, ka visu spēj Tā spēkā, kas viņus dara stiprus, — pat tad, ja viņiem nākas saskarties ar pārbaudījumiem, kas varētu satricināt viņu liecību par Viņu.

Vēstulē Titam Pāvils sniedza svētu padomu par to, kādām īpašībām jāpiemīt tiem, kuri vēlas pārstāvēt Glābēju un darīt Viņa gribu ar ticību un pašaizliedzību. Viņš teica, ka viņiem jābūt viesmīlīgiem, prātīgiem, taisniem un svētbijīgiem — tās ir īpašības, kas skaidri atspoguļo atturības ietekmi.

Tomēr Pāvils brīdināja, ka viņiem nevajadzētu būt „ne iedomīg[iem], ne dusmīg[iem] … [un] ne kau[šļiem]”. Šādas īpašības ir pretējas Glābēja prātam un kavē patiesu garīgo izaugsmi. Svēto Rakstu kontekstā „ne iedomīgs” ir tas, kurš atsakās rīkoties ar augstprātību un lepnumu; „ne dusmīgs” ir tas, kurš izvairās no dabiskās vēlmes — kļūt nepacietīgam un aizkaitinātam, un „ne kauslis” attiecas uz to, kurš verbāli, fiziski un emocionāli noraida strīdīgu, agresīvu un skarbu uzvedību. Cenšoties mainīt savu uzvedību ar ticību un pazemību, mēs varam būt stingri noenkuroti pie Viņa žēlastības cietās klints un kļūt par tīriem un noslīpētiem darbarīkiem Viņa svētajās rokās.

Apdomājot nepieciešamību izkopt atturības tikumu, man nāk prātā pravieša Samuēla mātes Annas vārdi — sievietes ar ievērojamu ticību, kura pat pēc lieliem pārbaudījumiem veltīja pateicības dziesmu Tam Kungam. Viņa sacīja: „Nerunājiet pārspīlētu, lepnu valodu, lai no jūsu mutes neiziet nekaunīgi vārdi! Jo Tas Kungs ir Dievs, visu zinātājs, Viņš sver darbus.” Viņas dziesma ir kas vairāk par lūgšanu — tā ir uz sevi vērsts aicinājums rīkoties pazemīgi, savaldīgi un mēreni. Anna mums atgādina, ka patiess garīgais spēks neizpaužas impulsīvās reakcijās vai augstprātīgos vārdos, bet gan atturīgā, pārdomātā attieksmē, kas ir saskaņā ar Tā Kunga gudrību.

Bieži vien pasaule cildina uzvedību, kas rodas agresivitātes, augstprātības, nepacietības un pārspīlējumu dēļ, bieži attaisnojot šādu attieksmi ar ikdienas dzīves spiedienu un tieksmi pēc atzinības un popularitātes. Kad mēs novēršam skatu no atturības tikuma un ignorējam Svētā Gara maigo un apvaldošo ietekmi savā rīcībā un runā, mēs viegli iekrītam ienaidnieka slazdā, kas neizbēgami noved pie tādu vārdu izteikšanas un tādas nostājas pieņemšanas, ko vēlāk dziļi nožēlojam, vai tas būtu sociālajās, ģimenes vai pat baznīcas attiecībās. Jēzus Kristus evaņģēlijs aicina mūs izmantot šo tikumu īpaši grūtos brīžos, jo tieši šādos gadījumos atklājas cilvēka patiesais raksturs. Kā reiz teica Martins Luters Kings, jaunākais: „Cilvēka augstākais vērtējums nav tas, kur viņš atrodas komforta un ērtību brīžos, bet gan tas, kur viņš atrodas izaicinājumu un strīdu laikā.”

Kā derības ļaudis mēs esam aicināti dzīvot ar stingru apņēmību ievērot svētos apsolījumus, ko esam devuši Tam Kungam, rūpīgi sekojot paraugam, ko Viņš iedibināja ar Savu nevainojamo piemēru. Pretī Viņš ir apsolījis: „Patiesi, patiesi Es saku jums, ka šī ir Mana mācība un kas ceļ uz tās, ceļ uz Manas klints, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”

Glābēja kalpošanu uz Zemes iezīmēja atturība visos Viņa rakstura aspektos. Ar savu nevainojamo piemēru Viņš mums mācīja: „Esi pacietīgs ciešanās, nezaimo pret tiem, kas zaimo.” Mācot, ka strīdu un nesaskaņu dēļ mums nevajadzētu padoties dusmām, Viņš paziņoja: „Jums jānožēlo grēki un jātop kā maziem bērniem.” Viņš arī mācīja, ka visiem, kas vēlas nākt pie Viņa ar visu sirdi, ir jāizlīgst ar tiem, uz kuriem viņi ir dusmīgi, vai ar tiem, kuriem ir kaut kas pret viņiem. Ar atturīgu attieksmi un līdzjūtīgu sirdi Viņš mums apliecināja, ka tad, kad pret mums izturas skarbi, nelaipni, necienīgi vai nevērīgi, Viņa laipnība no mums neatkāpsies un Viņa miera derība netiks atņemta no mūsu dzīves.

Pirms dažiem gadiem mums ar sievu bija svēta privilēģija tikties ar dažiem uzticīgiem Baznīcas locekļiem Mehiko. Daudzi no viņiem, vai nu personīgi vai ar savu tuvinieku starpniecību, bija pārcietuši neaprakstāmus pārbaudījumus, tostarp cilvēku nolaupīšanas, slepkavības un citas sirdi plosošas traģēdijas.

Raugoties šo svēto sejās, mēs neredzējām dusmas, aizvainojumu vai vēlmi atriebties. Tā vietā mēs redzējām klusu pazemību. Lai gan viņu sejās bija skumjas, tās izstaroja arī patiesas ilgas pēc dziedināšanas un mierinājuma. Lai gan ciešanas bija salauzušas viņu sirdis, šie svētie turpināja virzīties uz priekšu ar ticību Jēzum Kristum, izvēloties neļaut savām ciešanām kļūt par plaisu viņu ticībā vai izraisīt nestabilitāti viņu liecībā par evaņģēliju.

Šīs svētās sapulces noslēgumā mēs sveicinājām katru no viņiem. Katrs rokasspiediens, katrs apskāviens kļuva par klusu liecību, ka ar Tā Kunga palīdzību mēs varam izvēlēties atturīgi reaģēt uz dzīves grūtībām un izaicinājumiem. Viņu klusais un pieticīgais piemērs kalpoja par maigu aicinājumu iet Glābēja ceļu ar atturību it visā. Mēs jutāmies kā eņģeļu klātbūtnē.

Jēzus Kristus, dižākais no visiem, cieta par mums, līdz Viņš asiņoja no katras poras, tomēr Viņš nekad neļāvās aizsvilties dusmās, un pat lielās ciešanās no Viņa lūpām neizskanēja ne agresīvi, ne aizskaroši, ne nepieklājīgi vārdi. Ar pilnīgu atturību un nepārspējamu lēnprātību Viņš nedomāja par sevi, bet gan par katru Dieva bērnu — pagātnē, tagadnē un nākotnē. Apustulis Pēteris liecināja par Kristus cildeno attieksmi, kad viņš paziņoja: „Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu Tam, kas spriež taisnu tiesu.” Pat vislielāko moku brīžos Glābējs pauda pilnīgu un dievišķu atturību. Viņš teica: „Tomēr, gods lai ir Tēvam, un Es baudīju to un pabeidzu Savus sagatavošanas darbus cilvēku bērniem.”

Mani mīļotie brāļi un māsas, es sirsnīgi aicinu mūs visus rotāt savu prātu un sirdi ar Kristum līdzīgu atturības tikumu kā svētu atbildi uz mūsu dārgā prezidenta Rasela M. Nelsona pravietisko aicinājumu. Kad mēs ar ticību un uzcītību cenšamies ieaust atturību savā rīcībā un vārdos, es liecinu, ka mēs stiprināsim un drošāk noenkurosim savu dzīvi uz mūsu Pestītāja drošā pamata.

Es svinīgi liecinu, ka pastāvīga atturība šķīsta mūsu dvēseli un iesvēta mūsu sirdi Glābēja priekšā, maigi tuvinot mūs Viņam un sagatavojot mūs ar cerību un mieru tai brīnišķīgajai dienai, kad mēs Viņu satiksim Viņa Otrajā atnākšanā. Es dalos ar šiem svētajiem vārdiem mūsu Glābēja Jēzus Kristus Vārdā, āmen.