Vienkāršība, kas ir Kristū

Pirms trīsdesmit trīs gadiem es saņēmu aicinājumu kalpot par misionāru Jūtas Ogdenas misijā. Protams, tā kā es biju no Eiropas, dažas vietējās Jūtas tradīcijas, piemēram, „zaļā želeja ar burkāniem” un „bēru kartupeļi”, šķita nedaudz savdabīgas!

Tomēr mani dziļi iespaidoja daudzu svēto uzticība un māceklība, lielais cilvēku skaits, kas apmeklēja Baznīcas sapulces, un pilnvērtīgi darbojošos Baznīcas programmu mērogs. Misijai beidzoties, es vēlējos būt pārliecināts, ka prieks, ko izjutu, un garīgais spēks un briedums, ko novēroju, būs pieejams arī manai nākotnes ģimenei. Es biju apņēmies ātri atgriezties, lai dzīvotu savu dzīvi „mūžseno kalnu un pakalnu ēnā”.

Taču Tam Kungam bija citi plāni. Manā pirmajā svētdienā pēc atgriešanās mājās mans viedais bīskaps aicināja mani kalpot par Jauno vīriešu prezidentu mūsu bīskapijā. Kalpojot šai brīnišķīgajai jauniešu grupai, es ātri sapratu, ka prieks, kuru jutu, esot par Kristus mācekli, ir ļoti maz saistīts ar Baznīcas sapulču apjomu vai programmu mērogu.

Tādēļ, kad apprecēju savu skaisto sievu Mārgretu, mēs ar prieku nolēmām palikt Eiropā un audzināt savu ģimeni mūsu dzimtenē Vācijā. Kopīgi mēs pieredzējām to, ko prezidents Rasels M. Nelsons mācīja pirms daudziem gadiem: „Priekam, ko mēs jūtam, ir maza saistība ar mūsu dzīves apstākļiem, bet tas vistiešākajā mērā ir saistīts ar to, kam mēs savā dzīvē pievēršamies.” Kad mūsu dzīves centrā ir Kristus un Viņa evaņģēlija vēsts, mēs varam piedzīvot visas māceklības svētības, lai kur arī dzīvotu.

Tomēr pasaulē, kas paliek arvien neticīgāka, sarežģītāka un neskaidrāka, kurā valda dažādas un bieži vien pretrunīgas vēstis un prasības, — kā mēs varam izvairīties no tā, ka mūsu acis neaptumšojas un mūsu sirdis nenocietinās, un palikt pievērsti Jēzus Kristus evaņģēlija „skaidr[ajām] un vērtīga[jām] liet[ām]”? Apustulis Pāvils, dzīvojot apjukuma laikā, deva lielisku padomu Korintas svētajiem, atgādinot viņiem pievērsties „vienkāršīb[ai], kas ir Kristū”.

Kristus mācība un evaņģēlija likums ir tik vienkārši, ka tos varētu saprast pat bērns. Mēs varam piekļūt Jēzus Kristus pestīšanas spēkam un saņemt visas garīgās svētības, ko mūsu Debesu Tēvs ir sagatavojis mums, izrādot ticību Jēzum Kristum, nožēlojot grēkus, kristoties, tiekot iesvētītiem ar Svētā Gara dāvanu un izturot līdz galam. Prezidents Nelsons tik skaisti raksturoja šo ceļu kā „derību taku” un procesu, kā kļūt par „uzticīgu Jēzus Kristus mācekli”.

Ja šis vēstījums ir tik vienkāršs, kāpēc tad bieži vien šķiet tik grūti dzīvot saskaņā ar Kristus likumiem un sekot Viņa piemēram? Iespējams, mēs kļūdaini interpretējam vienkāršību kā kaut ko, kas ir viegli sasniedzams — bez pūlēm vai uzcītības. Sekošana Kristum prasa pastāvīgas pūles un nepārtrauktas pārmaiņas. Mums ir „[jā]atmet miesīg[ais] cilvēk[s] un [jā]kļūst kā [mazam] bērnam”. Tas ietver „paļau[šanos] uz To Kungu” un sarežģītības atmešanu, tāpat kā to dara mazi bērni. Kristus mācības vienkāršota un mērķtiecīga piemērošana palīdzēs mums atrast prieku ikdienas dzīvē, sniegs vadību mūsu aicinājumos, atbildēs uz dažiem no sarežģītākajiem dzīves jautājumiem un dos spēku stāties pretī lielākajiem izaicinājumiem.

Bet kā mēs varam praktiski īstenot šo vienkāršību savā mūža ceļā kā Kristus mācekļi? Prezidents Nelsons mums atgādināja, ka, cenšoties sekot Glābējam, mums jākoncentrējas uz „tīru patiesību, tīru mācību un tīru atklāsmi”. Regulāra jautājuma uzdošana: „Ko Kungs Jēzus Kristus gribētu, lai es daru?” var atklāt pilnīgus norādījumus. Sekojot Viņa piemēram, mēs iegūstam drošu ceļu cauri nenoteiktībai un mīlošu, vadošu roku, kurai pieķerties dienu no dienas. Viņš ir Miera valdnieks un Labais gans. Viņš ir mūsu Mierinātājs un Atbrīvotājs. Viņš ir mūsu Klints un Patvērums. Viņš ir Draugs — tavs draugs un mans draugs! Viņš aicina mūs visus mīlēt Dievu, turēt Viņa baušļus un mīlēt savu tuvāko.

Kad izvēlamies sekot Viņa piemēram un virzīties uz priekšu ticībā Kristum, pieņemt Viņa Izpirkšanas spēku un atcerēties savas derības, mūsu sirds piepildās ar mīlestību, cerība un dziedināšana pacilā mūsu garu, un rūgtums un bēdas tiek aizstātas ar pateicību un pacietību — gaidīt apsolītās svētības. Dažkārt mums var būt nepieciešams attālināties no neveselīgas situācijas vai meklēt profesionālu palīdzību. Taču jebkurā gadījumā vienkāršu evaņģēlija principu piemērošana palīdzēs mums pārvarēt dzīves izaicinājumus pēc Tā Kunga parauga.

Mēs dažkārt nenovērtējam spēku, ko mums dod tādas vienkāršas darbības kā lūgšana, gavēšana, Svēto Rakstu studēšana, ikdienišķa grēku nožēlošana, iknedēļas Svētā Vakarēdiena pieņemšana un regulāra pielūgsme Tā Kunga namā. Bet, kad mēs saprotam, ka mums nav jāveic „liel[as] liet[as]”, un mēs koncentrējamies uz tīras un vienkāršas mācības pielietošanu, mēs sākam saredzēt, kā evaņģēlijs „[brīnišķīgi] darbojas” mūsu labā pat visgrūtākajos apstākļos. Mēs atrodam spēku un „paļāvību Dieva priekšā” pat tad, kad piedzīvojam sirdssāpes. Elders M. Rasels Balards mums ir daudzkārt atgādinājis: „Tieši vienkāršībā [mēs] atradīs[im] mieru, prieku un laimi.”

Piemērojot vienkāršību, kas ir Kristū, mēs dodam priekšroku cilvēkiem, nevis notikumiem, un mūžīgām attiecībām, nevis īstermiņa rīcībai. Mēs koncentrējamies uz lietām, kurām ir „vislielākā nozīme” Dieva glābšanas un paaugstināšanas darbā, tā vietā, lai aizrautos ar mūsu kalpošanas pārvaldīšanu. Mēs brīvi izvēlamies prioritizēt lietas, ko varam izdarīt, nevis apgrūtināt sevi ar lietām, ko nevaram izdarīt. Tas Kungs mums atgādināja: „Tādēļ nepiekūstiet, labu darīdami, jo jūs ieliekat liela darba pamatu. Un no mazām lietām rodas tas, kas ir liels.” Kāds spēcīgs pamudinājums — rīkoties vienkāršībā un pazemībā, neatkarīgi no apstākļiem.

Mana vecmāmiņa Marta Cīsla bija brīnišķīgs piemērs tam, kā, darot „maz[as] un vienkārš[as] liet[as]”, var paveikt lielas. Mēs viņu mīloši dēvējām par omi Cīslu. 1926. gada 30. maijā oma kopā ar manu vecvecmāmiņu pieņēma evaņģēliju mazā ciematā Zelbongenā, Austrumprūsijā.

Marta Cīsla (pa labi) savā kristību dienā.

Viņa mīlēja To Kungu un Viņa evaņģēliju un bija apņēmusies ievērot noslēgtās derības. 1930. gadā viņa apprecējās ar manu vectēvu, kurš nebija Baznīcas loceklis. Tajā brīdī oma vairs nevarēja apmeklēt Baznīcas sapulces, jo mana vectēva saimniecība atradās tālu no tuvākās draudzes. Bet viņa pievērsās tam, ko varēja paveikt. Oma turpināja lūgt, lasīt Svētos Rakstus un dziedāt dziesmas par Ciānu.

Daži varbūt domāja, ka viņa vairs nav aktīva savā reliģiskajā pārliecībā, taču tas bija tālu no patiesības. Kad pasaulē nāca mana tante un tēvs, ģimenē nebija priesterības, tuvumā netika rīkotas Baznīcas sapulces un nebija pieejami priekšraksti, — tad viņa atkal darīja visu, ko varēja, un pievērsās tam, lai mācītu saviem bērniem „lūgt un staigāt taisnīgi Tā Kunga priekšā”. Viņa lasīja viņiem priekšā Svētos Rakstus, dziedāja kopā ar viņiem dziesmas par Ciānu un, protams, lūdza kopā ar viņiem — katru dienu. Tā bija 100-procentīga mājās balstīta Baznīcas pieredze.

1945. gadā mans vectēvs dienēja karā tālu no mājām. Kad ienaidnieki tuvojās viņu fermai, oma paņēma savus divus mazos bērnus un pameta mīļoto saimniecību, lai meklētu patvērumu drošākā vietā. Pēc grūta un dzīvībai bīstama ceļojuma viņi beidzot atrada patvērumu Ziemeļvācijā 1945. gada maijā. Izņemot drēbes, kas bija mugurā, viņiem nekas vairs nebija palicis. Taču Oma turpināja darīt to, ko varēja: viņa lūdza kopā ar saviem bērniem — katru dienu. Viņa dziedāja kopā ar viņiem Ciānas dziesmas, kuras bija iemācījusies no galvas, — katru dienu.

Dzīve bija ārkārtīgi grūta, un daudzus gadus svarīgākais bija vienkārši nodrošināt mājās ēdienu. Bet 1955. gadā mans tēvs, kurš tolaik bija 17 gadus vecs, devās uz arodskolu Rendsburgas pilsētā. Viņš gāja garām kādai ēkai un ieraudzīja uz tās izkārtu nelielu uzrakstu „Kirche Jesu Christi der Heiligen der Letzten Tage” — „Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca”. Viņš nodomāja: „Cik interesanti, šī ir mātes baznīca.” Tādēļ, kad viņš atgriezās mājās, viņš pastāstīja omai, ka ir atradis viņas baznīcu.

Jūs varat iedomāties, kā viņa jutās gandrīz pēc 25 gadiem bez jebkādas saskarsmes ar Baznīcu. Viņa apņēmās nākamajā svētdienā doties uz Baznīcu un pārliecināja manu tēvu doties kopā ar viņu. Rendsburga atradās vairāk nekā 32 kilometru attālumā no mazā ciemata, kurā viņi dzīvoja. Taču tas neatturēja omi no Baznīcas apmeklējuma. Nākamajā svētdienā viņa kopā ar manu tēvu uzkāpa uz velosipēda un devās uz Baznīcu.

Kad Svētā Vakarēdiena sanāksme sākās, mans tēvs apsēdās pēdējā rindā, cerot, ka tā drīz beigsies. Šī bija omas baznīca, nevis viņa. Viņš redzēja ne pārāk iedvesmojošu ainu — bija sapulcējušās tikai dažas vecākas sievietes un divi jauni misionāri, kuri būtībā vadīja visu sapulci. Bet tad viņi sāka dziedāt, un dziedāja dziesmas par Ciānu, kuras mans tēvs bija dzirdējis kopš bērnības: „Uz priekšu, svētie!”, „Ak, mans Tēvs”, „Cildinām vīru”. Dzirdot šo mazo pulciņu dziedam Ciānas dziesmas, kuras bija pazīstamas kopš bērnības, lika viņa sirdij atmaigt, un viņš uzreiz un bez šaubām zināja, ka Baznīca ir patiesa.

Pirmā Svētā Vakarēdiena sanāksme, kuru mana vecmāmiņa apmeklēja pēc 25 gadiem, bija sanāksme, kurā mans tēvs saņēma personīgu apstiprinājumu par atjaunotā Jēzus Kristus evaņģēlija patiesumu. Trīs nedēļas vēlāk, 1955. gada 25. septembrī, viņš kopā ar manu vectēvu un tanti tika kristīts.

Ir pagājuši vairāk nekā 70 gadi kopš tās nelielās Svētā Vakarēdiena sanāksmes Rendsburgā. Es bieži domāju par omi — kā gan viņa jutās tajās vientuļajās naktīs, veicot tās mazās un vienkāršās lietas, kuras viņa spēja paveikt, — lūgt, lasīt un dziedāt. Stāvot šodien šeit, vispārējā konferencē, un runājot par savu omi, viņas apņēmību ievērot derības un uzticēties Tam Kungam, neskatoties uz grūtībām, piepilda manu sirdi ar pazemību un pateicību — ne tikai par viņu, bet arī par daudziem brīnišķīgiem svētajiem visā pasaulē, kuri grūtos apstākļos pievēršas vienkāršībai, kas ir Kristū, — varbūt šobrīd nesaredzot lielas izmaiņas, bet ticot, ka nākotnē notiks lielas lietas.

Esmu no savas pieredzes mācījies, ka evaņģēlija mazās un vienkāršās lietas un uzticīga pievēršanās Kristum ved mūs pie patiesa prieka, rada varenus brīnumus un dod mums pārliecību, ka visas apsolītās svētības piepildīsies. Tas attiecas gan uz jums, gan uz mani. Eldera Džefrija R. Holanda vārdiem sakot: „Dažas svētības tiek dotas drīz, dažas — vēlāk, bet dažas netiks dotas līdz pat debesu valstības laikam; taču tie, kuri pieņem Jēzus Kristus evaņģēliju, tās noteikti iemantos.” Par to arī es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.