No visas sirds dariet savu daļu

Mana pieredze lidojumu simulatorā bija svarīgs atgādinājums tam, ka, lai gūtu sekmes jebkurā jomā — neatkarīgi no tā, vai tā ir lidošana, airēšana, sēšana vai zināšana, — ir nepieciešama konsekventa pašdisciplīna un prakse.

Varat pavadīt daudzus gadus, lai iegūtu kādu prasmi vai attīstītu kādu talantu. Iespējams, jūs strādāsiet tik cītīgi, ka tas jums kļūs par jūsu otro iedabu. Taču, ja jūs domājat, ka tas nozīmē, ka jūs varat pārtraukt vingrināties un mācīties, — jūs tādējādi pakāpeniski zaudēsiet tās zināšanas un spējas, ko reiz ieguvāt par lielu cenu.

Tas attiecas uz tādām prasmēm kā valodas apguve, mūzikas instrumenta spēlēšana un lidmašīnas pilotēšana. Tas attiecas arī uz kļūšanu par Kristus mācekli.

Vienkārši izsakoties, māceklība prasa pašdisciplīnu.

Tie nav gadījuma rakstura centieni, un tas nenotiek nejauši.

Ticība Jēzum Kristum ir dāvana, taču tās saņemšana ir apzināta izvēle, kas prasa veltīt visu mūsu „spēku, prātu un sirdi”. Tā ir ikdienas prakse. Ikstundas prakse. Tā prasa nepārtrauktu mācīšanos un stingru apņēmību. Mūsu ticība, mūsu uzticība Glābējam kļūst stiprāka, kad tā tiek pārbaudīta attiecībā uz pretestību, ar kuru mēs saskaramies šeit, mirstībā. Tā ir noturīga, jo mēs turpinām to kopt, mēs turpinām to aktīvi pielietot un nekad nepadodamies.

No otras puses, ja mēs neizmantojam ticību un tās pārliecinošo spēku, rīkojoties saskaņā ar to, mēs kļūstam mazāk pārliecināti par lietām, ko kādreiz uzskatījām par svētām, — mazāk pārliecināti par lietām, ko kādreiz zinājām kā patiesas.

Kārdinājumi, kas mūs nekad nebūtu vilinājuši, sāk šķist mazāk atbaidoši un pievilcīgāki.

Vakardienas liecības uguns var mūs sildīt tikai kādu laiku. Tai ir nepieciešama pastāvīga kveldēšana, lai tā turpinātu spilgti degt.

Jaunajā Derībā Glābējs mācīja līdzību par kādu kungu, kurš katram no saviem kalpiem deva svētu pienākumu — naudas daudzumu, ko sauca par talentiem. Tie kalpi, kuri centīgi izmantoja savus talentus, tos pavairoja. Savukārt, tas kalps, kas ieraka savu talentu, galu galā to zaudēja.

Kāda ir mācība? Dievs dod mums dāvanas — zināšanas, spējas, iespējas —, un Viņš vēlas, lai mēs tās izmantotu un vairotu, lai tās svētītu mūs un citus Viņa bērnus. Tas nenotiek, ja mēs šīs dāvanas noliekam augstu plauktā kā trofeju, ko laiku pa laikam apbrīnojam. Mūsu dāvanas pieaug un vairojas tikai tad, ja mēs tās pielietojam.

„Taču, elder Uhtdorf,” jūs varētu teikt, „man nav nekādu dāvanu vai talantu — vismaz tādu, kas būtu tik vērtīgi.” Iespējams, jūs skatāties uz citiem, kuru dāvanas ir acīmredzamas un iespaidīgas, un, salīdzinot ar viņiem, jūtaties diezgan viduvēji. Jūs varētu domāt, ka pirmsmirstīgajā esamībā, lielo dāvanu un talantu „bufetes” dienā, jūsu šķīvis šķita nožēlojami mazs — īpaši salīdzinājumā ar citu piekrautajiem un pārpildītajiem šķīvjiem.

Ak, kā es vēlētos, kaut varētu jūs apskaut un palīdzēt jums saprast šo diženo patiesību — jūs esat svētīta gaismas būtne; bezgalīga Dieva gara bērns! Un jums piemīt tāds potenciāls, ko jūs nespējat iztēloties.

Kā dzejnieki ir atzīmējuši, jūs nācāt uz zemes, „kāpjot no godības mākoņiem”!

Jūsu izcelsmes stāsts ir dievišķs, un tāds ir arī jūsu liktenis. Jūs pametāt debesis, lai ierastos šeit, taču debesis nekad nav jūs pametušas!

Jūs noteikti neesat viduvējība.

Jūs esat apdāvināti!

Mācībā un Derībās Dievs paziņoja:

„Jo ir daudz dāvanu, un katram cilvēkam tiek dota dāvana ar Dieva Garu.

Dažiem tiek dota viena, un citiem tiek dota cita, [un] visi tādējādi gū[st] labumu.”

Dažas no mūsu dāvanām ir uzskaitītas Svētajos Rakstos. Taču daudzas nav.

Kā pravietis Moronijs ir teicis: „[Nenoliedziet] Dieva dāvanas, jo to ir daudz; un tās nāk no tā paša Dieva.” Tās var izpausties „dažādi …; bet tas ir tas pats Dievs, kas darbojas visur un visā”.

Iespējams, mūsu garīgās dāvanas ne vienmēr ir spilgtas, taču tas nenozīmē, ka tās ir mazāk svarīgas. Ļaujiet man dalīties ar jums dažās garīgajās dāvanās, ko esmu pamanījis tik daudzu Baznīcas locekļu vidū visā pasaulē. Apdomājiet, vai esat svētīti ar vienu vai vairākām dāvanām, piemēram, spēju:

• izrādīt līdzjūtību;

• ievērot cilvēkus, kuri netiek pamanīti;

• atrast iemeslus būt priecīgiem;

• būt par miera nesējiem;

• pamanīt mazus brīnumus;

• izteikt sirsnīgus komplimentus;

• piedot;

• nožēlot grēkus;

• izturēt;

• vienkārši izskaidrot;

• saprasties ar bērniem;

• atbalstīt Baznīcas vadītājus;

• palīdzēt citiem apzināties, ka viņi iederas.

Iespējams, jūs neredzēsiet šo dāvanu izpausmes bīskapijas talantu vakarā. Taču es ceru, ka jūs redzat, cik vērtīgas tās ir Tā Kunga darbam un kā jūs ar savām dāvanām varētu būt aizkustinājuši, svētījuši vai pat izglābuši kādu no Dieva bērniem. Atcerieties: „Ar mazām un vienkāršām lietām tiek paveiktas diženas lietas.”

Tāpēc darīsim katrs savu nelielo darba daļu.

Mani mīļotie brāļi un māsas, dārgie draugi, es lūdzu, lai Gars palīdz jums atpazīt tās dāvanas un talantus, ko Dievs jums ir devis. Tad nu, tāpat kā uzticīgie kalpi Tā Kunga līdzībā, izkopsim un vairosim tos.

Pienāks diena, kad mēs stāvēsim mūsu žēlsirdīgā Debesu Tēva priekšā, lai atskaitītos par savu pārvaldījumu. Viņš gribēs zināt, ko mēs darījām ar Viņa dotajām dāvanām, — jo īpaši, kā mēs tās izmantojām, lai svētītu Viņa bērnus. Dievs zina, kas mēs patiesībā esam, par ko mums ir paredzēts kļūt, un tāpēc Viņa cerības attiecībā uz mums ir augstas.

Taču Viņš negaida, ka mums būtu jāveic kāds grandiozs, varonīgs vai pārcilvēcisks „lēciens”, lai to sasniegtu. Viņa radītajā pasaulē izaugsme notiek pakāpeniski un pacietīgi, taču tajā pašā laikā tā notiek pastāvīgi un nerimstoši.

Atcerieties, Jēzus Kristus jau paveica pārcilvēcisko darba daļu, kad Viņš uzvarēja nāvi un grēku.

Mūsu darba daļa ir sekot Kristum. Mūsu darba daļa ir novērsties no grēka, pievērsties Glābējam un staigāt Viņa ceļus — soli pa solim. Kad mēs to darām centīgi un uzticīgi, mēs galu galā pārraujam nepilnību un trūkumu važas un lēnām tiekam attīrīti — līdz tai pilnīgajai dienai, kad mēs tiksim pilnveidoti Kristū.

Svētības ir sasniedzamas. Apsolījumi ir spēkā. Durvis ir plaši atvērtas. Tā ir mūsu izvēle — ieiet un sākt.

Sākums var būt mazs. Taču tas ir labi.

Ja ticība ir vāja, sāciet ar cerību uz Kristu Jēzu un Viņa spēku — attīrīt un šķīstīt.

Mūsu Tēvs lūdz, lai mēs uztvertu šo ticības un māceklības izaicinājumu nevis kā pavirši tūristi, bet kā no visas sirds ticīgie, kuri atstāj un pamet Bābeli, un vērš savu sirdi, prātu un soļus pretī Ciānai.

Mēs zinām, ka ar mūsu centieniem vien mēs nevaram kļūt celestiāli. Taču tie var padarīt mūs uzticīgus un nodevušos Jēzum Kristum, un Viņš var padarīt mūs celestiālus.

Pateicoties mūsu mīļotajam Glābējam, nav tāda nesekmīga scenārija. Ja mēs ceram un ticam uz Viņu, tad mūsu uzvara ir garantēta. Viņš apsola mums piekļuvi Viņa spēkam, Viņa varenībai un Viņa bagātīgajai labvēlībai. Soli pa solim, maz pamazām, mēs arvien vairāk tuvosimies tai lielajai un pilnīgajai dienai, kad mēs dzīvosim kopā ar Viņu un saviem mīļajiem mūžīgajā godībā.

Lai tur nokļūtu, mums ir jādara sava darba daļa šodien un katru dienu. Mēs esam pateicīgi par saviem vakar veiktajiem soļiem, taču mēs neapstājamies. Mēs zinām, ka mums vēl ir ejams tāls ceļš, bet mēs neļaujam tam atņemt mums drosmi.

Tā ir būtība tam, kas mēs kā Kristus sekotāji esam.

Es mudinu un svētīju katru Baznīcas locekli un visus, kas vēlas kļūt par tās daļu, uzticēties Glābējam un pacietīgi un rūpīgi darīt savu daļu no visas sirds, lai jūsu prieks būtu pilnīgs un lai kādu dienu jūs saņemtu visu, kas Tēvam ir. Par to es liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.