„Tempļa priekšraksti apvieno, savieno un aizzīmogo”, Liahona, 2025. g. sept.
Vēsturisks skatījums uz Tā Kunga namu
Tempļa priekšraksti apvieno, savieno un aizzīmogo
Tempļa darba vēsture pēdējās dienās liecina par entuziasmu un atklāsmēm, kas tiek dotas rindiņu pēc rindiņas attiecībā uz aizstājošajām kristībām par mirušajiem.
Dena Bēra ilustrācija
Betsija Kinga Dūzeta iebrida Misisipi upes ledainajā ūdenī. 58 gadus vecā atraitne un ticībai pievērstā no Konektikutas tika kristīta par saviem tēvočiem, vīramāti un vīra patēvu.
Neilgi pirms tam, 1840. gada augustā, Pravietis Džozefs Smits bija mācījis svētajiem doktrīnu par kristīšanos mirušo labā. Ar sajūsmu viņi veica kristības upē, jo Navū templis vēl nebija pabeigts. Sievietes tika kristītas par vīriešiem un vīrieši — par sievietēm. Tomēr drīz vien Tas Kungs atklāja Džozefam Smitam, ka kristības par mirušajiem priekštečiem ir jāveic iesvētītos tempļos (skat. Mācības un Derību 124:28–35). Un 1845. gadā Brigams Jangs paziņoja, ka sievietēm ir jākristās par sievietēm un vīriešiem — par vīriešiem.
Betsijas vīrs Filemons Dūzets bija miris pirms sešiem gadiem. Viņa drosmīgi iekāpa aukstajā ūdenī un kristījās gan par viņa mirušajiem radiniekiem, gan par savējiem. Viņa veica kristības arī par Filemona patēvu Džesiju Pīzu, kurš nomira pirms 50 gadiem, kad Betsija bija maza meitene. Iespējams, ka viņa nekad nebija viņu satikusi, bet, visticamāk, zināja par viņu un zināja viņa vārdu, kā arī viņa attiecības ar Filemonu un viņa māti Martu Vingu. Betsija pazina Martu, kad viņa vēl bija dzīva.
Betsija tika kristīta kā Džesija aizstājēja gandrīz uzreiz pēc atklāsmju saņemšanas par kristīšanos mirušo labā. Un viņa ar vīru nosauca vienu no saviem bērniem par Džesiju. Filemona bioloģiskais tēvs, arī vārdā Filemons, nomira, kad viņš bija zīdainis, un Džesijs Pīzs kļuva par viņa patēvu, kad Filemonam bija trīs gadi, un palīdzēja Martai viņu audzināt.
Astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā Amerikā audžuvecāki bija izplatīta parādība. Augstie mirstības rādītāji un augstais atkārtotu laulību skaits nozīmēja, ka daudzi cilvēki dzīvoja audžuģimenēs vai jauktās ģimenēs.. Tādējādi Dūzetu un Pīzu ģimenes saites tika atjaunotas divas reizes: pirmo reizi, kad Filemona māte apprecējās ar Džesiju Pīzu, un otro reizi — veicot kristības par mirušajiem.
Sākotnējā Navū tempļa kristību baseina zīmējums
Tuvinieku pestīšana
Aizstājošā kristīšanās savienoja šīs mirstīgās dzīves saites tā, lai tās pastāvētu mūžīgi. Kā rakstīja Džozefs Smits, kristīšanās par mirušajiem ir „vienojošā saikne”, kas sasaista dzīvos ar mirušajiem, „jo mēs bez viņiem nevaram tikt darīti pilnīgi; nedz arī viņi bez mums var tikt darīti pilnīgi” (Mācības un Derību 128:18).
Džozefs Smits mācīja, ka bez šīs vienojošās saiknes zeme tiktu sista ar lāstu, kas to padarītu par postažu, radītu bez jebkāda mērķa (skat. Mācības un Derību 128:17–18). Pretēji šim skarbajam paziņojumam tika saņemta Džozefa brīnišķīgā atklāsme par spēku, kas var saistīt visus Dieva bērnus kopā uz mūžību.
Papildus aizstājošo priekšrakstu svarīgumam mirušo ģimenes locekļu labā Džozefs uzsvēra, ka arī dzīvie gūst labumu: „Un tagad, mani dārgi mīļotie brāļi un māsas, ļaujiet man jums apliecināt, ka šie ir tie principi saistībā ar mirušajiem un dzīvajiem, kuriem nevar vienkārši paiet garām attiecībā uz mūsu glābšanu.” (Mācības un Derību 128:15)
Džozefam Smitam šīs atklāsmes bija dziļi personiskas. Viņa vecākais brālis Alvins nomira 1823. gadā, un Džozefs to izjuta kā zaudējumu savā dzīvē.. 1836. gada atklāsmē Džozefs redzēja vīziju par „Dieva celestiālo valstību un tās godību”, kā arī par tās valstības „vārtu izcilo skaistumu” un „brīnišķīg[ajām] iel[ām]”. Šīs grandiozās celestiālās valstības vīzijas laikā viņš redzēja arī atsevišķus ģimenes locekļus, kurus viņš pazina un mīlēja, tostarp arī savu brāli Alvinu. Viņš „brīnīj[ā]s”, ka Alvins, kurš nekad nav ticis kristīts, ir „Dieva celestiālās valstības mantiniek[s]”. (Skat. Mācības un Derību 137:1–6.)
Pirms pasaules radīšanas
Saikne starp dzīvajiem un mirušajiem tuviniekiem parāda cilvēku glābšanas majestātisko mērogu, jo tie, kuri ir „miruši bez zināšanām par evaņģēliju” (Mācības un Derību 128:5), ir zināmi un viņu pestīšanas ceļš ir nodrošināts jau pirms viņu ierašanās uz Zemes. Patiesi, kristīšanās par mirušajiem tika ieviesta mūsu „glābšanai jau pirms pasaules radīšanas” (Mācības un Derību 128:8). Atklāsmei par kristīšanos mirušo labā sekoja vēlākas atklāsmes par saistīšanas priekšrakstiem. Bērnu piesaistīšana vecākiem kļuva par kulminējošo priekšrakstu, kas nodrošināja radniecības saites visiem, kas jebkad ir dzīvojuši (skat. Mācības un Derību 138:47–48).
Brīnišķīgā uzrunā 2018. gada aprīļa vispārējā konferencē elders Deils G. Renlands no Divpadsmit apustuļu kvoruma aprakstīja šo saistīšanas saišu spēku:
„Dievs ar Savām neierobežotajām spējām saista un dziedina indivīdus un ģimenes, par spīti traģēdijām, zaudējumiem un grūtībām. …
Pateicoties Savam Izpirkšanas upurim, Jēzus Kristus piedāvā šīs svētības visiem — gan mirušajiem, gan dzīvajiem.”
Tieši tāpat kā Betsija Kinga Dūzeta ticēja un uzticējās, kad iebrida Misisipi upē sava vīra patēva labā, mēs visi varam būt savienoti, aizzīmogoti, saistīti un vienoti uz mūžīgiem laikiem.