Tu esi iepriecinājusi savu vecmāmiņu

Uzaugot ar nedzirdīgiem vecākiem, es ļoti labi apzinājos, ka mana ģimene ir citādāka. Kad es biju maza, Baznīcas sanāksmēs un pasākumos nebija neviena, kas maniem vecākiem varētu sniegt surdotulkojumu, tāpēc mēs reti kad tos apmeklējām.

Es vienmēr jutos kā svešiniece, kas skatās no malas, gribēdama to, kas bija citiem manā bīskapijā, — ģimeni, kas kopā lūdza un mācījās.

Tomēr, tuvojoties vidusskolas pēdējās klases beigām, mēs sākām aktīvāk apmeklēt Baznīcu. Mani vecāki tika saistīti Mesas Arizonas templī, un mēs ar diviem no maniem četriem brāļiem un māsām tikām saistīti ar viņiem.

Pēc pieciem gadiem es gatavojos saņemt endaumentu un salaulāties templī. Vakarā, pirms manas saistīšanas templī, mans brālis ar sievu apmeklēja templi, lai veiktu aizstājošo darbu manas mammas vecāku labā, gatavojoties viņu saistīšanai nākamajā dienā. Tolaik mana mamma jau 20 gadus bija Baznīcas locekle un ļoti vēlējās uzsākt savas ģimenes vēstures un tempļa darbu.

Nākamajā dienā mūsu vecvecāki tika saistīti viens ar otru, un jau atkal viņus pārstāvēja mans brālis ar sievu. Jā, tā bija mana kāzu diena, bet man tā bija īpaši nozīmīga. Man un maniem vecvecākiem, kurus es nekad nebiju satikusi, šī īpašā diena bija kopīga.

Pēc dažām dienām, kad mēs ar vīru atvērām kāzu dāvanas, mēs atvērām vienu ļoti īpašu dāvanu no manas vecmāmiņas māsīcas. Viņa bija reliģioza sieviete, kurai bija tuvas attiecības ar manu vecmāmiņu. Dāvana bija manas vecmāmiņas kāzu fotogrāfija. Kartītē bija teikts: „Tava vecmāmiņa ir ļoti priecīga par tevi un skatās uz tevi no debesīm.”

Šī māsīca neapzinājās, cik daudz viņas uzrakstītais man nozīmē. Viņa nezināja arī par tempļa darbu, kas nesen tika veikts par manu vecmāmiņu. Tajā brīdī es sirdī sajutu, ka mana vecmāmiņa ir gandarīta par mani un priecīga, ka mūsu ģimene ir uzsākusi svarīgo ģimenes vēstures un tempļa darbu.

Tagad mēs esam mūžīgā ģimene, kas uzsākusi savu priekšteču sapulcināšanas ceļu, un mana mamma mūs vada, svētījot mūsu ģimeni priekškara otrā pusē.