Ja Dievam uz Zemes būtu baznīca

Nikolā Vabelds no Salīdubjernas Francijā

Es teicu misionāriem, lai viņi netērē laiku, ka man ir savi uzskati. Taču tad es uzzināju, ka viņu mācības saskan ar maniem uzskatiem par ģimeni, mīlošu Tēvu Debesīs un Glābēja Baznīcu.

Kad es biju mazs, vecāki mani veda uz dažādām baznīcām. Vēlāk, pusaudžu gados, es sāku pievērsties Dievam un lasīt Bībeli. Es jutos labi.

Domājot par Dievu un dzīves mērķi, es sapratu, ka ir svarīgi, lai mums būtu ģimene. Es ticēju, ka baznīcas vadītājiem būtu jāmāca ar savu piemēru, taču baznīcā, ko es apmeklēju, priesteri nebija precējušies. Man tas nelikās loģiski. Es uzskatīju, ka būt precētam un veidot ģimeni ir labi.

Man tolaik bija 16 gadu. Man bija draudzene, kuru es ļoti mīlēju, bet viņa mani pameta. Man bija grūti. Gandrīz gadu es to ļoti pārdzīvoju. Pateicoties šai pieredzei, es vēlējos saprast, no kurienes es nāku, kāpēc es atrodos uz Zemes, kāds ir dzīves mērķis un kas notiek pēc nāves. Es pats vēlējos rast atbildi uz šiem jautājumiem. Taču, ilgi par tiem domājot, es atkal vērsos pie Dieva un pie sevis teicu: „Dzīvības Radītājs par dzīvi zina vairāk nekā es. Man vajadzētu rast atbildes no Viņa.”

Lasot Bībeli, es uzzināju, ka Jēzus aicināja Divpadsmit apustuļus. „Ja Dievam šodien būtu baznīca,” es prātoju, „tajā būtu apustuļi.” Mani arvien vairāk un vairāk uzrunāja reliģija, un es vēlējos tikt kristīts.

Kad es ar savu tēvu runāju par Dievu, viņš man teica, ka Dievs ir taisnīgs. Viņš teica, ka vai nu tu kristies, lai tiktu glābts, vai arī tiec mūžīgi nolādēts ellē. Es negribēju ticēt, ka mīlošs Tēvs Debesīs ar prieku Savus bērnus uz mūžīgiem laikiem sūtītu ellē tikai tāpēc, ka viņi nav kristīti. Kā ir ar tiem, kuriem nebija iespējas kristīties?

Francijā ir maz ticīgo. Man bija jauki draugi, taču viņi nebija kristīti. Es secināju, ka nav pareizi domāt, ka viņi visi nonāks ellē.

Tāpēc es nolēmu veidot pats savus uzskatus. Es ticēju Dievam, kura mīlestība ir pilnīga un kurš darīs visu, kas ir Viņa spēkos, lai glābtu Savus bērnus. Ja Viņa bērni nevēlas saņemt Viņa godību, tad tas ir viņu lēmums. Taču Viņš dod viņiem iespēju.

Apkārtceļš uz pievēršanos

Kādu dienu divi pilna laika misionāri, kuri kalpoja manā ciematā, sajuta pamudinājumu, dodoties mājās, iet pa apkārtceļu. Mājupceļā viņi satika manu mammu. Viņa tos apstādināja un man sarunāja ar viņiem tikšanos. Es par to nebiju priecīgs. Es negribēju ar viņiem runāt. Es domāju, ka viņi teiks: „Tev mūsos ir jāieklausās. Tev ir jātic tam, ko mēs tev teiksim.”

Kad misionāri ieradās, es viņiem teicu: „Netērējiet savu laiku. Man ir savi uzskati. Tas, ko jūs darāt, ir labi, bet es uzskatu, ka ģimene ir ļoti svarīga. Es ticu, ka baznīcas vadītājiem ir jābūt precētiem. Es ticu, ka baznīcai ir vajadzīgi divpadsmit apustuļi. Es ticu, ka Dievs izglābs tik daudzus Savus bērnus, cik vien iespējams. Un es nedomāju, ka smēķēt un lietot alkoholu ir pareizi.”

Es biju pārsteigts, uzzinot, ka viņu mācības saskan ar maniem uzskatiem. Viņi man iedeva Mormona Grāmatu un aicināja par to lūgt. Lasot šo grāmatu, es sajutu Garu, un es To sajutu, arī būdams kopā ar misionāriem. Taču es prātoju: „Varbūt es vienkārši izdomāju šīs pozitīvās sajūtas.”

Es lūdzu un sapnī saņēmu atbildi. Tajā es atvēru Bībeli. Bībeles iekšpusē bija cilnes ar dažādām Bībeles grāmatām. Pēdējā cilnē bija rakstīts: „Mormons”. Šis vēstījums man palīdzēja saprast, ka Bībelē un Mormona Grāmatā ir viens un tas pats evaņģēlijs (skat. Ecēhiēla 37:15–19).

Manu liecību vēl vairāk nostiprināja citas pieredzes, ko es guvu, lasot un studējot Mormona Grāmatu. Kad misionāri mani aicināja kristīties, es ar prieku piekritu. Es kristījos tieši gadu pēc tam, kad mana draudzene bija mani pametusi. Manas kristības iezīmēja lielas pārmaiņas manā dzīvē. Kad es pievienojos Baznīcai, es pazaudēju dažus draugus, taču draudzē, ko es apmeklēju, es atradu jaunus draugus.

Brālis Vabelds ar savu ģimeni — „Evaņģēlijs man ir sniedzis daudz gaismas un laimes,” saka Nikolā. „Dievs ir mani svētījis. Es satiku labu sievieti, un mums ir trīs jaukas meitas.”

Evaņģēlijs man ir sniedzis daudz gaismas un laimes. Es tiku piepildīts ar Garu un prieku. Es nodomāju: „Viss, ko es iepriekš esmu izcietis, ir atvedis mani uz šejieni.”

Dievs ir mani svētījis. Es satiku labu sievieti, un mums ir trīs jaukas meitas. Divas no viņām ir kalpojušas misijā, palīdzot citiem saprast to, pie kā es nonācu pirms daudziem gadiem: „Ģimenei ir centrālā loma Radītāja iecerē attiecībā uz Viņa bērnu mūžīgo sūtību”, „mirušie, kas nožēlo grēkus, tiks pestīti caur paklausību Dieva nama priekšrakstiem” (Mācības un Derību 138:58), un Tas Kungs mūsdienās aicina apustuļus un praviešus vadīt Viņa Baznīcu (skat. Efeziešiem 2:20).