„Vērtīgie bonsai kociņi un vērtīgās liecības”, Liahona, 2025. g. sept.
Vērtīgie bonsai kociņi un vērtīgās liecības
Katra liecība ir nenovērtējama dāvana, kas prasa intensīvu personisku nodošanos un ticību, lai tā turpinātu būt skaista un iepriecinātu.
Fotogrāfija publicēta ar autora laipnu atļauju
Tokijas centrā, Japānā, es kāda skaista parka dārzā ieraudzīju ko tādu, kas mani pārsteidza. Blakus taciņai, kas vijās cauri parkam, atradās siena, pie kuras bija piestiprināti vairāk nekā ducis mazu puķu podiņu, un katrā no tiem bija bonsai kociņš. Katram unikāli skaistajam kociņam bija pievienota neliela zīmīte, kas norādīja uz tā vecumu. Lielākā daļa bija vecāki par 100 gadiem.
Viens — 390 gadus vecs — joprojām nesa augļus. Citam bija divi savijušies stumbri — viens nokaltis, otrs — dzīvs. Tas bija pārsteidzoši vecs — tam bija 590 gadu!
Es iztēlojos, kā katrs bonsai kociņš sākumā tika audzēts un apcirpts ar lielu lepnumu un prieku. Vēlāk šie koki, visticamāk, kļuva par dzimtas mantojumu. Es prātoju par vecākiem, kuri novecoja un saviem bērniem lika maigi kopt ģimenes bonsai kociņu, lai to pasargātu no iznīcības un saglabātu nākamajām paaudzēm.
Šie miniatūrie kociņi Tokijā ir izdzīvojuši kā briesmīgu karu, tā miera laikos, kā lielās vētrās, tā rāmos laikapstākļos. Tie ir neparasts apliecinājums apņēmībai, tradīcijām un mīlošām rūpēm.
Vērtīga dāvana
Kopš es redzēju šos bonsai kociņus, mani aizrāva doma par to, ka ģimenes, kas Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā ir vairākās paaudzēs, aizsākās ar vienu ģimenes locekli — pionieri —, kurš bija ieguvis vērtīgu liecību par atjaunoto evaņģēliju.
Katra jauna Baznīcas locekļa liecība sākas ar to, ka viņš „atbrīvo vietu” jeb iedēsta Dieva vārdu savā sirdī un pēc tam to kopj (skat. Almas 32:28). Liecībai augot, šī jaunā Baznīcas locekļa rīcība tiek „cirpta un veidota” un maina viņa dzīvesveidu.
Daudzajos dzīves pārbaudījumos un vētrās izkoptā liecība par Jēzu Kristu un Viņa Baznīcu kļūst arvien spēcīgāka. Tāpat kā ar bonsai kociņu, arī ar liecību mēs dalāmies un to nododam tālāk kā vērtīgu dāvanu nākamajām paaudzēm, lai arī tās tai ļautu augt un to lolotu.
Katrai paaudzei ir liela atbildība — padarīt šo liecību par savu. Tā ir nenovērtējama, bet trausla dāvana. Lai tā turpinātu būt skaista un iepriecinātu, tai ir nepieciešama intensīva personīgā nodošanās un ticība.
Mēs nezinām, cik liels bija koks, ko Lehijs redzēja savā sapnī. Taču mēs zinām, ka tas bija ārkārtīgi skaists un ka viņš nevarēja vien sagaidīt, kad varēs dalīties tā augļos ar savu ģimeni (skat. 1. Nefija 8. nod.). Lehija ģimene kļuva par spilgtu piemēru tam, kā ģimenē, kurā ir vairākas paaudzes, reizēm izdodas nodot tālāk taisnīgas tradīcijas, bet reizēm liecības, saskaroties ar nelaimēm, nepaklausību un pārbaudījumiem, diemžēl nokalst un iet bojā.
Mēs priecājamies par tiem, kuri, būdami pirmie pēdējo dienu svētie savā ģimenē, lolo savu jauniegūto liecību, noslēdzot un ievērojot svētās derības. Un mēs pateicamies šiem pirmajiem svētajiem par to, kā viņi savu mīlestību pret Dievu nodod nākamajām paaudzēm.
Vecāki, skolotāji, jaunieši un jaunie pieaugušie, kuri par prioritāti jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem izvirza svētdienas sanāksmes, kalpošanu templī, kā arī semināru, institūtu un konferenču apmeklēšanu, — liekot Glābēju pirmajā vietā savā dzīvē, — nodrošina garīgo augsni un bagātina jaunu liecību veidošanos.
Tāpat kā bonsai kociņi, ko es redzēju Tokijā, arī mūsu liecība par Jēzu Kristu un Viņa atjaunoto evaņģēliju ir nenovērtējams dārgums, kas svētīs tos, kurus mēs mīlam. Tā var kļūt par mūsu mantojumu, ja mēs to rūpīgi kopjam, lolojam un tajā dalāmies no paaudzes paaudzē.