Dievs man dāvāja mieru

Gatavojoties dziedāt Konsepsjonas Čīles tempļa iesvētīšanas sesijā, kas notika 2018. gadā, visiem jauno pieaugušo kora dalībniekiem, kuriem es biju diriģente, bija viens mērķis — veikt muzikālo un garīgo darbu, lai parādītu Dievam vislabāko sniegumu.

Kopā ar kora dalībniekiem no diviem Čiljanas pilsētas stabiem es apņēmos būt tik šķīsta, cik vien iespējams. Es savā dzīvē vēlējos atspoguļot Kristus gaismu. Es vēlējos, lai upuris, ko mēs pienesīsim Dievam Viņa svētajā namā, būtu pēc iespējas nevainojamāks. Es zināju: ja mēs darīsim savu daļu, Debesu Tēvs mums palīdzēs dziedāt tā, kā Viņš vēlas, lai mēs dziedam.

Iesvētīšanas laikā mēs dziedājām ar savām balsīm un sirdīm. Manuprāt, eņģeļi dziedāja kopā ar mums. Kora skanējums bija nevainojams. Mēs sajutām, ka Dieva labvēlība ir ar mums un ka Viņš ir apmierināts ar mūsu pienesto upuri. Šī sajūta palika ar mani vēl ilgi.

Pēc tempļa iesvētīšanas es jutos garīgi spēcināta un vienota ar Debesu Tēvu. Es sajutu ar Viņu vēl spēcīgāku saikni nekā jebkad agrāk. Tā bija tik stipra, ka es izjutu garīgu vadību attiecībā uz to, par ko lūgt savās lūgšanās (skat. 3. Nefija 19:24).

Tempļa iesvētīšanas brīdī es jau piecas nedēļas biju stāvoklī. Pēc dažiem mēnešiem es zaudēju savu bērniņu. Tas bija briesmīgs laiks. Es biju sarūgtināta, it īpaši tad, kad es uzzināju, ka man, iespējams, vairs nevarēs būt bērni.

Bet šo smago pieredzi es guvu laikā, kad es garīgā ziņā jutos visspēcīgāk. Es sapratu, ka esmu šim brīdim sagatavota, pateicoties templī pienestajam upurim. Garīgais spēks, ko es guvu, man palīdzēja pārvarēt šo pārbaudījumu, jo Debesu Tēvs bija ar mani un man dāvāja mieru.

Pēc neilga laika Dievs mūs ar vīru svētīja ar brīnumu. Mēs bijām ārkārtīgi priecīgi, kad mūsu dēls Arturo satika mazo māsiņu Daniēlu.

Es nebūtu varējusi izturēt šo pieredzi bez tās ciešās saiknes, kas man bija ar Debesu Tēvu. Es zināju, ka viss būs kārtībā un saskaņā ar Viņa gribu. Šo atceroties, manu sirdi joprojām piepilda prieks un pateicība.